Выбрать главу

Klausieties, ko es teikšu. Es došu jums galīgo, ne­atsaucamo norādījumu; jūs to dzirdēsiet, jūs tam paklausīsiet. Jūs gulēsiet divdesmit minūtes. Jūs pa- modīsieties atspirdzis. Jūs iziesiet laukā pastaigāties. Tikai nelielā pastaigā, lai ieelpotu svaigu gaisu pirms gulētiešanas. Jūs būsiet tik piesardzīgs, cik iespē­jams… centīsieties, lai neviens jūs neierauga, un noteikti ne ar vienu nesarunāsieties. Jūs neļausiet savai rīcībai nekā, ne vismazākā mērā un nekādā veidā neko iespaidot.

Pēc tam jūs atgriezīsieties šeit, iesiet gulēt, gulē­siet visu nakti. No rīta jūs pamodīsieties kā parasti, pilnīgi brīvs no hipnozes. Kad atvērsiet acis, visas jūsu zināšanas par divdesmito gadsimtu atkal pa­modīsies jūsu prātā. Tomēr jūs atcerēsieties savu pa­staigu. Jūs atcerēsieties savu pastaigu. Jūs atcerēsie­ties savu pastaigu. Tagad … aizmiedziet.

Mirklī, kad pamodos savā krēslā, jutos samulsis; es uzmetu acis Oskara krēslam un redzēju, ka Oskars ir aizgājis, viņa glāze stāvēja uz galda, un es prā­toju, ko gan viņš nodomājis par mani, ka es aizmigu, kamēr viņš viesojās pie manis. Bet es zināju, ka viņš neapvainosies; mēs bijām veci draugi, tas būs viņu tikai uzjautrinājis.

Tagad jutos atpūties, biju spirgts un enerģisks, mazliet par nemierīgu, lai tūlīt liktos gulēt, un es nolēmu pastaigāties. Vēl aizvien sniga, bet lielām, mīkstām pārslām; vēja nebija. Es pārāk ilgi biju uz­turējies telpās, tagad gribēju tikt lauka, sniegā un elpot svaigu gaisu. Es aizgāju pie skapja, apģērbu mēteli, apliku silto kaklautu, uzvilku zābakus un uz­maucu galvā apaļo, melno aitādas cepuri.

Gāju lejā pa kāpnēm un jutos priecīgs, ka nevienu nesastopu; es nebiju noskaņots sarunām un, ja būtu dzirdējis uz kāpnēm kādu cilvēku, laikam būtu pali­cis uz vietas un pagaidījis, kamēr tas aiziet. Lejā es izgāju ārā no mājas, ātri pametot apkārt acis, taču neredzēju nevienu dzīvu dvēseli — es šovakar nevēlē­jos nevienu sastapt — un, pagriezies uz Centrālā parka pusi, gāju tieši pāri ielai. Bija jauks vakars, brīnišķīgs vakars. Jutu plaušās sveloši auksto gaisu, un šad tad man skropstas ieķērās pa sniegpārslai, uz brīdi aizmiglojot laternas, kuras sniega virpulī ap tām jau tā bija neskaidras.

Tieši man priekša iela bija piesnigusi gandrīz vienā līmenī ar ietves malu, pa to vēl neviens nebija ne gā­jis, ne braucis. Es šķērsoju ielu un iesoļoju parkā. Nevarēju uziet nevienu aleju; cs tikai vairījos no krū­miem un kokiem; uz priekšu tikt bija grūti, sniegs tagad bija kādas septiņas vai astoņas collas biezs. Man iešāvās prātā, ka drošāk būtu neaiziet pārāk tālu 110 laternām, jo tā es viegli vien varētu nomaldīties; es pagriezos, lai paskatītos atpakaļ. Laternas bija skaidri redzamas, un to gaismā es vēl varēju saskatīt savas pēdas, taču tās itin drīz pārklāja sniegs, un es zināju, ka dažās minūtēs tās būs pazudušas; ja es aizietu vēl daudz tālāk, tad nespētu vairs pa pēdām atrast ceļu atpakaļ.

Augsti cilādams kājas, es bridu vēl mazliet tālāk; slapjais sniegs bija pieķēries maniem zābakiem; snie­gotās, mirdzošās nakts un savas vientulības ieprie­cināts, es baudīju pastaigu. Ziemeļu pusē aiz sevis es izdzirdu ritmisku šķindoņu, kas kļuva aizvien skaļāka. Pagriezos, lai vēlreiz paskatītos atpakaļ uz ielu. Kādu brīdi stāvēju, ieklausīdamies dzin-dzin-dzin skaņā, un tad tieši aiz zaru siluetiem pa apgaismotās ielas vidu tuvojās vienīgais braucamais, kuru drīkst lietot šādā nakti — vieglas, graciozas kamanas ar vienu sēdekli; tās viegli un bez piepūles, klusi rikšo­dams, vilka slaids zirgs. Kamanas bija bez jumta; tajās, ievīstijušies vienā pledā un cieši piekļāvušies viens otram, sēdēja vīrietis un sieviete, un sniegs krita pār viņiem. Viņi aizslīdēja garām, zvārguļiem dziedot, cauri no laternām krītošajiem gaismas ko­nusiem, kuros ņirbēja sniegpārslas. Viņiem galvā bija tādas pašas kažokādas cepures kā man, vīrietis vienā rokā turēja grožus un pātagu. Sieviete, pavērsusi seju pretim sniegam, smaidīja. Skanēja tikai zvārgulīši, apslāpēta pakavu klaboņa, un švīkstēja kamanu slie­ces. Tad kamanas aizbrauca, braucēji jau bija ar mu­gurām pret mani, vienmērīgā kamanu zvārgulīšu skaņa attālinājās un dzisa. Viņi bija jau gandrīz pro­jām, kad es izdzirdu sievieti iesmejamies, viņas balsi apslāpēja krītošais sniegs, un smiekli šķita tāli un laimīgi.

Pietika staigāt, man nebija nekādas vēlēšanās ie­lauzties tālāk parkā, un es griezos atpakaļ. Uz Sen- tralpārkveststrīta pusi vēl aizvien bija redzamas šau­rās, paralēlās slieču sliedes, bet tās ātri gaisa, un manas pirmītējās pēdas bija jau pavisam izzudušas. Es uzgāju pa Dakotas kāpnēm, noņēmu cepuri, no­vilku mēteli un, gatavs doties gultā, izdzēsu gāzes radziņu dzīvojamā istabā. Piegāju pie logiem, lai pē­dējo reizi paskatītos laukā. Es vēlreiz gribēju sajust sniegu un atvēru franču logu un izgāju uz balkona. Lejā uz ielas, kuru biju šķērsojis, kamanu un manas pēdas bija pazudušas, sniegs atkal bija gluds un ne­skarts. Es labu brīdi vēros uz melnbalto parku, tad pagriezos, lai paskatītos uz ziemeļiem. Cauri sniega aizkaram varēju saskatīt tikai Dabas vēstures mu­zeju, kas atradās vairākus kvartālus tālāk; virkne muzeja logu bija apgaismoti; tad es atgriezos dzīvo­jama istaba. Ielicies gulta, es gandrīz vienā mirkli iemigu.

8

Izstāstiet mums velreiz visu. Jods parāvis, pado­mājiet! — Rubs iesaucās, un viņa balsī pieauga vil­šanās un niknums. — Vai tām kamanām bija vēl kaut kas, vienalga kas? Dieva deļ, vai tad viņi neko neru­nāja?

—  Rāmāk, Rūb, rāmāk, — doktors Dancigers no­murmināja.

Viņš, Rūbs un Oskars Rosofs, kas tagad bija ģēr­bies savās ikdienas drēbēs, un es sēdējam manā Da­kotas dzīvojamā istabā, un mums katram rokā vai blakus uz grīdas bija kafijas tase. Oskars smēķēja cigareti; cs nekad agrāk nebiju redzējis, ka viņš pi- poiu, un, kad viņš bija nokūpinājis jau kādas pāris cigaretes, Dancigers arī palūdza vienu, un tagad ari viņš smēķēja.

Cs, kreklos izmeties, rītakurpēm kājās, sedeju, sūcu kafiju un centos atdzīvināt atmiņā katru pagājušās nakts pastaigas sīkumu, domās pārbaudīdams re­dzēto un pūlēdamies vēl kaut ko atcerēties. Tad es atkal papurināju galvu.

—   Bija tikai… kamanas. Man ļoti žēl. Un viņi nebilda ne vārda. Kad viņi bija pabraukuši garām, sieviete iesmējās, taču es nedzirdēju, vai vīrietis pa­teica kaut ko, kas šos smieklus izraisīja.

—   Nu, un kā bija ar laternām uz ielas? — Oskars saērcināts ieprasījās. — Vai tās bija gāzes vai elek­triskās laternas? To nav grūti atšķirt.

Ērcīgums ir lipīgs, un es atbildēju:

—   Oskar, es laternām nepievērsu vairāk uzmanī­bas kā jūs, kad dodaties vakara pastaigā.

—   Un vairāk nevienu jūs neredzējāt? — Rūbs pa­šķielēja uz mani. — Vairāk itin neko? Nedzirdējāt ne skaņas? Kā tad ir? Vai jūs dzirdējāt vēl ko, vienalga, ko?

Man derdzās visu atkal atkārtot, es jutos it kā vai­nīgs; bet, kad dažas sekundes biju centies atcerēties ko vairāk, nekā biju viņiem pastāstījis par visiem iespējamiem sīkumiem, man bija noliedzoši jāpapu­rina galva. — Valdīja pilnīgs klusums, Rūb, visu klāja sniegs, un nekur nekas nekustējās.

Rūba mute īgnumā sašķobījās, lūpas cieši saknie- bās, norijot sapīkumu. Tad viņš saņēmās un uzsmai­dīja man, lai parādītu, ka saprot mani. Taču Rūbam bija nepieciešama kāda tīri fiziska atslodze, un viņš, sabāzis rokas armijas bikšu pakaļējās kabatās, sāka soļot pa istabu.

—   Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Tas var būt bijis, tas varētu būt bijis 1882. gads! Vai ari tā var būt bijusi tagadne! Kāds bija izvilcis vectētiņa vecās ka­manas, un gaismas signāli varbūt nedarbojās snieg­puteņa dēļ. — Rūbs apsviedās pret Rosofu, nevarīgi plātīdams rokas un bez jautrības smiedamies. — Tas ir jocīgi! Viņš varētu būt to paveicis! Varbūt viņš to paveica! Un nekādi nevar to pierādīt, jods lai parauj!