Klausieties, ko es teikšu. Es došu jums galīgo, neatsaucamo norādījumu; jūs to dzirdēsiet, jūs tam paklausīsiet. Jūs gulēsiet divdesmit minūtes. Jūs pa- modīsieties atspirdzis. Jūs iziesiet laukā pastaigāties. Tikai nelielā pastaigā, lai ieelpotu svaigu gaisu pirms gulētiešanas. Jūs būsiet tik piesardzīgs, cik iespējams… centīsieties, lai neviens jūs neierauga, un noteikti ne ar vienu nesarunāsieties. Jūs neļausiet savai rīcībai nekā, ne vismazākā mērā un nekādā veidā neko iespaidot.
Pēc tam jūs atgriezīsieties šeit, iesiet gulēt, gulēsiet visu nakti. No rīta jūs pamodīsieties kā parasti, pilnīgi brīvs no hipnozes. Kad atvērsiet acis, visas jūsu zināšanas par divdesmito gadsimtu atkal pamodīsies jūsu prātā. Tomēr jūs atcerēsieties savu pastaigu. Jūs atcerēsieties savu pastaigu. Jūs atcerēsieties savu pastaigu. Tagad … aizmiedziet.
Mirklī, kad pamodos savā krēslā, jutos samulsis; es uzmetu acis Oskara krēslam un redzēju, ka Oskars ir aizgājis, viņa glāze stāvēja uz galda, un es prātoju, ko gan viņš nodomājis par mani, ka es aizmigu, kamēr viņš viesojās pie manis. Bet es zināju, ka viņš neapvainosies; mēs bijām veci draugi, tas būs viņu tikai uzjautrinājis.
Tagad jutos atpūties, biju spirgts un enerģisks, mazliet par nemierīgu, lai tūlīt liktos gulēt, un es nolēmu pastaigāties. Vēl aizvien sniga, bet lielām, mīkstām pārslām; vēja nebija. Es pārāk ilgi biju uzturējies telpās, tagad gribēju tikt lauka, sniegā un elpot svaigu gaisu. Es aizgāju pie skapja, apģērbu mēteli, apliku silto kaklautu, uzvilku zābakus un uzmaucu galvā apaļo, melno aitādas cepuri.
Gāju lejā pa kāpnēm un jutos priecīgs, ka nevienu nesastopu; es nebiju noskaņots sarunām un, ja būtu dzirdējis uz kāpnēm kādu cilvēku, laikam būtu palicis uz vietas un pagaidījis, kamēr tas aiziet. Lejā es izgāju ārā no mājas, ātri pametot apkārt acis, taču neredzēju nevienu dzīvu dvēseli — es šovakar nevēlējos nevienu sastapt — un, pagriezies uz Centrālā parka pusi, gāju tieši pāri ielai. Bija jauks vakars, brīnišķīgs vakars. Jutu plaušās sveloši auksto gaisu, un šad tad man skropstas ieķērās pa sniegpārslai, uz brīdi aizmiglojot laternas, kuras sniega virpulī ap tām jau tā bija neskaidras.
Tieši man priekša iela bija piesnigusi gandrīz vienā līmenī ar ietves malu, pa to vēl neviens nebija ne gājis, ne braucis. Es šķērsoju ielu un iesoļoju parkā. Nevarēju uziet nevienu aleju; cs tikai vairījos no krūmiem un kokiem; uz priekšu tikt bija grūti, sniegs tagad bija kādas septiņas vai astoņas collas biezs. Man iešāvās prātā, ka drošāk būtu neaiziet pārāk tālu 110 laternām, jo tā es viegli vien varētu nomaldīties; es pagriezos, lai paskatītos atpakaļ. Laternas bija skaidri redzamas, un to gaismā es vēl varēju saskatīt savas pēdas, taču tās itin drīz pārklāja sniegs, un es zināju, ka dažās minūtēs tās būs pazudušas; ja es aizietu vēl daudz tālāk, tad nespētu vairs pa pēdām atrast ceļu atpakaļ.
Augsti cilādams kājas, es bridu vēl mazliet tālāk; slapjais sniegs bija pieķēries maniem zābakiem; sniegotās, mirdzošās nakts un savas vientulības iepriecināts, es baudīju pastaigu. Ziemeļu pusē aiz sevis es izdzirdu ritmisku šķindoņu, kas kļuva aizvien skaļāka. Pagriezos, lai vēlreiz paskatītos atpakaļ uz ielu. Kādu brīdi stāvēju, ieklausīdamies dzin-dzin-dzin skaņā, un tad tieši aiz zaru siluetiem pa apgaismotās ielas vidu tuvojās vienīgais braucamais, kuru drīkst lietot šādā nakti — vieglas, graciozas kamanas ar vienu sēdekli; tās viegli un bez piepūles, klusi rikšodams, vilka slaids zirgs. Kamanas bija bez jumta; tajās, ievīstijušies vienā pledā un cieši piekļāvušies viens otram, sēdēja vīrietis un sieviete, un sniegs krita pār viņiem. Viņi aizslīdēja garām, zvārguļiem dziedot, cauri no laternām krītošajiem gaismas konusiem, kuros ņirbēja sniegpārslas. Viņiem galvā bija tādas pašas kažokādas cepures kā man, vīrietis vienā rokā turēja grožus un pātagu. Sieviete, pavērsusi seju pretim sniegam, smaidīja. Skanēja tikai zvārgulīši, apslāpēta pakavu klaboņa, un švīkstēja kamanu slieces. Tad kamanas aizbrauca, braucēji jau bija ar mugurām pret mani, vienmērīgā kamanu zvārgulīšu skaņa attālinājās un dzisa. Viņi bija jau gandrīz projām, kad es izdzirdu sievieti iesmejamies, viņas balsi apslāpēja krītošais sniegs, un smiekli šķita tāli un laimīgi.
Pietika staigāt, man nebija nekādas vēlēšanās ielauzties tālāk parkā, un es griezos atpakaļ. Uz Sen- tralpārkveststrīta pusi vēl aizvien bija redzamas šaurās, paralēlās slieču sliedes, bet tās ātri gaisa, un manas pirmītējās pēdas bija jau pavisam izzudušas. Es uzgāju pa Dakotas kāpnēm, noņēmu cepuri, novilku mēteli un, gatavs doties gultā, izdzēsu gāzes radziņu dzīvojamā istabā. Piegāju pie logiem, lai pēdējo reizi paskatītos laukā. Es vēlreiz gribēju sajust sniegu un atvēru franču logu un izgāju uz balkona. Lejā uz ielas, kuru biju šķērsojis, kamanu un manas pēdas bija pazudušas, sniegs atkal bija gluds un neskarts. Es labu brīdi vēros uz melnbalto parku, tad pagriezos, lai paskatītos uz ziemeļiem. Cauri sniega aizkaram varēju saskatīt tikai Dabas vēstures muzeju, kas atradās vairākus kvartālus tālāk; virkne muzeja logu bija apgaismoti; tad es atgriezos dzīvojama istaba. Ielicies gulta, es gandrīz vienā mirkli iemigu.
8
Izstāstiet mums velreiz visu. Jods parāvis, padomājiet! — Rubs iesaucās, un viņa balsī pieauga vilšanās un niknums. — Vai tām kamanām bija vēl kaut kas, vienalga kas? Dieva deļ, vai tad viņi neko nerunāja?
— Rāmāk, Rūb, rāmāk, — doktors Dancigers nomurmināja.
Viņš, Rūbs un Oskars Rosofs, kas tagad bija ģērbies savās ikdienas drēbēs, un es sēdējam manā Dakotas dzīvojamā istabā, un mums katram rokā vai blakus uz grīdas bija kafijas tase. Oskars smēķēja cigareti; cs nekad agrāk nebiju redzējis, ka viņš pi- poiu, un, kad viņš bija nokūpinājis jau kādas pāris cigaretes, Dancigers arī palūdza vienu, un tagad ari viņš smēķēja.
Cs, kreklos izmeties, rītakurpēm kājās, sedeju, sūcu kafiju un centos atdzīvināt atmiņā katru pagājušās nakts pastaigas sīkumu, domās pārbaudīdams redzēto un pūlēdamies vēl kaut ko atcerēties. Tad es atkal papurināju galvu.
— Bija tikai… kamanas. Man ļoti žēl. Un viņi nebilda ne vārda. Kad viņi bija pabraukuši garām, sieviete iesmējās, taču es nedzirdēju, vai vīrietis pateica kaut ko, kas šos smieklus izraisīja.
— Nu, un kā bija ar laternām uz ielas? — Oskars saērcināts ieprasījās. — Vai tās bija gāzes vai elektriskās laternas? To nav grūti atšķirt.
Ērcīgums ir lipīgs, un es atbildēju:
— Oskar, es laternām nepievērsu vairāk uzmanības kā jūs, kad dodaties vakara pastaigā.
— Un vairāk nevienu jūs neredzējāt? — Rūbs pašķielēja uz mani. — Vairāk itin neko? Nedzirdējāt ne skaņas? Kā tad ir? Vai jūs dzirdējāt vēl ko, vienalga, ko?
Man derdzās visu atkal atkārtot, es jutos it kā vainīgs; bet, kad dažas sekundes biju centies atcerēties ko vairāk, nekā biju viņiem pastāstījis par visiem iespējamiem sīkumiem, man bija noliedzoši jāpapurina galva. — Valdīja pilnīgs klusums, Rūb, visu klāja sniegs, un nekur nekas nekustējās.
Rūba mute īgnumā sašķobījās, lūpas cieši saknie- bās, norijot sapīkumu. Tad viņš saņēmās un uzsmaidīja man, lai parādītu, ka saprot mani. Taču Rūbam bija nepieciešama kāda tīri fiziska atslodze, un viņš, sabāzis rokas armijas bikšu pakaļējās kabatās, sāka soļot pa istabu.
— Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Tas var būt bijis, tas varētu būt bijis 1882. gads! Vai ari tā var būt bijusi tagadne! Kāds bija izvilcis vectētiņa vecās kamanas, un gaismas signāli varbūt nedarbojās sniegputeņa dēļ. — Rūbs apsviedās pret Rosofu, nevarīgi plātīdams rokas un bez jautrības smiedamies. — Tas ir jocīgi! Viņš varētu būt to paveicis! Varbūt viņš to paveica! Un nekādi nevar to pierādīt, jods lai parauj!