' Vestpointā atrodas amerikāņu armijas ģenerālštāba akadēmija un citas militāras iestādes.
piesakieties pastā, mūs iecelsim jūs par inspektora palīgu, iedosim nozīmīti, un jums būs tiesības apcietināt tos, kas mēģinās apkrāpt pastu. Es to domāju no visas tiesas: izvēlieties valsts dienestā kādu nozari gribat, tikai Valsts departamentu un diplomātisko korpusu ne, un tādu amatu, kāds jums iepatīkas, vienīgi alga nedrīkst pārsniegt divpadsmit tūkstoš dolāru gadā un amats nevar būt tāds, kurā ievēlē. Jo, Saj… Vai drīkstu saukt jūs par Saju? — viņš pēkšņi nepacietīgi noprasīja.
•— Droši.
— Un, ja vēlaties, sauciet mani par Rūbu. Saj, nav nozīmes, kurā algu sarakstā jūs oficiāli skaitāties. Ja es saku, ka Projekts ir slepens, tad es tā arī domāju. Mūsu budžets ir izkaisīts pa visvisādu departamentu un biroju grāmatvedībām, mūsu cilvēki ir visos algu sarakstos, tikai nc mūsējos. Oficiāli mēs nemaz neeksistējam. Nūja, es vēl aizvien skaitos Savienoto Valstu armijas karavīrs, tuvojas laiks doties pensijā, un man armijā patīk, lai cik ekscentriski tas arī izklausītos. Tomēr mans formas tērps karājas skapī, es tagad nevienu militāri nesveicinu, un cilvēks, no kura saņemu krietni daudz pavēļu, ir mums uz laiku piekomandēts vēsturnieks no Kolumbijas universitātes. Uz šā sola paēnā ir pavēsi, pameklēsim vietu saulē.
Mēs izvēlējamies solu kādus divpadsmit jardus no takas, blakus lielam, melnam, izliektam akmenim. Nosēdāmies piesaulē, atzvēlāmies pret sasilušo akmeni un sākām izsaiņot savus sendvičus. Dienvidos, austrumos un rietumos pie pašas parka robežas pār to draudīgi slējās augstie Ņujorkas debesskrāpji, gluži kā gangsteru banda, kas gatava mesties iekšā parkā un aprakt zaļumus betonā.
— Jūs laikam mācījāties vidusskolā, kad lasījāt par lidojošo Rūbu Prinu, aizsargu ar brieža kājām.
— Man tā šķiet. Tagad man ir divdesmit astoņi.— Es iecirtu zobus savā sendvičā. Tas bija ļoti labs, gaļa plānās šķēlēs, taču uzlikta biezā kārtā, taukums gar malām bija apgriezts.
— Vienpadsmitajā martā paliks divdesmit as- toņi, — Rūbs piebilda.
— Ak to arī jūs zināt? Ai, šie mīļie, dārgie špiki!
— Tas, protams, ir ierakstīts jūsu personīgajā lietā armijā. Bet mēs zinām arī šo to, kas tur nav pieminēts. Mēs zinām, ka jūs pirms diviem gadiem izšķīrāties no sievas, un zinām arī, kāpēc.
— Vai jūs man to nepateiktu? Es pats nekādi nevarēju to izdomāt.
— Jūs to nesaprastu. Mēs zinām arī, ka apmēram piecos pēdējos mēnešos jūs esat saticies ar deviņām sievietēm, bet tikai ar četrām no tām vairāk nekā vienu reizi. Šķiet, ka pēdējās sešās nedēļās viņu skaits pamazām sarucis un tagad jūs sastopaties tikai ar vienu. Tomēr mēs nedomājam, ka esat jau nobriedis jaunām laulībām. Jūs pats varbūt domājat, ka esat, taču mums liekas, ka jus vēl baidāties. Jums ir divi draugi, jūs šad un tad ar viņiem kopā paēdat lenču vai pusdienas; jūsu vecāki ir miruši, jums nav ne brāļu, ne mā …
Mana seja kvēloja, es to jutu, tādēļ centos runāt mierīgā balsī:
— Rūb, man šķiet, ka jūs man patīkat. Bet man jāprasa: kas deva jums vai kādam citam tiesības bāzt degunu manā privātajā dzīvē?
— Neskaistieties, Saj! Tas nav to vērts. Pārāk daudz mēs nemaz neesam izošņājuši. Un nekā satraucoša, nekā nelikumīga. Mēs neesam tādi kā viena otra valdības aģentūra, kuru es varētu nosaukt; mēs nedomājam, ka mums piešķirta dievišķīga sūtība. Mēs nenodarbojamies ar telefona sarunu noklausīšanos un nelegālām kratīšanām; mēs domājam, ka konstitūcija attiecas pat uz mums. Taču, pirms šķiramies, gribu palūgt jūsu piekrišanu izkratīt jūsu dzīvokli šodien, pirms vel nebūsiet pārgājis mājās.
Es jutu, ka manas lūpas sakniebjas, un pakratīju galvu.
Rūbs pasmaidīja un, paliecies uz manu pusi, pieskārās manai rokai.
— Es jūs mazliet pakaitināju. Taču ceru, ka jūs neņēmāt to par pilnu. Es jums piedāvāju iespēju piedalīties tik ellišķīgi interesantā piedzīvojumā, kāds vēl nav gadījies nevienam cilvēkam.
— Un jūs nevarat neko man pastāstīt par to. Esmu pārsteigts, ka esat sadabūjuši septiņus cilvēkus vai pat tikai vienu pašu.
Rūbs skatījās zemē uz zāli, lauzīdams galvu, ko vēl varētu man pateikt, tad atkal paraudzījās uz mani.
— Mēs gribētu uzzināt par jums vairāk, — viņš gausi teica. — Mēs vēlētos jūs pārbaudīt. Taču mēs domājam, ka zinām par jums jau krietni daudz — kāds esat, ko domājat. Piemēram, mums pieder divas Saimona Morlija oriģinālgleznas no jūsu mākslas nodaļas pagājušā pavasara izstādes un viens akvarelis, un dažas skices, viss godīgi pirkts un samaksāts. Mēs drusku zinām, kas jūs esat par cilvēku, un šodien es uzzināju vēl šo to. Man liekas, ka drīkstu jums teikt: varu gandrīz vai garantēt, nē, esmu pārliecināts, ka varu garantēt — ja jūs mums uzticēsieties uz diviem gadiem, protams, ja izturēsiet dažas tālākās pārbaudes, jūs būsiet man pateicīgs. Jūs teiksiet, ka man bija taisnība. Jūs teiksiet man, ka jums tirpas skrien pa muguru, pat iedomājoties, ka būtu varējis palaist garām šo izdevību. Cik daudz cilvēku vispār ir dzīvojuši, Saj? Varbūt pieci vai seši biljoni? Un, ja jūs izturēsiet pārbaudi, varbūt jūs kļūsiet par vienu ducī no šiem biljoniem, varbūt par vienīgo, kas varēs
piedalīties vislielākajā piedzīvojumā, kādā cilvēks jelkad devies.
Tas mani ietekmēja. Sēdēju, ēdu ābolu un pārdomādams blenzu tukšumā. Pēkšņi pagriezos pret Rūbu.
— Sasodīts, bet jūs taču nepateicāt nenieka vairāk kā pirmīt!
— Jūs to pamanījāt? Daži nepamana. Tas, Saj, ir viss, ko drīkstu stāstīt!
— Jūs esat pārāk pieticīgs — jūsu plāns ir skaisti nostrādāts. Es pērku Bruklinas tiltu. Vai pirmo iemaksu jūs pieņemsiet jau tūlīt? Deviņi pērkoni, Rūb, kā jūs domājat: ko gan es varētu jums teikt? «Skaidrs, es piekrītu. Kur man jāparakstās?»
Viņš pamāja ar galvu.
— Zinu. Tas ir grūti. Tikai nekā citādi es to nevaru izdarīt, tas ir viss.
Viņš sēdēja un skatījās uz mani. Tad klusītēm piemetināja:
— Tomēr jums ir vieglāk nekā daudziem citiem. Jūs neesat precējies, jums nav sīko. Un jūsu darbs jūs pagalam garlaiko, mēs to zinām. Un kā lai negarlaikotu? Tas jums nekā nedod, tam nav nekādas vērtības. Jūs esat pats sev apnicis, nemierā ar sevi, un laiks steidzas; pēc diviem gadiem jums būs trīsdesmit. Un jūs vēl aizvien nezināt, ko iesākt ar savu dzīvi.
Rūbs atspiedās pret silto akmeni un, ļaudams man padomāt, raudzījās uz taku un cilvēkiem, kas pa to pastaigājās saulainajā rudens dienvidū. Tas, ko viņš nupat pateica, bija taisnība.
Rūbs gaidīja. Kad es atkal pagriezos, lai paskatītos uz viņu, Rūbs sacīja:
— Tātad jums tas jādara, jāizlieto izdevība. Ievelciet dziļi elpu, aizveriet acis, aizspiediet degunu un Ieciet tik iekšā. Vai jums labāk patīk arī turpmāk pārdot ziepes, košļājamo gumiju un krūšturus, un jods viņu zina kādus vēl krāmus? Dieva dēļ, jūs taču esat jauns cilvēks!
Rūbs saberzēja plaukstas, nopurinādams druskas, un sabāza vairākus vaska papīra vīstokļus savā somā. Tad bijušais futbolists strauji un veikli piecēlās. Arī cs piecēlos. Tik saērcināts, ka tas mani pašu pārsteidza, es sacīju:
— Vajadzētu ellīgi daudz uzticības, lai paļautos uz pilnīga svešinieka tērgāšanu. Un kas būs tad, ja es pievienošos šai lielajai mistērijai un tā man nemaz neliksies tik aizraujoša?