Tūlīt pēc šīs pārbaudes es satikos ar Keitu. Pēc lenca es cauri pilsētai kājām aizgāju pie viņas; Keita aizslēdza veikalu, un mēs sēdējām augšā kādas četrdesmit minūtes, kamēr es viņai trīs reizes izstāstīju, kas bija noticis.
— Kā tas bija? Kā tu to juti? — viņa atkal un atkal vaicāja dažādās variācijās.
Meklēdams īstos vārdus, es mēģināju viņai izstāstīt, kā tas notika, un Keita sēdēja, paliekusies uz manu pusi, samiegtām acīm, pavērtām lūpām, pūlēdamās uztvert un izprast manu vārdu īsto nozīmi un dziļāko jēgu līdz pašiem pamatiem. Brīžiem viņa aiz brīnumiem un bijības neapzinīgi kratīja galvu, bet, protams, viņa pievīlās; es patiešām nespēju izstāstīt savu piedzīvojumu tā, lai viņa to īsti izjustu, un, kad man beidzot bija jāceļas un jāiet, es zināju, ka viņa vēl aizvien brīnās:
«Kā tas bija? Kā tu jo juti?»
Aizgājis atkal uz noliktavu, es doka Rosofa kabinetā pārģērbos; pa to laiku viņš mani iztaujāja. Jautājumi lielākoties bija tādi: vai es emocionāli spēju izjust notiekošā realitāti tāpat kā ar intelektu ticēt notikušajam? Un es, allaž pakalpīgs, vilkdams mugurā drēbes, domāju par to. Acu priekšā man atkal rēgojās kamanas, kas aizbrauca pa mīksto sniegpārslu virpuli, un es dzirdēju iejūga zvārgulīšus pamazām apklustam. Un atkal man ausīs ieskanējās sievietes dzidrie, muzikālie smiekli brīnišķīgajā
ziemas naktī, un man par muguru pārskrēja prieka trīsas. Es māju dokam ar galvu un teicu: — Jā.
Tad viņš aizveda mani uz Dakotu; tagad mums bija jāsteidzas. Man bija vajadzējis ilgi dzīvot Dakotas dzīvoklī, lai sasniegtu vakar vakarā panākto; tagad man būs tikai šī nakts, rītdienas rīts un daļa pēcpusdienas, lai atkal nokļūtu tur, ja gribēju redzēt, kā Keitas zilo aploksni nosūta ar zīmogu «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. gada 23. jan- varī sešos pēc pusdienas». Un šoreiz man vienam, bez doka Rosofa palīdzības, bija jāpanāk, lai eksperiments virzītos uz priekšu.
Četros es gāju augšup pa mājas kāpnēm. Uz kāpņu telpas grīdas pie manām durvīm gulēja sainītis no Fišborna tirgus. Es pacēlu to, un, kad, atslēdzis durvis, iegāju dzīvojamā istabā, mani pārņēma pārsteidzoši līdzīga sajūta tai, kāda parasti ir, atgriežoties mājās. Sešos, kad stāvēju virtuvē pie plīts ar lielu karoti rokā, gaidīdams, kad uzvārīsies mans kartupelis, un lasīju «Evening Sun» 1882. gada 22. janvāra numuru, bija tā, it kā es nekad nebūtu aizgājis no šīs ierastās ikdienas. Tieši pirms nākšanas augšā biju redzējis, ka lejā zem maniem logiem pagajušās nakts sniegs ir aizvākts, gaismas signāli darbojas un garām brauc mašīnas. Taču tagad tas viss vairs neko nenozīmēja. Jo tagad es zināju — zināju, ka tur ārā eksistēja arī 1882. gada janvāris. Un es zināju — zinciju, ka tad, kad pienāks laiks, es atkal spēšu aiziet uz turieni vēlreiz.
Es iedūru kartupelī; vidū tas vēl bija ciets, un, salocījis avīzi gareniski, es stāvēju pie plits un lasīju to. Šodien kā parasti turpinājās apraksts par Gār- fīlda1 slepkavas Gito prāvu; Gito aizstavējās pats;
1 Gārfīlds, Džeimss Ābrams (1831 — 1881), Savienoto Valstu prezidents 1881. gadā. Nogalināts atentātā.
Vaiomingā vesela vientuļi dzīvojoša ģimene bija atrasta noskalpēta. Griezīgi ieskanējās durvju zvans.
Piespiedis pie sāniem avīzi, es rītakurpēm kājās devos pa garo, plašo, veco priekšnamu atvērt durvis; kāpņu telpā stāvēja Keitija ziemas mētelī, kas sniedzās līdz potītēm, ap galvu apsējusi šalli. Viņa nervozi smaidīja, gaidot, ka es kaut ko teikšu. Bet es tikai stāvēju un blenzu uz viņu, un pēc brīža viņa veikli aizslīdēja man garām uz dzīvojamo istabu. Es pagriezos, automātiski aizvēru durvis un jautāju:
— Keitij? Deviņi pērkoni, ko tad tas nozīmē?
Bet viņa jau devās pāri istabai un, paraustījusi
plecus, izlobījās no mēteļa. Viņa nosvieda to uz krēsla un pagriezās ar seju pret mani, ģērbusies pudeļzaļā zīda kleitā, kas bija apmalota ar baltām mežģinēm un aizpogājama pie kakla un aprocēm; kleitas apakšmala, vēl plandīdamās no viņas kustības pagriežoties, noplīvoja gar kurpju podziņām virs pēdas pacēluma. Ar vienu pašu strauju, trauksmainu kustību viņa noraisīja tumšo šalli, it kā baidītos — ja nepasteigsies, es likšu viņai paturēt to galvā. Viņas tumšie mati ar šķirtni vidū bija atsukāti atpakaļ no pieres un sasprausti mezglā zemu uz pakauša.
Man aiz prieka bija jāpasmaida, viņa izskatījās tik skaista: biezie, tumša vara krāsas mati, bālā āda ar vieglajiem teterraibumiņiem, lielās brūnās, izaicinošās acis, vizošā pudeļzaļā kleita; viņa bija zinājusi, ko dara, izvēlēdamās šo krāsu. Līdzko es pasmaidīju, viņa ātri nobēra:
— Es iešu tev līdzi, Saj. Noskatīties, kā nosūta vēstuli. Tā ir mana, un es arī gribu to redzēt. Un redzēšu arī.
Man patīk sievietes, es nekad nedomāju, ka viņas ir mazāk attīstītas nekā vīrieši, un es nicinu vīriešus, kas tā domā. Man šķiet, ka sievietes ir tikpat principiālas kā vīrieši, taču drošs kā bankā, ka tie nav tie paši principi. Es zināju, ka varu patiesi uzticēties Keitai, pilnīgi paļaujoties uz viņu; viņai bija tikpat spēcīgi attīstīta laba un ļaunā izpratne kā man. Taču tagad mēs strīdējāmies bezgala ilgi. Keita pie plīts, jo viņa bija tūlīt pārņēmusi savā ziņā pusdienu gatavošanu, es pie virtuves galda, gaidīdams tās; pēc tam pusdienojot un sadalot cūkas šniceles, mēs savu vārdu kauju turpinājām. Es, aizstāvot savus novecojušos morāles priekšstatus, sāku justies kā īsts lauķis, jo Keitai absolūti neko nenozīmēja tas, ka šis ir vislielākajā mērā nozīmīgs valdības Projekts, kura radīšanā ieguldīts milzums līdzekļu un pūļu un kurā iesaistīti ievērojami cilvēki no visas valsts. Keita bez jebkādām pūlēm cauri caurspīdīgajam pretenciozās nopietnības aizkaram saskatīja patiesību — sievišķīgo patiesību; viņa saprata, ka Projekts patiešām ir liela, dižena, dārga un aizraujoša rotaļlieta; mēs visi rotaļājamies ar to, un viņa, kā pašpārliecināta draiskule rotaļu laukumā ar elkoņiem lauzdama ceļu zēnu barā, arī ellišķīgi gribēja ar to paspēlēties.
Es pārgāju uz praktiskiem argumentiem, taču tā bija rupja kļūda. Viņa tūlīt varēja pierādīt — kratīdama pret mani karoti, kamēr ēdiens atdzisa, — ka viņa arī ir sagatavota, ka viņa par astoņdesmitajiem gadiem ir mācījusies tikpat daudz kā es. Viņa norādīja, ka īstenībā viņa esot labāk sagatavota, nekā es esot bijis vakar vakarā, tāpēc ka tagad viņa, tāpat kā es, zinot, ka tas patiešām ir iespējams.
Uzskaitot savus argumentus, es apziņas dziļumos zināju, ka Keitai ir taisnība, es ar visu būtni jutu, ka man rīt veiksies; tas nebija tikai optimisms, bet lietišķa, droša apziņa. Un es biju pārliecināts — ja es varu to paveikt, tad manas pārliecības spēka vien pietiks, lai varētu aizvest arī Keitu sev līdzi. Es skaidri zināju, ka mēs abi varam to paveikt, un vēlāk pēc pusdienām, kad trauki bija nomazgāti un inēs sēdējām dzīvojamā istabā, mani argumenti izsīka.