Es visu laiku nepiekritu, izplūzdams daudzvārdībā, bet viņa strīdēdamās staigāja uz priekšu un atpakaļ; kad viņa pagriezās, garie svārki plīvoja un švīkstēja. Es sēdēju un vēroju viņu, un man drusku bija jāpiepūlas, lai nesāktu smaidīt, jo viņa izskatījās tik jauka, kad gāja man garām; zem lustras gāzes gaismas viņas matiem bija kāds sevišķs, jauns mirdzums. Viņa izskatījās tik lieliski, ka galu galā es tikai piecēlos, piegāju pie viņas, apkampu un noskūpstīju viņu. Keita atbildēja manam skūpstam, un tad mēs skūpstījāmies vēl; tad Keita pakāpās atpakaļ. Viņa bija uzvarējusi. Strīds bija beidzies. Mēs bijām izrunājuši visu, un Keita zināja, ka es viņu neizsviedīšu laukā.
— Pietiek, Saj. Nozīme ir tikai rītdienas pasākumam. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas varētu to traucēt.
Dienās un nedēļās, kuras biju pavadījis šeit viens pats, es ar vaļējām acīm biju sapņojis, kā būtu, ja Keita atrastos pie manis, un tagad viņa bija šeit. Taču tas, ko viņa nupat pateica, bija skaidra patiesība, par to nevarēja būt divu domu, un mēs pavadi- jām mierīgu, omulīgu astoņdesmito gadu vakaru; lasījām «Harper's Weekly», «Leslie's» un beidzot pie lāses tējas spēlējām domino.
Mēs aizgājām gulēt ap pusvienpadsmitiem. Kamēr es izdzēsu griestu lustru, Keita piegāja pie skapja, kas stāvēja blakus ārdurvīm. No sava biezā ziemas mēteļa kabatas viņa izņēma baltu vīstoklīti — savu naktskreklu, un es, galvu purinādams, pasmaidīju par viņas pārliecību, ka es ļaušu viņai palikt. Turēdams roku uz mazās, zaļās galda lampas slēdža, es gaidīju, kamēr Keita iededzināja gaismu priekšnamā. Es dzirdēju, kā gāze klusi noplaukšķ, tad šaudīgā gaisma nomierinājās un apgaismoja priekšnama sienas, un es izdzēsu galda lampu.
Keita stavēja savas istabas durvīs; pa labi no istabas durvīm viņai tieši virs galvas atradās L veida kronštcins ar vaļēju liesmu, un es atkal ievēroju sevišķo mirdzumu, ko gāzes gaisma piešķīra viņas rudajiem matiem.
— Ar labu nakti, Saj, līdz rītrītam, — viņa teica.
— Labu nakti, Keita.
— Mums izdosies, vai ne, Saj?
Es pamāju.
— Es domāju gan. Tev nevajadzēja būt šeit, un tomēr es esmu laimīgs, ka tu esi pie manis. Un man šķiet, ka mums veiksies.
Lielāko daļu nākamās dienas — kad brokastis bija paēstas, trauki nomazgāti un rīta avīze izlasīta — mēs pavadījam, skaļi lasot. Vispirms es dzīvojamā istabā ar oglēm iekurināju kamīnu, tad sameklēju uz grīdas pie loga atstāto grāmatu, kuru biju lasījis, pirms paskatījos lejā uz parku un ieraudzīju sniegputeni. Es biju mazliet satriekts, kad atskārtu, ka tas noticis tikai aizvakar. Grāmata bija no dzīvojamās istabas grāmatplaukta: spilgts, jauns misis Emmas D. E. N. Sautvertas grāmatas «Slepkavībā apsūdzētā» eksemplārs. Grāmata bija publicēta apmēram pirms gada, 1880. gadā. Tā bija divos sējumos, brošēta, taču uz vāka nebija pusizģērbtas sievietes, tikai melni burti uz vienkārša sarkana papīra.
Es izstāstīju Keitai grāmatas saturu, cik tālu biju jau izlasījis, tad, ērti krēslā apsēdies, rītakurpēs ieautās kājas uz spilvena nolicis, ierīkojos īsti omulīgi un sāku skaļi lasīt. Bija īstā diena, lai sēdētu mājās; uguns laiku pa laikam sprēgaja, ārā izskatījās auksts, debess bija pelēka, pilnīgi apmākusies.
— Kad Sibilla atguvās no nāvei līdzīgā ģīboņa, — es lasīju, — viņa juta, ka to lēni nes, kā likās, pa līkumotu, šauru pazemes eju, taču pilnīgā tumsība, kuru kliedēja tikai maza, mirgojoša sarkana vaska svecīte, kas kā zvaigznīte kustējās viņai priekšā, kavēja saredzēt kaut ko vairāk. Draudošas iznīcības priekšnojauta sagrāba viņu, un pārvarīgas šausmas pildīja viņas dvēseli un paralizēja ķermeni.
Es pacēlu acis un uzsmaidīju Keitai, kas, kājas zem sevis pavilkuši, sēdēja uz mazā dīvāniņa. Es smaidīju, atzīdams, ka šī proza ir pārāk uzpūsta, es biju pārliecināts, ka saprātīgi, izsmalcināti ļaudis astoņdesmitajos gados arī mazliet pasmaidījuši par tamlīdzīgām lietām. Taču daudz vis cs nesmaidīju, un Keita tūlīt mani saprata. Es tagad lasīju daudz šādu grāmatu, un, kaut arī to stils mani mazliet uzjautrināja, tas bija jau pierasts, un es spēju lasīt šos stāstus, kas nebija ne labāki, ne sliktāki par daudziem moderniem šausmu romāniem.
Mēs lasījām pārmaiņus, pārtraucām lasīšanu, lai iedzertu kafiju, atkal lasījām, tad paēdām lenču, un beidzām lasīt pēcpusdienā. Grāmata beidzās tāpat kā gandrīz visas šādas grāmatas, pavēstījot, kas notiks ar tās varoņiem pēc grāmatas beigām. īstenībā tā nav slikta doma. Es biju lasījis daudzas grāmatas un vēlējies, lai man būtu kāda nojauta, kas ar varoņiem, sevišķi ar tiem, kas man bija iepatikusies, notiks pēc pēdējās lappuses. Īstenībā, jo labāka grāmata un reālāki cilvēki, jo vairāk man gribējās to uzzināt.
Nu, misis Sautverta mums to pavēstīja. Kad bijām nonākuši pie pēdējās lappuses, Keita lasīja:
— Nav vairs daudz ko stāstīt. Rafaels Riordans un viņa pamāte misis Blondcla ieradās, lai identificētu līķi un parūpētos par tā aizvešanu. Džentiliska, tagad ļoti skaista matrona, raudzījās uz mirušo ar ērmotu izteiksmi, kurā jaucās žēlums, pretīgums, bēdas un atvieglojums.
Keita aizvēra grāmatu, un mēs abi sēdējām un mazliet smaidījām.
— Un es tev pateikšu, kas man patīk: man šķiet, ka man patīk cilvēki, kuriem patīk tādi romāni' kā šis, — es pec brīža ieminējos.
Keita pamāja ar galvu, un mēs sēdējām klusēdami. Kamīnā apslāpēti ierūcās liesma, nokrita kāda oglīte.
— Keita, viņi tagad ir tur, laukā. — Es norādīju uz logiem istabas otrā pusē; mēs neredzējām neko citu kā tikai sudrabainās ziemas debesis. Es domāju to, ko teicu; visu dienu biju ap sevi jutis 1882. gada Ņujorkas ziemas dzīvo klātbūtni, tagad daudz spēcīgāk un reālāk nekā visās pagājušajās dienās un nedēļās. Jo tagad es zināju vienu patiesību, kas nekad nevar mainīties: es zināju, ka šis laiks eksistē.
— Viņi mūs gaida, Keita, — es teicu, un šai brīdī mūsu abu prātos strāvoja vienojoša spēcīga noskaņa un pārliecība. Keita pamāja ar galvu, šīs manas absolūtās pārliecības aizrauta, arī viņa izjuta to pašu. — Keita, man šķiet, ka ir laiks.
Vienu mirkli Keita izskatījās nobijusies, tad viņa palocīja galvu un aizvēra acis.
Arī es aizvēru acis, pasniedzos un saņēmu Keitas roku, tad sēdēju juzdamies ērti siltumā, ļaudams atslābt visiem muskuļiem un izgaist visam, pat vismazākajam sasprindzinājumam. Un tūlīt klusām teicu pats sev, un Keita darīja to pašu:
— Pēc dažiem mirkļiem un uz dažiem mirkļiem jūs beigsiet domāt un gandrīz iemigsiet. Šodien ir 23. janvāris. Un, protams, būs 23. janvāris, kad jūs atvērsiet acis, — 1882. gada 23. janvāris. Jums ir uzdevums — jūs ieiesiet parkā, neatceredamies neko par kādu citu laikmetu, un domāsiet tikai par to, ka jums jaaiziet uz pastu līdz pussešiem, ne vēlāk. Un jāredz, kas nosūta zilo aploksni. Neiejaucieties notikumu gaitā. Novērojiet viņus, staigājiet starp viņiem, lāču neizraisiet neko un neaizkavējiet neko. Bet būs kaut kas jauns, taču tas izdosies, tas izdosies: kādā brīdī — visticamāk, kad iesiet cauri parkam, kādā brīdī, kad jūs pilnīgi apzināsieties, ka ir 1882. gada ziemas pēcpusdiena … jūs atcerēsieties tagadni un pirmo reizi kļūsiet patiesi novērotāji.
Es mazliet satrūkos, acis pēkšņi atvērās; man šķita, ka patiešām biju iesnaudies. Keita sēdēja un vēroja mani, viņas roka bija manējā.
— Arī es biju iemigusi, — viņa teica. — Mums jāiet uz pastu, Saj, vai tev arī tā neliekas?