— Jā. — Es palocīju galvu un žāvādamies piecēlos. — Man nāks par labu iziet laukā un pamosties. Iesim.
Žāvādamies es priekšnamā pie skapja uzvilku mēteli ar apmetni, apāvu ielas kurpes, uzmaucu galvā apaļo, melno kažokādas cepuri. Keita uzvilka mēteli un apsēja šalli. Es vairs nedomāju, kāds gads vai gadsimts pašlaik ir, tāpat kā jebkurš cits, kas šodien grasījās doties laukā. Kad bijām izgājuši uz ielas, mēs aukstumā uzrāvām plecus un ievilkām zodu apkaklē. Es neskatījos atpakaļ uz rietumiem, un, šķērsojot ielu, kas norobežoja parku, es neparaudzījos ne uz ziemeļiem, ne uz dienvidiem. Kāpēc man vajadzētu to darīt? Man nemaz tas neienāca prātā; gaiss bija ass un auksts, un es turēju galvu pieliektu.
Pieturējās sals, un parkā mēs neredzējām nevienu cilvēku, šeit šķita, ka pilsēta ir gandrīz klusa. Mēs dzirdējām tikai mūsu kāju švīkoņu uz takas, un es jutos mazāk samiegojies un gluži omulīgi savā mētelī un sāku priecāties par pastaigu. Izņemot taciņu, visur citur sniegs bija gandrīz neskarts, kaut gan šur tur bija iemītas pēdas. Vairākus desmitus jardu mūsu laka gāja paralēli līkumotajam braucamajam ceļam, un uz tā noblietētā sniega cs nejauši izdzirdu klusu ass iečīkstēšanos un apslāpētu pakavu klaboņu, taču nepapūlējos pagriezties un paskatīties; arī Keita to nedarīja.
Mēs iznācām no lielā parka četrstūra tā dienvidaustrumu stūrī pie Piektās avēnijas un 59. ielas, un es atpogāju mēteli un bikšu kabatā meklēju sīknaudu omnibusam. Keita ievaidējās, un es ātri paskatījos uz viņu. Keita bija piespiedusi roku pie pieres, acis bija cieši samiegtas, un es redzēju, ka viņas seja kļūst balta kā papīrs. Es pagriezos, lai viņu atbalstītu, taču sagrīļojos pussoli sāņus, lai noturētos līdzsvarā, un man vajadzēja apstāties ar plati ieplestām un it kā sapītām kājām; es lēnām saliecos gandrīz uz pusēm, ar elkoņiem spiezdams pakrūti, ļaudams abām rokām slīdēt pār seju, cīnoties pret ģīboni, jo atmiņa apgaismoja katru manu smadzeņu šūnu.
Neviens no mums abiem nebija paredzējis fizisku šoku. Es apliku roku Keitai ap pleciem, un viņa drebēja. Cenzdamies noturēt mūs abus, es stāvēju, atslējies pret koka stumbru ietves malā, juzdams, kā sviedri izsprāgst man uz pieres un virslūpas, un zinādams, ka esmu bāls kā nāve. Acis turēju pievērsis kurpju purngaliem un dziļi ieelpoju aso, dzestro gaisu; tad jutu sviedrus uz sejas nožūstam un zināju, ka viss būs kārtībā. Es paskatījos uz Keitu; acis viņai tagad bija vaļā, un viņa ar mēli apslapināja lūpas.
— Tagad man ir labi, paldies, — viņa teica un izslējās taisni. — Bet, ak dievs, Saj, — viņa čukstēja, un es varēju tikai pamāt ar galvu.
Mēs nepagriezāmies tūlīt; mēs nevarējām saņemties. Taču mēs dzirdējām, kā čīkst dzelzs riteņu stīpas, un gurkst aukstais, sausais sniegs, dzirdējām koka un dzelzs grabēšanu un ādas grožu pliukšķi pa stingru miesu. Tad ļoti lēni mēs pagriezām galvu un atkal palūkojāmies uz mazo omnibusu ar velvēto jumtu un augstajiem riteņiem, kuriem bija koka spieķi; to vilka pāris nodzītu zirgu, kuru dvaša ik uz soļa baltiem mutuļiem izplūda ziemas gaisā. Omnibuss bija jau tuvāk un aizsedza mūsu skatam visu citu, un, stingi vērdamies uz to, es tagad apzinājos, no kurienes un kad esmu ieradies. Man uz bridi vajadzēja piepūlēt prātu, lai atskārstu, ka zinu patiesību: mēs esam šeit, stāvam uz Piektās avēnijas stūra pelēkā 1882. gada janvāra pēcpusdienā; es nodrebēju un vienu mirkli jutu, ka mani sagrābj izbailes. Tad tās pārvarēja pacilātība un ziņkārība.
9
Es paskatījos uz Keitu, viņa smaidīja; tad pagriezos, lai palūkotos uz dienvidiem, uz pazīstamo garo Piekto avēniju, un man vēlreiz uzmācās vājums.
Gandrīz visi vai nu īstenībā, vai filmā ir redzējuši lielisko, mirdzošo Piekto avēniju visā tās garumā, platum platu ielu ar milzīgiem metāla, stikla un akmens torņiem gar abām malām: zaigojošo Corning Glass Building ar veseliem akriem stikla sienu; vareno Tishman Building ar alumīnija sienām; Rockefeller Center milzīgo akmens masīvu, Svētā Patrika kated- rali ar abiem gluži vienādajiem torņiem, kurus it kā piespiež pie zemes visapkārt stāvošās milzu celtnes. Un mirdzošos universālveikalus: Sakšu, Tifaniju, Džensenu; lielo, veco netīri balto bibliotēku uz 42. ielas stūra ar akmens lauvām pie galvenās ieejas plato kāpņu abās pusēs. Tie laikam ir visslavenākie kvartāli visā pasaulē, un vēl tālāk aiz tiem, ja gaiss gadās tik brīnumdzidrs, ka var tiktāl saredzēt, uz šīs pārsteidzošās ielas pie 34. ielas stāv neticami augstā Empire State Building. Tāds skats — asfalts un akmens, metāla un stikla torņi, kas iesniedzas debesīs, — rēgojās man, kad pagriezos, lai paskatītos uz šo ielu.
Pazudis! Viss pazudis! Šī iela bija maza! Šaura! Bruģēta ar apaļiem akmeņiem! Ar savrupmājām un kokiem abās malās. Pavērtām mutēm mēs blenzām uz veselu rindu brūnu smilšakmens māju un citām, kas bija celtas no ķieģeļiem un akmens, uz kokiem un iežogotiem sniega klātiem mauriņiem māju priekšā. Un visā šīs mierīgās ielas garumā augstākās celtnes, kuras varēju ieraudzīt, bija baznīcu tievie torņi, un virs tiem nebija vairs nekā cita kā tikai pelēkas ziemas debesis. Grabēdams uz bruģakmeņiem no sniega kailajos laukumos, pa šo ērmoto, mazo Piekto avēniju mums tuvojās vēl viens zirgu vilkts omnibuss. Šai brīdī tas bija vienīgais satiksmes līdzeklis pa vairākiem kvartāliem.
Keita satvēra manu roku un čukstēja:
— Viesnīca «Plaza» ir puzudusi.
Viņa rādīja ar pirkstu, un es pagriezos, lai pāri 59. ielai paskatītos uz vietu, kur vajadzētu atrasties «Plazai»; tur bija tikai tukšs laukums, it kā viesnīca būtu izdzēsta no ainavas. Mēs nedrīkstējām tā domāt: nekas nebija pazudis, tas tikai vēl nebija uzcelts. Bet laukums tieši blakus Piektajai avēnijai viņpus ielas, mazais skvēriņš ar strūklaku vidū — tas stāvēja savā vietā. Strūklaka pa ziemu nedarbojās. Es ar elkoni piebikstīju Keitai.
— Paskaties! Ekipāžas!
Gar 59. ielas malu blakus parkam rindā stāvēja kāds pusducis ekipāžu ar zirgiem un gaidīja braucējus. Un arī tagad tur vēl aizvien stāv ekipāžas.
Mēs izdzirdām troksni un apsviedāmies apkārt. Ietves malā gandrīz blakus mums bija apstājies mazs koka omnibuss ar nosmulētām laternām, un, kad mēs piegājām tam tuvāk, degunā iesitās asa petrolejas smaka. Durvis bija aizmugurē virs izbīdīta koka
К) 415
kāpšļa, un, atverot tās un palaižot Keitu pirmo, es uzmetu acis kučierim, taču neredzēju neko citu kā tikai segās ievīstītu stāvu uz augstas bukas zem liela lietussarga. Es sekoju Keitai, dzirdēju, kā groži nopliukšķ pret zirgu mugurām, omnibuss palēcās uz priekšu un atrāvās no ietves malas. Iepriekšējā lappusē ir mans zīmējums pēc atmiņas; tas attēlo brīdi, kad sākām kratīties pa Piekto avēniju 1882. gada 23. janvāra pēcpusdienā.
Nelielā omnibusa iekšpusē visā garumā zem logiem stiepās divi soli, un, kamēr es aizgāju pie skārda kastes ar uzrakstu «Braukšanas maksa 5 centi», Keita apsēdās pie pakaļējām durvīm. Sameklējis divas monētas, es iemetu tās kastē un pamanīju jumtā spraugu, pa kuru kučieris varēja novērot, vai es to izdaru.
Un tad mēs sēdējām — citu braucēju nebija — un, galvas grozīdami, centāmies reizē redzēt šīs svešās, mazās ielas abas puses.
— Šī nav Piektā avēnija, šī nevar būt Piektā avēnija, — es puspajokam teicu.
Keita ar roku kaut ko rādīja. Garām logam, kas atradās mums pretim, ietves malā aizslīdēja neliela laterna: četras horizontālas krāsaina stikla plāksnes veidoja lēzenu, kastei līdzīgu rāmi, un uz plāksnes, kas atradās mūsu pusē, bija uzkrāsots uzraksts «Piektā avēnija».