Ne visai skaļi ieskanējās gongs, zvana mēlīte tikko pieskārās tam, un pagriezies es ieraudzīju, ka priekšā no 55. ielas Piektajā avēnijā iegriežas tumši zaļš vieglais furgons un dodas uz dienvidiem. Drīz vien tas, šķērsojot ietvi un sniega klātu mauru, iegriezās pa labi iebrauktuvē, un mēs varējām redzēt braucēja profilu. Viņam bija varenas ūsas un galvā zila žokejcepure ar taisnu, pilnīgi plakanu nagu; zaļā furgona sānos es ieraudzīju vara gongu, kura skaņu biju pirmīt iz- dzirdis; uz furgona sāniem bija uzraksts ar zelta bur
tiem «Svētā Lūkasa slimnīca». Furgons apstājās līkumotajā braucamajā ceļā. Ēka — tagad mēs to ieraudzījām — bija mums pilnīgi sveša, tā bija liela, ar plašu sānu piebūvi, kas pletās gar Piekto avēniju. Tas, ka slimnīca atrodas šeit, Piektajā avēnijā, man šķita ērmots skats, un es iedomāju cilvēku uz nestuvēm, par kuru rūpēsies garos brunčos ģērbušās māsas un bārdaini ārsti. Klusītēm, lai neizdzird kučieris, es to pačukstēju Keitai. Viņa cieši piekļāvās man un čukstēja:
— Ārsti un māsas, kuri nekad nav dzirdējuši vārdus «penicilīns», «antibiotikas» vai «sulfamīdi».
Es sāku prātot, vai tagad slimnīcās vispār ir kādi anestēzijas līdzekļi; nevarēju atcerēties, vai Mārtiņš Lāstfogels kādreiz tos bija pieminējis.
Uz Piektās avēnijas un 53. ielas dienvidrietumu stūra es kādā logā ieraudzīju uzrakstu «Alena Dod- svērta deju skola», pēc tam mūsu logam garām paslīdēja divi veci draugi. Vispirms uz 52. ielas dienvidrietumu stūra viena no Wanderbili Mansioti; es tik tikko vēl varu atcerēties, ka bērnībā, ciemojoties Ņujorkā kopā ar tēvu, kādu pusstundu stāvēju un skatījos, kā veco ēku pamazām noplēš, lai rastos vieta, kur uzcelt Crowell-Collier Building. Toreiz tā bija veca, plankumaina, netīra un nolietojusies, bet tagad tā šeit stāvēja jauna — mirdzoša pils no tīra, balta kaļķakmens. Ielas otrā pusē atradās Katoļu bāriņu patversme, un nākamajā kvartālā mēs uz mirkli ieraudzījām kādu patiesi vecu draugu. Kad tuvojāmies tam, mēs smaidījām, un Keita čukstēja:
— Esmu tik laimīga, tik atvieglota, to ieraugot.
Es piekrizdams pametu ar galvu.
— Paskaties tikai uz to, — es teicu. — Gandrīz vai esmu ar mieru tūlīt pāriet katoļticībā.
10*
117
Jo tur stāvēja vecais, labais draugs — Svētā Pat- rika katedrāle un izskatījās milzīga, augstāka par
visu, kas atradās tās tuvumā, taču neizmainījusies. Nē, kaut kas tomēr bija mainījies. Kas īsti bija savādāks? Es piespiedu seju pie stikla, lai varētu paskatīties uz augšu, un abi torņi — protams, tie nebija pazuduši — tie tikai vēl nebija uzcelti.
Pamanīju, ka omnibuss apstājies un durvis ir vaļā. Iekāpa vīrietis, iemeta skārda kastē naudu par braucienu un apsēdās ejas otrā pusē mums iepretim, nejauši uzmezdams mums nevērīgu skatienu. Kad noplīkšķēja groži un mēs atkal sākām braukt, viņš pārlika vienu kāju pār otru un sagriezās sāniski, lai varētu skatīties laukā pa logu. Un es, sasprindzis, satraukts, gandrīz iebiedēts, sēdēju un paslepus vēroju viņu — pašu pirmo dzīvo cilvēku 1882. gadā.
Un savā ziņā tas bija visspēcīgākais pārdzīvojums manā mūžā — skatīties uz šo parasto cilvēku, kuru es nekad pēc tam vairs netiku redzējis. Viņš sēdēja, izklaidīgi lūkodamies laukā pa logu; galvā viņam bija augsts melns katliņš, mugurā — nodilis, īss, melns mētelis; zaļi balti svītrotais krekls bija bez apkaklītes, pie kakla sastiprināts ar bronzas podziņu; vīrietim varēja būt gadu sešdesmit, un viņš bija gludi skuvies.
Es zinu, tas izklausās pavisam aplami, taču tieši pāri pretim ejai sēdošā vīrieša sejas krāsa mani apbūra. Tā nebija brūni balta, nekustīga seja kā vecās fotogrāfijās. Kamēr es vēroju vīrieti, viņa sārtā mēle pieskārās sasprēgājušajām lūpām, acis mirkšķi- nājās, un tieši aiz viņa garām slīdēja fons — ķieģeļu un akmens mājas. Man vēl tagad acu priekšā stāv šī seja uz lēni garām slīdoša fona, un es dzirdu ar dzelzi apkaltos riteņus skaļi dārdam uz cieti noblie- tētā sniega un kailajiem bruģakmeņiem. Tā bija seja, kādas es biju pētījis vecās sēpijas fotogrāfijās, bet šā vīra mati zem cepures malas bija melni, ar sirmām šķipsnām; acis bija spoži zilas; ausis, deguns, vaigi un skūtais zods bija sasārtuši no sala; grumbainā piere bija bāli balta. Vīrietim nepiemita nekas ievērojams; viņš izskatījās noguris, izskatījās skumjš, izskatījās nogarlaikojies. Taču viņš bija dzīvs un šķita diezgan veselīgs, vēl spēka un spara pilns, varbūt viņam būs jānodzīvo vēl daudz gadu. Es pagriezos pret Keitu un, ar muti gandrīz skardams viņas ausi, čukstēju:
— Kad šis vīrs bija zēns, Endrū Džeksons[9] bija prezidents. Viņš droši vien var atcerēties Savienotās Valstis, kas — ak Jēzus! — lielākoties vēl bija neizpētītas un mežonīgas.
Vīrietis bija dzīvs cilvēks, kas elpoja un kuram galvā mājoja atmiņas; es sēdēju un kā uz brīnumu blenzu uz viņa krūtīm, kas elpojot cēlās un plaka.
Netālu no 49. ielas stūra mūsu logiem garām aizslīdēja «Reverenda un misis S. H. Gārdneru internāts un skola jaunām lēdijām un jauniem džentlmeņiem»; pie nama brūnās akmens fasādes netālu no 59. ielas nospodrināta misiņa plāksnīte vēstīja: «Piektā avēnija, 603. numurs.» Līdzko bijām pārbraukuši pāri 48. ielai, Keita izdvesa:
— Tas ir tur: pieci — astoņdesmit — deviņi.
Es nesapratu, ko viņa domā, un viņa čukstēja:
— Kārmodija māja!
Es apsviedos apkārt savā sēdeklī, lai redzētu to. Tā bija brīnišķīga: liela, skaista un samērīgi brūna akmens savrupmāja ar pasakaini izrotātu bronzas žogu ap to un nelieliem maura laukumiņiem.
Mēs bijām tai jau gandrīz garām un, skatīdamies atpakaļ, lauzījām galvu, vai Endrū Kārmodijs — tagad vēl dzīvs, — paies vēl daudzi gadi, pirms viņš nošausies Džilisā Montānas štatā, — pašlaik ir mājās.
Kad braucām tuvāk pilsētas centram, kas bija laužu pilns, ielas kļuva aizvien dzīvākas un dzīvākas. Cilvēki soļoja pa ietvēm, šķērsoja ielas. Un es lūkojos laukā uz viņiem sākumā ar bijību, pēc tam iepriecināts — uz bārdainiem vīriešiem, kas soļoja, spieķīšus vicinādami, spožiem cilindriem galvā vai arī tādās kažokādas cepurēs kā manējā, vai arī ar tādiem katliņiem galvā kā vīram, kas sēdēja mums pretim, uz jaunākiem vīriešiem ļoti lēzenos katliņos ar sekliem dibeniem. Gandrīz visiem mugurā bija mēteļi līdz potītēm vai arī īsi mēteļi; šķita, ka puse vīriešu nēsā pensnejus, un vecākie vīrieši, tie, kas valkāja cilindrus, sastopot paziņas, sveicināja tos, piemetot spieķīša rokturi pie cilindra malas. Sievietes bija apsējušas ap galvu šalles vai arī nēsāja cepures, kas ar lentēm bija sasietas zem zoda; mugurā tām bija īsas, augumam piegulošas ziemas jakas vai apmetņi; dažas bija apsējušas kašnē un saspraudušas tās ar brošu; dažām bija uzroči, dažām cimdi; visām kājās bija kurpes ar podziņām, kuras gan pazibēja, gan atkal pazuda zem garajiem svārkiem.
Jā, tie bija viņi, cilvēki no nedzīvajiem kokgriezumiem, tikai… šie kustējās. Plīvojošie mēteļi un tērpi, kurus nēsāja cilvēki uz ietvēm un tie, kas šķērsoja ielu mums priekšā, bija šūti no nesen krāsotas drānas — sarkanbrūni, pudeļzaļi, zili, spilgti brūni, neiz- balējuši melni, un es redzēju gaismēnu rotaļu, drānām noplandot. Redzēju viņu apavu ādu un uzmauktās galošas, kas atstāja pēdas šķīdoņa dubļos ielu krustojumos, un viņu elpu, kas mirkli bija saskatāma, kad izplūda ziemas gaisā. Un cauri drebošajam, grabošajam omnibusa loga stiklam mēs saklausījām viņu mundrās balsis un dzirdējām kādu meiteni skaļi iesmejamies. Redzot viņu ziemas gaisā piesārtušās sejas, man aiz prieka gribējās iekliegties.