Pa diviem kvartāliem omnibusā jau bija sakāpis kāds ducis cilvēku; viens no tiem, kas valkāja cilindru un pensneju, un vēl citi; kaut kur pie četrdesmitajām ielām mēs piestājāmies ietves malā, omnibusā iekāpa sieviete un pagāja mums garām pie braukšanas maksas kastes; viņas garie svārki aizskāra mūsu kājas. Galvā viņai bija ar ziediem izrotāta filca cepure, mugurā vienkāršs melns mētelis, ap kaklu apmesta gara bāli zaļa kašnē; viņas kleitas mala, kas tik tikko pavīdēja zem mēteļa, bija spilgti pur- pursarkana. Sievietei bija gadu trīsdesmit, un, kad viņa pa šauro eju pagāja mums garām, man viņa likās skaista. Bet tad viņas iemestā monēta nošķin- dēja kastē, sieviete pagriezās — mēs ar Keitu sēdējām pie pakaļējām durvīm — un apsēdās priekšā. Šo
zīmējumu es uzmetu pēc atmiņas. Tagad skaidri redzēju sievietes seju un ātri novērsu acis, lai viņu neaizvainotu, jo viņas seja bija neskaitāmu baku rētu izvagota, un es atcerējos, ka bakas vēl aizvien ir parasta slimība. Neviens cits nepievērsa sievietei ne mazāko uzmanību.
Mēs pabraucām garām Vindzoras un Servudas viesnīcai, un tad kaut kam, ko sauca par Veco vītolu kotedžu, kā varēja spriest pēc izkārtnes ar gotu burtiem; tā stiepās visā ēkas platumā tieši virs durvīm. Tā bija koloniju laika[10] stilā celta koka māja ar logu aizvirtņiem, plašu verandu un nelielām koka kāpnēm, tādām kā pie lauku veikaliem. Mājas priekšā uz ietves auga liels koks, gājēji meta ap to līkumu, un, ja Veco vītolu kotedža nestāvēja šeit vēl no tā laika, kad Amerika bija kolonija, tad ēka vismaz izskatījās tieši tāda. No tās pa labi uz šīs pārsteidzošās Piektās avēnijas atradās Henrija Taisona tirdzniecības nams, acīmredzot gaļas veikals.
Keita pieskārās man pie rokas, un es pagriezos. Viņa, pieri savilkusi, skurināja galvu.
— Saj, man pietiek. Esmu redzējusi pārāk daudz. Es gribētu … kaut kur nolīst un aizvērt acis.
— Es zinu, es zinu, ko tu domā.
Omnibuss pieturēja ielas malā, es pamāju Keitai, un mēs izkāpām tieši priekšā kādai divriteņu ekipāžai, kas stāvēja pie ielas stūra. Es atvēru ekipāžas durvis un palīdzēju Keitai iekāpt. Nosēzdamies blakus Keitai, es paskatījos uz viņu; viņa bija atmetusi galvu un aizvērusi acis. Kučieris sēdēja ekipāžas aizmugurē uz augstas bukas, no kuras varēja redzēt pāri jumtam; tad es virs galvas izdzirdēju troksni un, palūkojies uz augšu, ieraudzīju aizslīdam kādu paneli un atklājam jumtā rnazu vaļēju četrstūri. Pēc brīža tajā parādījās viena acs, puse no otras, no sala sarkans deguns un lielas, noļukušas ūsas.
— Uz Galveno pastu, — es teicu, tad izņēmu pulksteni un piespiedu podziņu; vāciņš atsprāga vaļā un atklāja ciparnīcu. Bija gandrīz pieci. — Vai jūs varat aizvest mūs pusstundā?
— Es nezinu, — kučieris saērcināts teica, uzpliukšķinādams zirgam un satverdams grožus. Mēs izbraucām ielas vidū. — Tagad tik daudz braucēju — pie tam dienu no dienas kļūst ļaunāk —, ka es neko nevaru zināt. Pamēģināšu taisni pa Piekto avēniju līdz skvēram; šai laikā tur vēl nevarētu izskatīties pārāk ļauni. Tad pāri Brodvejam, izvairoties no nolādētā gaisa dzelzceļa. Piedodiet, mem.
Arī es atslēju galvu un aizvēru acis; šimbrīžam es biju redzējis pārāk daudz, gandrīz vairāk, nekā spēju panest. Taču, kad panelis jumtā aizvērās, es pasmaidīju: lai arī daudz kas bija citāds, Ņujorka tomēr palika Ņujorka.
10
Lēnie pavisam ritmiskie mūsu zirgu pakavu kli- kata-klakata uz cieti nobrauktā sniega un mazliet skaļāki un skanīgāki, kad braucām pa kailiem akmeņiem, bija nomierinoši, un tāda pati bija vieglā un ritmiskā ekipāžas šūpošanās uz atsperēm. Es sāku atgūties no vienlaikus pārāk daudzajiem iespaidiem un brīžiem pavēru acis.
Tad es tālumā izdzirdu neprātīgu zvanīšanu, kas kļuva skaļāka un skaļāka ar katru sitienu, un, kad bijām šķērsojuši 33. ielu, tā pēkšņi kļuva tik ārprātīga, ka stindzināja smadzenes. Keita man blakus sa- lēcas un izslējās taisni. Es pagriezos, lai paskatītos, un ieraudzīju, ka mums tieši pretim drāžas milzīgs, baltu zirgu vilkts pajūgs; zirgu krēpes plīvoja, pakavi zibēja; tā bija sarkana ugunsdzēsēju mašīna ar daudzām bronzas detaļām; kučieris pātagoja zirgus, vienmērīga dūmu strūkla atstāja aiz tās baltu svītru, kāda paliek aiz kuģa. Zvans trakoja, pret bruģa akmeņiem tik zibenīgi un tādā unisonā triecās pakavi, ka to troksnis izklausījās pēc viena piesitiena. Kļuva baismīgi, redzot šo dūmus izverdošo briesmoni, kas rēkdams drāzās mums tieši virsū; mūsu kučieris sāka pātagot savu zirgu, un mēs steigšus aizkratījāmies pāri ielai nost no ceļa. Mēs redzējām, ka, sarkanajiem, vietām apzeltītajiem riteņu spieķiem nozibot, ugunsdzēsēji mums aiz muguras aizdrāžas pāri Piektajai avēnijai. Pārējie braucēji pievilka grožus, lai atbrīvotu ceļu. Četrus vai piecus kvartālus tālāk mēs dzirdējām atkal to pašu skaņu, šoreiz dienvidu pusē, un es atcerējos, ka šī ir koka siju, grīdu un sienu pilsēta, kuru apgaismo un apkurina ar atklātu liesmu.
Visu laiku, kamēr mēs klidzinājām kvartālu pēc kvartāla uz priekšu, uz pilsētas centru, satiksme uz ielām kļuva dzīvāka. Tad pēkšņi mūs ar Keitu svieda vienu pret otru. Ekipāža bija pēkšņi apstājusies, sagriezusies dubļos sāniski uz bruģa. Tad tā salēcās un sāka atkal braukt uz priekšu, un es, izdzirdis, ka mūsu kučieris lādas, nolaidu logu un izbāzu laukā galvu; troksnis bija neaptverams.
Mēs atradāmies krustojumā, kur Brodvejs šķērso Piekto avēniju, un no Brodveja plūda pajūgu straume, lai pievienotos braucējiem uz Piektās avēnijas — tas bija tik tikko iespējams — vai arī lai izcīnītu ceļu pāri Piektajai avēnijai, un tas bija gandrīz neiespējami. Gandrīz katram pajūgam bija četri riteņi, un katrs ritenis bija apkalts ar dzelzi un dauzījās un dārdēja pret bruģa akmeņiem; katram zirgam bija četri dzelzs pakavi, kas klaudzēja, un satiksmi neviens neregulēja. Riteņi dimdēja, koks krak- stēja, ķēdes žvadzēja, āda čīkstēja, pātagas plīkšķēja pret zirgu ķermeņiem, cilvēki kliedza un lādējās, un neviena iela, kuru jelkad biju redzējis divdesmitajā gadsimtā, nebija ne uz pusi tik apdullinoši trokšņaina.
Mēs bijām jau pāri Brodvejam un turpinājām savu klikata-klakata pa Piekto avēniju, un es uzsaucu kučierim:
— Vajadzētu ierīkot gaismas signālus satiksmes regulēšanai.
Viņš pavēra spraugu griestos.
— Kas tas ir?
— Vajadzētu gaismas signālus, kas regulē satiksmi, — es atkārtoju, taču kučieris, protams, tikai pablenza uz mani un aizvēra paneli.
Kādu kvartālu tālāk es paskatījos laukā pa logu Keitas pusē un ieraudzīju Pilsētas valdi, un bija tik labi redzēt kaut ko pazīstamu; cs izvilku pulksteni: divdesmit minūtes pari pieciem, mums vēl bija laiks aiziet kājām, un es pieklaudzināju pie jumta.
Mēs gājām uz dienvidiem garām Pilsētas valdei un mazajam parkam tās priekšā. Tad mēs šķērsojām ielu pie lielā Galvenā pasta kantora, kas aizņēma zemes trīsstūri tieši pretim Pilsētas valdei, kur Pārk- rova beidzās pie Brodveja. Nokļuvuši līdz pasta kantora ieejai, mēs ar Keitu uzsmaidījām viens otram: tā bija varen jokaina celtne — no vienas vietas logi un dekoratīvas kolonnas piecu stāvu augstumā līdz pašam jumtam, uz kura lepojās ar čuguna margām rotāti un dakstiņiem apjumti tornīši, dekoratīvs kupols un vēl karogmasts, kurā plīvoja garš, smails vimpelis ar uzrakstu «Pasta kantoris».