— Un kur tās mājas būtu? — Kučiera neskaidrais siluets pārliecās pār buku, viņa balss skanēja izsmējīgi.
— Gremersijparkā 19, — vīrietis iekāpdams noteica, tad ekipāžas durvis aizcirtās, es dzirdēju, ka kučieris uzklakšķina zirgam, dzirdēju, kā noplīkšķ groži, un noskatījos, kā ekipāža atraujas un ieslīd paretajā pajūgu straumē, pār kuru šūpojās lampas un laternas. Es pievērsos Keitai, bet viņa stingi raudzījās uz ietvi.
Ietves malā telegrāfa staba pakājē, ārpus gājēju ceļa, staba pasargāts, bija saglabājies ovāls neskarta sniega laukumiņš, un tā malā, tieši laternas bālās gaismas aplī, sniegā bija iespiests miniatūrs tā kapa pieminekļa atveids, kurš stāv pie Endrū Kārmodija kapa Džilisā Montānas štatā un kura fotogrāfiju Keita man bija rādījusi.
Keita gandrīz lietišķi nomurmināja:
— Tas nevar būt. — Viņa paskatījās uz mani. — Tas nav iespējams! — viņa atkārtoja, viņas balss pēkšņi kļuva nikna, un es sapratu, ko viņa jūt; kaut cik saprātīgi izskaidrot to bija tik grūti, ka varēja vai prātu zaudēt, un es pamāju ar galvu.
— Es zinu, — es teicu. — Bet te tas ir.
Un tur tas vēl aizvien bija; mēs pieliecāmies, lai to apskatītu. Mēs nespējām darīt neko citu kā tikai blenzt uz nospiedumu sniegā; taisnstūrveida pamats, taisni sāni, augšdaļa pilnīgi noapaļota tā, kā karikatūristi zīmē kapa pieminekļus, un vidū zīmējums,
kuru veido daudzi sīki punktiņi — aplī ietverta deviņ- staraina zvaigzne.
Kad es pacēlu acis, ekipāža bija sen aizbraukusi, pazudusi tumsā starp citicm pajūgiem. Es stāvēju un samiegtām acīm stingi vēros uz priekšu, taču neskatījos pakaļ ekipāžai. Pirms kādas sekundes es Brodveja satiksmes dzelžainajā troksnī zemapziņā biju izdzirdis pazīstamu troksni, un tagad es sapratu, kas tas bija.
— Keita, vai tu negribi iedzert kādu malciņu? Pie kamīna?
— Jā, ak dievs, jā! — viņa iesaucās.
Es paņēmu Keitu zem rokas, un mēs pagājām kādus sešus jardus uz priekšu līdz stūrim. Ielas viņā pusē viens no apgaismotajiem laternu uzrakstiem vēstīja «Brodvejs», otrs — «Pārkpleisa». Un kādu kvartālu tālāk uz rietumiem Pārkpleisā es ieraudzīju, no kā ceļas pazīstamā klaboņa. Trīs šaurie, augstie logi bija sarkanīgi apgaismoti, pazīstamais smailais jumts melnēja pret nakts debesīm. Te, aptupusies augstāk par ielu, ka vecum vecs draugs stāvēja gaisa dzelzceļa stacija.
Kad gājām augšā pa kāpnēm, man pat to dzelzs apkalums šķita brīnum pazīstams. Es zēna gados bieži biju ciemojies Ņujorkā un daudz reižu braucis ar gaisa dzelzceļu. Un tagad, atkal iegājis mazajā stacijā, es ieraudzīju kailās, izdilušās dēļu grīdas, rievainās koka sienas un uz āru izbīdīto tūkstošiem roku noberzto un nopulēto koka plauktiņu zem naudas maiņas kioska lodziņa. Uz grīdas stāvēja spļau- jamtrauki, un staciju apgaismoja viena pati petrolejas griestu lampa ar skārda abažūru. Taču pat pustumsa šķita pazīstama; līdz piecdesmitajiem gadiem biju redzējis tieši tādas pašas stacijas kā šī.
ĪGI
Es iebīdīju divas 5 centu monētas pa pusmēness veida atveri zem dzelzs restēm, kas mani šķīra no
n ii.i
ūsainā vīra kioskā. Viņš paņēma naudu, nemaz nepaceļot acu no avīzes, un izstūma laukā divas biļetes. Mēs izgājām uz platformas, un vienu acumirkli es atkal pārdzīvoju nelielu šoku, ieraugot kādu duci pasažieru: sievietes, kuru svārki gandrīz slaucīja platformu, galvā tām bija gan cepures, gan šalles, dažām bija uzroči; bārdainus un ūsainus vīrus katliņos, cilindros un kažokādas cepurēs; viņi, rokās turēdami spieķus, pīpēja cigārus. Tad atskanēja svilpiens — tū-tā-tū, jauka, priecīga skaņa; mēs pagrie- zāmics, lai paskatītos uz sliedēm, un es biju pārsteigts. Mārtiņš tika man stāstījis un rādījis bildes, bet es biju to aizmirsis; īsa, resna rotaļu lokomotīvīlc čukāja uz mūsu pusi; no tās mazītiņā skurstenīša gaisā lidoja sarkanas dzirksteles. Nograbēja lokomotīves bremzes, čukāšana kļuva lēnāka, balts tvaiks šļācās no abiem lokomotīves sāniem, un vilciens — lokomotīves vadītājs bija izliecies pa sānu logu — ieslīdēja stacijā un aizslīdēja mums garām.
Vagons bija gandrīz pilns, bet es jau atkal no jauna biju pieradis pie cilvēku izskata un, paraudzījies Keitai sejā, sapratu, ka viņa tāpat. Man neienāca prātā, ka pāri ejai tieši mums pretim sēdošais vīrietis ar brūno bārdu varbūt brauc uz kāzām; protams, ka viņa spīdīgajs cilindrs ir galvassega, kuru viņš nēsā ik dienas, tāpat kā daudzi citi vīrieši šai vagonā. Viņam blakus, izklaidīgi skatīdamās tukšumā, sēdēja sieviete ar jūras zilu, zem zoda sasietu šalli, ietinusies brūnā adītā lakatā; mugurā viņai bija gara tumši zaļa kleita, un es uz mirkli ieraudzīju starp viņas svārku malu un melnajām kurpēm ar podziņām baltas, adītas zeķes ar platām sarkanām svītrām. Bet tagad es spēju jau saredzēt ko vairāk nekā tikai tērpu; es redzēju arī pašu meiteni, kas to valkāja. Un, par spīti viņas drēbēm, cs redzēju, ka viņa ir jauna un glīta. Man pat šķita, ka varu apgalvot — es nezinu kāpēc, bet tā man šķita —, ka viņai ir jauks augums.
Keita piegrūda man ar elkoni.
Nevienas reklāmas. — Viņa pamāja uz tukšumu virs logiem.
Es paskatījos un teicu:
—• Diezin cik ilgs laiks paies, kamēr kāds ģēnijs iedomāsies par tām?
Aiz vagona logiem mirdzēja tūkstošiem sīku gaismas punktiņu, taču tiem pietrūka spožuma, un tie itin nemaz netraucēja tumsu; gandrīz visur bija gāzes apgaismojums, no attāluma tās gaisma izskatījās balta un gandrīz nekustīga; taču šur tur manīja ari sveču gaismu un, man šķiet, vietām arī petrolejas lampas. Nekādu krasu, nekādu neona reklāmu, nekā ko lasīt, tikai melns plašums, kuru it kā bija sadurstījuši gaismas punktiņi, un visi tie atradās zem mums. Tā bija Menhctena, uz kuru mēs skatījāmies pari jumtu korēm; visaugstākās celtnes bija desmitiem baznīcu torņu, kuru silueti rēgojas… jā, pret Iludzonas upi, kas tikko bija kļuvusi redzama uzlē- kušā mēness gaismā. Pēc dažām minūtēm — mēs mēnesi nevarējām redzēt, bet tagad tas bija pacēlies augstāk — upe kļuva gaišāka, tās tumšā virsma mirguļoja, un pēkšņi es ieraudzīju pie krasta noenkuroto burinieku tumšos stāvus un kailo mastu siluetus. Skatoties laukā pa logu uz šo svešo pilsētu, kas slīdēja mums garām, es nodrebēju. Ta bija Menhetena, un tur plūda Hudzona, taču es biju milzīgi tālu no visa, ko pazinu.
Mes izkāpām pēdējā pieturā, uz Sestās avēnijas un 59. ielas stūra, tikai vienu kvartālu no vietas, kur šodien pēcpusdienā bijām iznākuši no Centrālā parka; mēs šķērsojām ielu, atkal iegājām parkā un devāmies uz priekšu klusēdami, atliekot visu, kas butu pārrunājams par zilo aploksni un cilvēku, kurš to iemeta pastā, līdz brīdim, kad būsim sasnieguši savu patvērumu Dakota; mēs varējām to saskatīt talu priekšā; ka tornis ta slējās pret mēness gaismas pielietajām debesīm.
Un tad mēs ar Keitu sēdējām dzīvojamā istabā, un mums katram rokā bija jau otrā glazē dzeramā — labs, stiprs viskijs ar ūdeni. Kamīnā atkal kurējās uguns, mēs bijām visu izrunājuši un vēlreiz pārsprieduši visu par zilo aploksni un cilvēku, kas to nosūtīja, un par mazā Džilisas kapa pieminekļa attēlu sniegā. Pēc īsa klusuma brīža es ierunājos:
— Kas no visa redzētā uz tevi atstāja visspēcīgāko iespaidu? Ielas, cilvēki? Celtnes? Pilsēta, kāda tā izskatījās no gaisa dzelzceļa?
Keita iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, tad atbildēja:
— Nē, cilvēku sejas.