Es jautājoši paskatījos uz viņu.
—• Tās nav sejas, pie kādām esam pieraduši mēs, — viņa teica, šūpodama galvu, it kā es ar viņu strīdētos. — Šodien redzētās sejas ir citādas.
Es nodomāju, ka viņai laikam gan ir taisnība, tomēr iebildu:
— Iedomas. Viņi tikai ģērbjas pavisam citādi. Sievietes gandrīz nemaz nelieto kosmētiku. Vīriešiem ir bārdas vai vaigu bārdas.
— Tas nav tas, Saj, un pie bārdām mēs esam pieraduši. Viņu sejas patiešām ir citādās. Padomā par to.
Es sūcu savu viskiju, tad ieminējos:
— Varbūt tev taisnība. Man šķiet, tā ir. Bet kā citādas?
Mēs ne viens, ne otrs nespējām pateikt, kas īsti ir citāds. Bet, skatoties liesmas, maziem malkiem sūcot viskiju un atceroties redzētas sejas — omnibusā, uz Piektās avēnijas ietvēm, gaisa dzelzceļā, ērmotā un pazudušā pasta gāzes apgaismotajā marmora un tumša koka vestibilā —, es sapratu, ka Keitai ir taisnība. Tad man kaut kas iešāvās prata. Es nupat biju pie sevis nodomājis «pazudušā». Es paskatījos uz Keitu. Pārbaudot, kādu iespaidu tas atstājis uz viņu, es pajautāju:
— Keita, kur mēs atrodamies? Kas pašlaik ir aiz šiem logiem? Vai mēs vēl esam 1882. gada?
Keita mirkli padomaja, tad papurināja galvu.
— Kāpēc ne?
— Jo… — Viņa paraustīja plecus. — Jo mēs atnācām atpakaļ, tas ir viss. Mēs izdarījām, ko bijām nolēmuši, tāpēc atnācām atpakaļ uz dzīvokli, un ari savā apziņā mēs esam atnākuši atpakaļ. — Pēkšņi, kļuvusi domīga, viņa jautāja: — Vai tad mēs neesam atgriezušies?
Mēs piecēlāmies un ar glāzēm rokā piegājām pie logiem li 11 vilcinādamies paskatījāmies lejā, Centrālā parka tumsā. Tad mēs paliecāmies uz priekšu ta, ka pieres pieskārās loga stiklam, un skatījāmies tieši lejā uz ielu. Un es ieraudzīju garo gaismas signālu virkni, sarkanu abos virzienos, cik tālu vien varējām saskatīt. Tad visos iedegās zaļā gaisma, mašīnas saka braukt; kāda taksometra signāltaure nikni spiedza, draudot mašīnai, kas steidzās ara no parka, lai paspētu sasniegt zaļo gaismu pie 72. ielas. Es pagriezos pret Keitu, paraustīju plecus un pacēlu savu glāzi, lai to iztukšotu.
Aha, — es teicu. — Mēs esam atpakaļ.
11
Atkal nenovēršami sākās mana izjautāšana, kas tagad jau bija iedēvēta par «pēepārbaudi», un, tāpat ka iepriekš, es sēdēju; mikrofons karājās man uz krūtīm, un cs nosaucu faktus un nejaušus sīkumus, ko ierakstīja magnetofona lentē. Runādams es vēroju cilvēkus, kas sēdēja vai stāvēja, atslējušies pret sienām. Visi, acis nenolaiduši, skatījās uz mani. Mana balss turpināja monotoni dudināt, elektriskās rakstāmmašīnas klusinātā klaboņa skanēja kā pavadījums, un viņi vēroja mani, apzinādamies, ka tagad es atšķiros no viņiem visiem, un tā arī bija.
Rūbs bija ģērbies izbalējušās, ļoti tīrās armijas biksēs ar asām iegludēm un blūzē bez zīmotnēm. Viņš, sažņaudzis rokas aiz galvas, bija atgāzies plastikāta krēslā un skatījās uz mani. Kad mūsu acis sastapās, viņš savilka mutes kaktiņus un skurināja galvu, tēlodams bijību un izbrīnu, un viņa acīs bija lasāma draudzīga, ilgu pilna skaudība. Doktors Dancigers stāvēja, ar lielajām rokām ieķēries savas brūnas divrindu žaketes atlokos; viņš ne mirkli nenovērsa no manis acu, kas zibsnīja mežonīgā priekā. Pulkvedis Esterhāzi savā pelēkajā uzvalkā izskatījās kārtīgs un mierīgs un, stāvēdams pie sienas, ar vienu roku satvēris otras locītavu, domīgi vēroja mani. Bija ieradušies arī Kolumbijas un Prinsto- nas vēsturnieki, tāpat senators un vēl daži, kurus cs jau pazinu, un trīs vai četri glīti ģērbušies svešinieki.
Kad_ biju beidzis, mēs kādas četrdesmit minūtes gaidījām kafejnīcā. Es sēdēju kopā ar Rūbu, Danci- geru un pulkvedi Esterhāzi un izdzēru kādas trīs vai četras tases kafijas. Visi krēsli pie pārējiem galdiņiem bija aizņemti, pie tālākās sienas cilvēki sēdēja uz radiatoru paneļiem. Pie mūsu galdiņa uz mirkli apstājās daudzi cilvēki, un man bija jāatbild uz labu tiesu joku; galvenokārt man jautāja, vai es neesot par Ietu naudu nopircis kādu nekustamu īpašumu Menhctenā. Pie mums uz pāris minūtēm apsēdās Oskars.
— Kas jus pārsteidza visvairak? — viņš pavaicaja.
Un es mēģināju viņam pastāstīt par vīrieti, kas
sēdēja mums pretim omnibusā un varbūt vel atcerējās prezidentu Endrū Džeksonu, par šā vīrieša reālo esību. Oskars pasmaidījis māja ar galvu; viņš saprata, ko es domāju. Līdzko viņš bija aizgājis, Rūbs pieliecās man tuvāk un pajautāja:
— Muins? Kas tad vēl tur bija, Saj?
Es ieskaidroju viņam, ka omnibusā manā pusē sēdēja vēl viens vai divi pasažieri.
Iesteidzās garais plikgalvis, tas pats, kas pagājušo reizi, un, kad viņš nostājās pie mūsu galdiņa, telpā iestājās klusums. Vīpsnādams viņš paziņoja, ka viss, ko viņi jau paspējuši noskaidrot, esot okei. Viņš tagad bija pārliecināts, ka arī viss pārējais būšot kārtībā, un telpā sākās satraukta čalošana.
Vienos piecpadsmit minūtēs sapulcējās padome, cs sēdēju garā apspriežu galda galā un šodien jau ceturto reizi sāku aprakstīt, kas bija noticis. Visi krēsli pie galda bija aizņemti un gar vienu tā malu novietota otra rinda saliekamo krēslu; arī no tiem neviens nebija brīvs. Kamēr es runāju, apskatīju pie galda sēdošos; cik varēju spriest, te bija visi, ar kuriem es jau agrāk biju sastapies, un vēl vismaz kāds ducis man nepazīstamu. Viens no tiem, kā Dancigers man vēlāk pastāstīja, esot bijis prezidenta personiskais pārstāvis.
Es atkal runāju vienskaitlī, nepieminēdams Keitu. Man bija jāpastāsta Dancigeram, ko Keita bija izstrādājusi, bet es gribēju to darīt, kad mēs būsim divatā. Es aprakstīju katru savu soli, katru redzēto skatu, katru dzirdēto skaņu; telpā valdīja klusums. Vairāk nekā divdesmit cilvēku sēdēja pie galda un uz saliekamajiem krēsliem, un neviens pat neieklepojās un nenovērsa acu no manis. Var būt, ka divdesmit minūšu laikā, kamēr cs runāju, kāds no viņiem aizkūpināja cigareti vai dziļāk atzvēlās krēslā, pārmainīja stāvokli, sakrustoja kājas; man šķiet, ka to viņi darīja. Taču man radas iespaids par pilnīgu ne- kustību un klusumu, kurā skanēja tikai mana balss, un visu uzmanība bija pievērsta man tik pilnīgi, ka runājot es jutos tā, it kā atrastos viņu ievērības starmešu žilbinošajā spožumā.
Beidzu runāt, apsēdos un vēl kādu pusstundu atbildēju uz jautājumiem. Lai kā arī jautājums tika formulēts, tā saturs vienmēr bija neatbildamais: Ka tas bija? Ka tas īsti bija? Un tagad viņiem vairs nebija miera. Viņi dīdījās, rauca pieres, sačukstējās, aizkūpināja cigaretes, jo, lai ka es pūlējos un lai cik pilnīgi izstāstīju visus sīkumus, tam nebija nozīmes, — es nespēju viņiem izskaidrot notikušā būtību, noslēpums palika.
Virkne jautājumu, kurus uzstādīja senators, atšķīrās no pārējiem. Man neizprotamu iemeslu dēļ viņš bija naidīgi noskaņots. Likās, it kā viņam būtu aizdomas vai vismaz viņš prātotu par iespēju, ka es viņus visus vazāju aiz deguna. Man šķiet, ka šajos apstākļos tas nemaz nebija tik nesaprātīgas aizdomas, lai gan neviens cits tādas neizrādīja. Senators, piemēram, nevarēja atcerēties, ka viņa vectēvs kādreiz būtu ieminējies par tādiem omnibusiem, kādus es aprakstīju. Viņš sēdēja, viltīgi lūkodamies uz mani, it kā būtu mani pieķēris. Es, protams, nevarēju darīt neko citu kā tikai pieklājīgi paraustīt plecus un atbildēt, ka es tādus tomēr redzēju. Man saka likties, ka viņš tikai ļaujas izmanīga politikāņa instinktam, lai varētu izgrozīties, ja vēlāk kaut kas noietu greizi. Esterhāzi viņu veikli pārtrauca ar kādu nesvarīgu jautājumu un pēc tam aizmirsa dot viņam atkal iespēju turpināt izjautāšanu. Esterhāzi vienkārši pateicās man un pajautāja, vai man nebūtu iebildumu pakavēties vēl šeit, lai es butu pie rokas, kad sēde beigsies. Kad es atbildēju: «Protams, ka nav», viņš atkal pateicās, un es sapratu, ka varu aiziet 110 konferenču zāles. Kad gāju laukā, atskanēja pat mēreni aplausi un es nosarku.