Viņš vispirms paskatījās uz mani, tad lēni pagrieza galvu un pārlaida skatienu visam galdam, turpinādams:
— Tomēr gribu pateikt misteram Morlijam un visiem pārējiem, izņemot doktoru Dancigeru, kas vienmēr pats ir to sapratis, ka izšķīrējus lēmumus, kuri būtiski iespaido šo Projektu, nevar pieņemt viņš viens pats; varbūt tā ir nelaime, jo Projekts vēl aizvien, tāpat kā agrāk, lielā mērā ir doktora Projekts. Viņš to vada, viņš ir boss, un tikai padome var viņu pārbalsot, un, ja padome vispār to darīs, tad tikai ļoti retos gadījumos un tikai pēc pamatīgas un nopietnas doktora Dancigera uzskatu novērtēšanas. Tā kā tagad, mister Morlij, — viņš man uzsmaidīja, — es jūs nodošu atkal viņa rīcībā.
Pulkvedis piecēlās un iztaisnoja plecus; tad pamazām piecēlās arī visi pārējie, sāka tērzēt savā starpā, un sanāksme bija beigusies.
Dancigera kabinetā cs sāku runāt pirmais. Atstājuši apspriežu telpu, mēs visi trīs — doktors, Rūbs liii es gājām kopā pa gaiteņiem, sarunādamies par mazsvarīgiem jautājumiem, kamēr sasniedzām Dancigera kabinetu. Dancigers apsēdās aiz sava rakstāmgalda, izvilka no augšējās atvilktnes puscigāru un apskatīja to, acīmredzot gribēdams aizdedzināt. Tomēr viņš atkal iebāza to mutē neaizkūpinātu. Es sēdēju un gaidīju, kamēr viņš to izdarīja, tad piesēdos viņam tuvāk ar visu krēslu un pārliecos pār galda malu. Rūbs sēdēja man pretim pa kreisi no Dancigera, mazliet aiz viņa, atslējis krēslu pret sienu.
— Doktor Danciger, es pat nezinu, kas ir pulkvedis Esterhāzi. Viss, ko par viņu zinu, ir tas, ka viņš ir Ekvadoras armijas rezerves pulkvedis, — es teicu.
Rūbs smīnēja; viņam tas patika.
— Lai kas viņš arī būtu. cs neesmu solījis uzticību nedz viņam, nedz arī kādam viņa aizstāvētam vai neaizstāvētam viedoklim. Mani savervējāt jūs ar Rūbu, un es darīšu to, ko jūs man liksiet darīt.
Kad es biju beidzis, Dancigers ļoti apmierināts plati smaidīja.
— Pateicos jums. Saj. Ļoti pateicos, — viņš sacīia.
Doktors ērti atzvēlās savā grozāmajā krēslā,
izvilka kādu 110 zemākajām atvilktnēm un uzlika uz tās kājas.
— Zināt, iekams jums veicās un jūs guvāt panākumus, viss gāja kā pa diedziņu. īstenībā brīnišķīgi gludi. — Viņš pasmaidīja. — Manus ziņojumus akceptēja bez komentāriem, padome apsprieda visus iautāiutnus, kādus cs iesniedzu; parasti es gribēju vēl mazliet vairāk naudas. Gandrīz vienmēr viņi to arī sagādāia, lai arī ne vienmēr tik daudz, cik cs prasīju. Mēs parasti sanācām tikai tik daudzi, lai būtu kvorums, un sēdi beidzām pēc kādas pusstundas. Es šaubos, vai lielākā daļa padomes locekļu vis- nār ticēta Projektam: vairums no viņiem padomē ir iecelti. — Viņš vairākas reizes pamāja ar galvu un turpināja: — Un tā es varbūt sāku domāt vai vismaz iust, ka Projekts ir vienīgi un pilnīgi mans. — Doktors Dancigers izņēma 110 mutes savu puscigāru* nopētīja to, ielika atpakaļ mutē un saliecās uz priekšu, saņemtās rokas nolicis uz galda malas.
— Bet, protams, Esterhāzi ir taisnība. Projekts nav tikai mūsu rotaļlieta; mums jāparāda, ka tam ir arī praktiska nozīme. Un es to zinu. Man labāk patiktu virzīties uz priekšu pēc iespējas lēnāk. Tiesa, visticamāk ir, ka mēs rīkojamies pietiekami piesardzīgi. Es saku «visticamāk», kaut gan vēlētos iztikt pavisam bez riska, ja groži būtu manās rokās. Bet es piekrītu lēmumam. Es gribu, lai jūs darāt, ko visi gaida no jums. Un nekāda konflikta šeit nav. Un tas, ko mēs gaidām no jums, man savā ziņā atgādina mūsu pirmo mākslīgo zemes pavadoni. — Viņš atkal atgāzās krēslā. — Pats pirmais, maziņais, cik tas svēra? Dažas mārciņas. Atcerieties, kā visi gribēja uz tā kaut ko novietot? Biologi vēlējās, lai uz tā būtu dažas peles un varētu novērot kosmiskās radiācijas iedarbību. Botāniķi gribēja novietot dažas sēklas, ģeogrāfi, meteorologi un militārpersonas — kameras, radiovīri — visu komunikācijas industriju, un dievs vien zina, kam un cik daudziem bija dažādas vēlēšanās un pat prasības. Un tad viņi noslēdza tādu kā līgumu vai vismaz mēģināja to izdarīt, lai katrs iegūtu kādu nieciņu, vismaz kaut ko piemiņai.
Ar mums, Saj, ir tāpat. Tāpēc padome nolēma ļaut jums paskatīties uz jūsu vīru ar aploksni. Šķiet, ka viņš kaut kā ir saistīts ar kādu vēstures fragmentu, ar kādu mazsvarīgu Klīvlenda padomnieku. Kāds ir šis sakars, par to mēs varam tikai prātot. Nu, un mūsu vēsturnieki grib zināt, vai Projekts viņiem tiešām var palīdzēt. Vai taisnība vai nav, ka mēs varētu papildināt savas zināšanas par vēsturi tā, kā agrāk nekad nav bijis iespējams? Sociologiem ir līdzīgi jautājumi, psihologiem atkal savējie, un, protams, fiziķiem, no kuriem viens esmu es, ir vesels miljons jautājumu. Jūsu vīrs, kas kaut kā ir saistīts ar sīku zemsvīlras piezīmīti vēsturē, ir pirmā nelielā kapsula. Ja jūs piesardzīgi varat viņu pētīt un novērot un ja iegūsiet rezultātus, kas šos pētījumus attaisnos, mēs varēsim uzmanīgi pariet uz lielākiem, godkārīgākiem pasākumiem, kuriem mums nepieciešamas papildu zināšanas.
Tas ir tas, ko mēs gribam, Saj. Mēs vēlamies, lai jūs aizvien vēl piesardzīgi kā pelīte savā kaktiņā, kā muša uz sienas novērojat viņu. Uzziniet, ko varat; mērķis ir — noskaidrot, kas šai jomā iespējams. Jums, protams, būs vairak jāiejaucas senajos notikumos, — viņš pavilcinājās, tad paraustīja plecus. — Dariet to pēc iespējas mazāk. Nu? Jūs zināt, kur viņš dzīvo. Vai varat atgriezties un paveikt to, ko lūdzam?
Es piekrītoši māju ar galvu, bet, pirms paspēju atbildēt, Rūbs mierīgi, gluži draudzīgi, bet bez smaida teica:
— Viens. Šoreiz viens. Šoreiz draudzenei Keitai jāpaliek tur, kur viņa sasodīti labi iederas.
Es pavēru muti, taču nespēju atrast vārdus. Es tikai kādu brīdi sēdēju ar vaļā muti, un Rūbs pavīpsnājis teica:
— Nepūlieties atbildēt; es esmu gandrīz pārliecināts, ka varu uzminēt, kā tas notika, un man šķiet, ka jūs patiesi nevar vainot. Liekas, ka nekas ļauns nav noticis. Bet mums jau tā raižu diezgan, lai mes vēl noņemtos ar tūristiem.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
— Okei. Es tik un tā būtu doktoram Dancigeram to pateicis, varat man ticēt. Bet kā jūs to uzzinājāt?
— Mēs zinām. Bez jums šai Projektā vēl ir milzum daudz smaga darba un visādu sīkumu. Jums kritusi žilbinoša loma, un mēs jūs neapgrūtinām ar smagām problēmām un sīkumiem. Bet mēs uzmanām Projektu, kā vien spējam, un nekam citam un
nevienam citam nav nekādas nozīmes, svarīgs ir tikai Projekts. Okei?
Tas bija brīdinājums un varbūt pat drauds, un es to pieņēmu, jo biju pelnījis.
— Okei! '
Tad viņš neviltoti pasmaidīja, un tas viņu atkal pārvērta par to Rūbu, kas man bija iepaticies no pirmā mirkļa. Tad viņš viegli piešķieba savu krēslu uz priekšu tā, ka priekšējās kājas pamatīgi paslīdēja pa vinīla flīzi, un piecēlās.
— Tātad atpakaļ uz Dakotu! Iesim, jūs laimīgais nelieti, es jūs aizvedīšu!
12
Šoreiz, ar ceļa somu rokā izejot no Dakotas uz 72. ielas, es zināju, kur esmu. Es tūlīt pagriezos pa kreisi uz Centrālo parku un pārgāju pāri ielai. Kaut gan parkā nebija redzamas nekādas izmaiņas, es zināju, kurā laikā esmu. Un pēc brīža, kad ar sienu pieblīvēta divu zirgu vilkta ore šķērsoja ielu krustojumu tieši man priekšā, es nejutos pārsteigts.