— Neiespējami.
—• Bet ja mani tā neinteresētu?
Ja jūs mūs apmierināsiet kā kandidāts un mēs jums pastāstīsim, ko darām, tad mums jāzina, ka jūs izturēsiet līdz galam. Mums nepieciešams jūsu iepriekšējs solījums, citādi mēs nevaram.
— Vai man būs jāaizceļo?
— Ar laiku jā. Jāizdomā, ko teikt jūsu draugiem. Mēs nevaram pieļaut, ka ļaudis sāk brīnīties, kur un kāpēc pazudis Sajs Morlijs.
— Vai pasākums ir bīstams?
— Mēs domājām, ka ne. Tomēr es nevaru ar pilnu pārliecību apgalvot, ka tas mums ir pilnīgi skaidrs.
Kad gājām uz parka stūri pie Piektās avēnijas un 59. ielas, es domāju par savu dzīvi, kāda tā bija izveidojusies, kopš cs pirms diviem gadiem kā nepazīstams mākslinieks ar paraugu mapi padusē biju ieradies Ņujorkā no Bufalo. Šad un tad es pusdienoju ar mākslinieku Leniju Hindesmitu, ar kuru kopā biju strādājis savā pirmajā darba vietā Ņujorkā. Pēc pusdienām mēs parasti gājām uz kino, spēlējām ķegļus vai darījām ko tamlīdzīgu. Ar Metu Pleksu, jaunu grāmatvedi manā tagadējā aģentūrā, cs diezgan bieži spēlēju tenisu, vasara — publiskajos laukumos, ziemā — manēžā; viņš mani ieveda arī kādā bridža pulciņā, kas sanāca kopā katru nedēļu pirmdienas vakarā, un iespējams, ka mēs abi varētu kļūt draugi. Pērla Mosketi bija grāmatveža palīdze un strādāja parfīmu nozarē manā pirmajā darba vietā; kopš tā laika es ar viņu šad un tad satikos, vienu laiku pat katru nedēļas nogali, kaut gan tagad neesmu viņu redzējis jau ilgāku laiku. Es domāju par Greisu Enu Vunderlihu, kas agrāk bija dzīvojusi Sietlā. Es viņu gandrīz nejauši pievācu Longšāmpa bārā 40. ielas un Medisona avēnijas stūrī, ieraudzījis, ka viņai sāk birt asaras aiz pārmērīgas vientulības. Viņai šķita, ka citiem visapkārt ir draugi, tikai viņai vienai jānīkst pie galdiņa un tāpēc neatliek nekas cits kā tikai dzert un dzert, kaut gan viņai tas ne patika, ne arī bija kāds mierinājums. Katru reizi, kad mēs pēc tam satikāmies, mēs abi dzērām pārāk daudz — acīmredzot pēc pirmās reizes parauga, parasti kādā bārā Vilidžā. Reizēm es tur piekāpju arī viens pats, jo tagad pazīstu bārmeni 1111 dažus pastāvīgos apmeklētājus, un tas man atsauc atmiņā Soselito Kalifornijā, kur bija brīnišķīgs bārs ar nosaukumu «Bārs bez nosaukuma». Visvairāk man bija jādomā par Ketrinu Mankuso, meiteni, ar kuru satikos aizvien biežāk un biežāk; man sāk rasties aizdomas, ka laikam lūgšu viņu precēties ar mani.
Sākumā mana dzīve Ņujorkā bija milzīgi vientuļa, toreiz es to labprāt būtu pametis. Bet tagad, kad vēl aizvien divus, trīs un pat vairāk vakarus nedēļā pavadīju viens — lasot, skatoties kādu filmu, kuru es gribēju redzēt, bet Keitija ne, sēžot mājās pie televizora vai arī laiku pa laikam klaiņojot pa pilsētu, — dzīve vairs nešķita tik vientuļa. Tagad man bija draugi, bija Ketrina, un reizēm man patika pabūt vienam.
Es domāju par savu darbu. Aģentūrā ar to bija apmierināti, visi mani labi ieredzēja, man bija diezgan pieklājīga alga. Darbs jau nebija tieši tāds, par
katlu biju sapņojis, iedams mākslās skolā Bufalo; es nezinu, kas man toreiz īsti bija prātā, ja vispār kas bija.
Tātad visumā mana dzīve it kā bija kārtībā. Izņemot to, ka, tāpat kā maniem paziņām, man no tās pretim rēgojās milzīgs tukšums, un es nezināju, kā to piepildīt. Man pat nebija nojautas, kam īsti tur vajadzētu būt. Es teicu Rūbam:
— Pamest darbu, atteikties no draugiem. Pazust. Kā lai es zinu, ka jūs neesat balto vergu tirgotājs?
— Paskatieties spoguli.
Izgājuši no parka, mēs atkal apstājāmies uz stūra.
— Labi, Rūb. Šodien ir piektdiena. Vai varat ļaut man padomāt? Vismaz nedēļas nogali? Neesmu pārliecināts, ka priekšlikums mani interesē, bet es jums paziņošu. Nezinu, ko citu vēl es jums pašlaik varētu pateikt.
— Kā būs ar piekrišanu? Es tagad gribētu piezvanīt, īstenībā no vistuvākās telefona būdiņas — Plazā, — viņš pamāja ar galvu uz veco viesnīcu tieši pretim, pāri 59. ielai, — un šopēcpusdien, kamēr neesat mājās, aizsūtīt cilvēku, lai izkrata jūsu dzīvokli.
Jutu, ka sejā vēlreiz sakāpj sārtums.
— Visu, kas dzīvokli?
Viņš pamāja ar galvu.
— Ja tur ir vēstules, viņš tās izlasīs. Ja kaut kas paslēpts, viņš to atradīs.
— Labi. Jods lai parauj, meklējiet. Drošs kā banka, ka viņš neatradīs neko interesantu.
— To es zinu. — Rūbs mani izsmēja. — Jo viņš tur pat acu neienietīs. Nav tāda cilvēka, kuram es grasītos zvanīt. Neviens nekratīs jūsu kramīgo dzīvokli. Un neviens tur arī nav bijis.
— Kāda velna pēc tad visa šitā pļapašana?
— Vai tad jūs neapjēdzat? — Viņš bridi staveja un vēroja mani, tad pavīpsnāja. — Jūs pats tam vel neticat, tomēr tas nozīmē, ka esat jau izlēmis.
2
Sestdienas rītā mēs ar Keitiju uz visu dienu aizbraucām uz Konektikutu. Vēl aizvien pieturējās skaidrs, saulains laiks; es nevarēju atcerēties tik ieilgušu rudeni. Mēs negribējām skaisto laiku izniekot, tāpēc braucām ar Keitijas veco mašīnu. Tas bija arhaisks modelis ar kāpšļiem, nolaižamu jumtu un uz priekšu izvirzītu radiatoru. Kaut gan Ņujorkā īstenībā mašīnu nevar atļauties, Keitijai tā pieder tikai tāpēc, ka, nelikumīgi pārbraucot pāri ietvei, to var iespiest šaurā spraugā blakus viņas veikalam. Kad mašīna ir tur, jāiekāpj un jāizkāpj pāri tās pakaļgalam, taču tā ietaupās īre par garāžu un Keitija var automobili paturēt.
Keitijai pieder mazs antīku priekšmetu veikaliņš Trešajā avēnijā 40. ielas tuvumā. Viņas audžu vecāki — Keitija bijusi divus gadus veca, kad tikusi adoptēta, — pirms diviem gadiem abi nomiruši. Tie bijuši cilvēki jau gados, vecāki, neka būtu bijuši Kei- tns īstie vecāki. Tad viņa no Vcstčesteras pārcēlusies uz Ņujorku, strādājusi par stenogrāfisti. Darbs viņai neesot paticis, un gadu vēlāk, saņēmusi mantojumā pāris tūkstošu dolāru, viņa atvērusi šo veikaliņu. Tas nīkuļoja. Viņa sāka pārdot arī apsveikumu kartītes un ierīkoja nelielu maksas bibliotēku, tas tomēr neko nelīdzja, un mēs abi zinājām, ka pavasarī, kad izbeigsies īres līgums, viņai veikals būs jālikvidē.
Man bija žēl abu, gan Keitas, gan veikala, jo man tur patika. Es ar prieku rakņājos pa veikalu, atklājot kaut ko agrāk vēl neredzētu: varbūt zem letes kādu kastīti ar vecām politiskas kampaņas emblēmām vai arī ko jaunu, ko Keita tikko nopirkusi, piemēram, kādu admirāļa cepuri, kuru es varēju pielaikot. Un vienmēr, kad man atlika laiks vai kad, tā kā šorīt, vajadzēja gaidīt Keitu, es parasti nosēdos pie viena no viņas stereoskopiem, paņēmu vienu vai vairākas kastītes ar vecām bildītēm, galvenokārt Ņujorkas ainavām. Jo vecas fotogrāfijas man vienmēr šķitušas kā brīnums; to izskaidrot nav viegli. Varbūt jūs paši saprotat, ko es domāju. Es domāju to izbrīnu, kas mani pārņem, skatoties uz dīvaino apģērbu un zudušo ainavu, zinot, ka tas, ko redzu, kādreiz patiesi ir eksistējis. Ka šie ļaudis patiesi reiz ir dzīvojuši un smaidījuši fotoaparātam. Jūs būtu varējis ieiet šai ainavā, pieskarties šiem cilvēkiem, sarunāties ar viņiem. Jūs patiesi būtu varējis ieiet ērmotajā, vecmodīgajā mājā un redzēt, kas ir iekšpusē aiz durvīm, bet tagad vairs nekad to nevarēsiet.
— Ka tu vari tik ilgi nosēdēt, gandrīz nepakustēdamies, — Keita man ne vienreiz vien jautāja, •— un skatīties uz vienu un to pašu bildi?
Tas bija viens iemesls, kāpēc man palika veikals. Otrs — tas man bija palīdzējis iepazīties ar Keitu; tā ir vienīgā reize mana mūžā, kad man pietika dūšas izrīkoties tā kā toreiz.