Tomēr man kaut kas uzplaiksnīja atmiņā, un uz stūra es negāju pāri ielai parkā, es pagriezos uz ziemeļiem. Atcerējos milzīgo, tukšo laukumu, uz kuru biju noraudzījies no sava balkona pirms pāris vakariem, tumšo tukšumu starp Dakotu un Dabas vēstures muzeju, kas atrodas piecus kvartālus tālāk uz ziemeļiem. Tagad es gribēju to apskatīt dienas gaismā, un pēc trīsdesmit sekundēm, ejot gar kvartālu, kas atrodas pretim Dakotai, es pēkšņi to ieraudzīju un apmulsis paliku stāvam, tad sāku smieties.
177
Es nezinu, ko biju gaidījis, — visu ko, tikai ne to, ko ieraudzīju. Vēl aizvien smaidīdams, es izņēmu no savas ceļa somas skiču bloku un uzmetu paviršu, taču
12 -115
pietiekami precīzu un sīku zīmējumu, kuru vēlāk pabeidzu. Tas ir blakus lappusē. To visu es redzēju kādus divpadsmit jardus no ietves pretim Dakotai, liesi uz dienvidiem no 74. ielas tin Sentralpārkvest- strīta stūra, tikai kokiem es piezīmēju dažas lapas, lai tie būtu labāk saskatāmi. Ļaudis, kas dzīvoja šajās acīmredzot pašu celtajās mājelēs un būdās, šeit nodarbojās ar lauksaimniecību. Blakus elegantajai Dakotai viņi aptecēja savu mājas soli, bērni rotaļājās, lopiņi ēda, ko nu varēja atrast starp pusizkusušā sniega ielāpiem.
Zīmējot es dzirdēju, kā mauj govis, blēj aitas, kviec cūkas, gāgina zosis, un tai pašā laika arī tālo, pazīstamo ainavai nepiemēroto gaisa dzelzceļa klaboņu. Pēc tam es izgāju cauri Centrālajam parkam, devos uz Trešās avēnijas gaisa dzelzceļu un braucu uz pilsētas centru, uz Gremersijparku.
Grcmcrsijparkā 19 stāvēja māja, kuru es biju redzējis jau agrāk. Divdesmitajā gadsimtā tā vēl aizvien stāv savā vietā, un es nejauši garām ejot biju ievērojis to un citas jaukās, vecās savrupmājas ap mazo četrstūraino parku. Cik varēju atcerēties, lā tagad izskatās gluži tāda pati: vienkāršs trīsstāvu nams no brūna smilšakmens ar balti krāsotiem logu rāmjiem, pāris nodeldētiem akmens pakāpieniem un melnām dzelzs margām. Kāda pirmā stāva loga stūrī zili balti maza zīmīte vēstīja: «Istabas un pansija.»
12*
17<J
Es stāvēju uz ietves, turēdams savu piebāzto ceļa somu, skatījos augšup uz māju un jutos kā cilvēks uz tik augsta tramplīna, kādā vēl neviens nav uzdrošinājies uzkāpt. Es tagad grasījos uzsākt kaut ko daudz vairāk nekā tikai ar dažiem vārdiem uzrunāt svešu cilvēku, lai pēc tam dotos tālāk. Lai cik piesardzīgi, es tomēr taisījos piedalīties šā laika dzīvē. Milzīgi uzbudināts un ziņkārīgs es stāvēju, lūkodamies uz zīmīti, taču vel nespēju sadūšoties.
Kaut kas tomēr bija jādara, durvis varēja atvērties, kāds varēja nākt laukā un ieraudzīt mani šeit slaistāmies. Es saņēmos un devos uz priekšu, mudīgi uzgāju pa kāpnēm, un, lai nebulu iespējams vēl ilgāk vilcināties, pastiepos un paspiedu nospodrināto misiņa pogu durvju vidu; iekšpusē spalgi iedžinkstējās zvans, un es izdzirdu soļus. Es biju to izdarījis — ielauzies šai laikā, vai nu tas būtu uz labu vai ļaunu.
Es vēroju, kā durvju rokturis pagriežas, redzēju, ka durvis sakustas, kad tās vēra vaļā, un piespiedu sevi pacelt acis. Durvīs, jautājoši skatīdamās uz mani, stāvēja gadus divdesmit veca meitene, ģērbusies pelēkā kokvilnas kleitā, apsējusies garu, zaļu priekšautu; ap galvu virs augstu saņemtajiem matiem viņa kā turbānu bija aptinusi baltu drānu un rokā turēja putekļu lupatu.
— Lūdzu?
Vēlreiz mani pārņēma izbrīna par to, kas notiek, un es stāvēju un blenzu uz meiteni. Viņa savilka pieri grumbās un grasījās vēl ko teikt, bet es atri iesaucos:
— Es meklēju istabu.
Un pansiju? Tas ir viss, ko mēs piedāvājam.
— Jā. Un pansiju. — Es saņēmos, pamāju ar galvu un pasmaidīju.
— Nu, mums divas istabas ir tukšas, — meitene šaubīdamās noteica, it kā nebūtu pārliecināta, vai labāk netaisīties no manis vaļā. — Viena uz ielas pusi ar skatu uz parku par deviņiem dolāriem mēnesī. Otra sētas pusē, tā maksā septiņus dolārus un divdesmit piecus centus. Ieskaitot brokastis un vakariņas.
Es teicu, ka labprāt apskatītu abas. Meitene pakāpās sāņus un ar rokas mājienu ieaicināja mani hallē, kas bija izlikta ar baltam un melnām flīzēm. Sienas bija tapsētas, un priekšnamā dominēja milzīgs pakaramais ar lietussargu turētāju; ta vidus daļā atradās trimo. Kad meitene pagriezās, lai aizvērtu durvis, es spogulī uz mirkli ieraudzīju viņas slaido kaklu no mugurpuses un tumšo matu šķipsniņu, kas bija izspraukusies no turbāna. Lai cik sanervozējies es biju, tomēr pasmaidīju. Kad meitenei mati uzsprausti uz augšu, viņas pakausis izskatās tik nevainīgs un jauks! Un es atģidos, ka meitene ir glīta.
Es sekoju viņai uz halles viņu galu un tad pa grīdsegas klātām kāpnēm uz augšu. Meitene satvēra svārkus pie ceļiem, paceldama tos līdz potītēm, un es redzēju, ka viņai kājās ir melnas kurpes ar podziņām un biezas zili balti svītrotas kokvilnas zeķes; kurpju papēži bija jau nedaudz nošķiebušies. Uz mirkli pamanīju viņas stilbus, pilnīgus un apaļus, un, par spīti kurpēm un zeķēm, kas tās kropļoja, atzinu, ka viņai ir ļoti skaistas kājas. Man prātā iešāvās doma: «Viņa ir mirusi! Tu to zini! Mirusi un izgaisusi jau pirms gadu desmitiem.» Es sparīgi sapurināju galvu, cenzdamies aizdzīt šo domu; kāpņu augšgala meitene pagriezās, ar mājienu uzaicināja, lai eju istabā, un, kad gāju viņai garām, uzsmaidīja man, un es — pavisam tuvu — redzēju, cik meitenes ada dzīva un īsta, — acu kaktiņos vīdēja tikko mānāmās grumbiņas, un es ieraudzīju acumirklīgu skropstu kustību, kad viņa mirkšķināja acis. Viņa tik nepārprotami bija jauna un dzīva, ka mana pirmītējā iedoma zaudēja jebkādu nozīmi.
Es stāvēju un apskatīju istabu, un meitene gaidīja, nostājusies iekšpusē tieši pie durvīm. Istaba bija liela un tīra, pa diviem lieliem četrstūrainiem logiem mājas fasadē tajā ieplūda daudz gaismas: Istaba bija mēbelēta vecmodīgi… bet, protams, tā nebija vecmodīga. Koka šūpuļkrēsls, smaga, kokgriezumiem rotata gulta, starp logiem, pārklāts ar zaļu, bark- stainiem pušķiem rotātu galdautu, stāvēja mazs galdiņš. Mēbeles laikam nebija vecākas ka kādus divpadsmit gadus. Grīdu sedza dažās vietās jau padi- lis zaļi sārts paklājs; tā rakstu pēc patikas varēja uzskatīt vai nu par rožu ziediem, vai par kāpostgal- viņām. Zem viena loga stāvēja ar sarkanu samtu pārvilkts dīvāniņš, pie logiem karājās šur tur jau pielāpīti icstīvināti mežģīņu aizkari; blakus durvīm apzeltītā rāmī karājās gravējums — gans tunikā, kas sniedzās līdz ceļiem, stāvēja aitu barā. Tapetes bija šausminošs brūni zaļš samocītu līkloču mudžeklis. Tur bija arī tumša koka tualetes galdiņš ar porcelānā rokturiem un balta marmora virsu, uz kura stāvēja bļoda ar krūzi. Meitene stāstīja, ka vannas istaba esot kopēja ar pārējiem pansionāriem un atrodoties lejā aiz halles.
— Man istaba patīk. Ļoti. Ar jūsu atļauju es to noīrēšu, — es teicu.
— Vai jums varbūt ir kādi ieteikumi?
— Man ļoti žēl, bet nav gan. Es tikko ierados Ņujorkā un nepazīstu te nevienas dzīvas dvēseles. Izņemot jūs.
Es viņai uzsmaidīju, taču viņa uz manu smaidu neatbildēja. Meitene stāvēja un vilcinājās, un es piebildu:
— Taisnību sakot, esmu izbēdzis cietumnieks, centīgs naudas viltotājs un pie izdevības neatsakos arī no kādas slepkavības. Un pilnmēness naktīs es gaudoju. Bet tīrīgs gan es esmu.
— Nu, tādā gadījumā jūs esat gaidīts viesis. — Tagad meitene smaidīja. — Kāds ir jusu goda vārds?
— Saimons Morlijs, un es ļoti priecājos ar jums iepazīties.