— Es esmu mis Džūlija Sarbono. — Pēkšņi viņa kļuva atturīga, gandrīz vēsa, tomēr es sapratu, ka mēs esam draugi. — Šī māja pieder manai krustmātei, jūs ar viņu iepazīsieties vakariņās, tas mēs ēdam pulksten sešos.
Viņa pagriezās, grasījās aiziet, jau uzlikusi roku uz durvju roktura, lai tas aiz sevis aizvērtu, tad apstājās, pagriezās un paskatījās uz mani.
— Tā kā jūs neesat pilsētnieks, atcerieties, ka mums ir gāzes apgaismojums, — viņa ar galvu pamāja uz apaļajām griestu lampām un uz gāzes radziņu pie sienas virs manas gultas, — nevis petrolejas lampas vai sveces. Nekad nemēģiniet liesmu nopūst, — nogrieziet to.
— Es to iegaumēšu.
Džūlija pamāja ar galvu, vēl kādu bridi nopētīja istabu, neatrada vairs nekā, ko piebilst, un grasījās iet projām.
— Mis Šarbono.
Viņa palūkojās atpakaļ, un es mirkli nezināju, ko sacīt, tad uz ātru roku izgudroju:
— Lūdzu, atvainojiet manu nezināšanu. Es pirmo reizi apmeklēju Ņujorku un nezinu, kādas te paražas …
— Es nedomāju, ka tās ir daudz savādākas kā citur. — Tagad viņa mazliet izsmējīgi pavīpsnāja. — Un jūs neizskatāties pēc tāda, kas ilgi paliks zaļknābis …
Viņa izgāja un aizvēra aiz sevis durvis.
Nostājos pie loga un skatījos uz mazo Gremersij- parku, uz tā soliem, krūmiem un sniega klāto zālāju. Es nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju redzējis parku, un nespēju pateikt, vai tas izskatās tāds pats; šķita, ka nekas nav mainījies. Ietves un taciņas parkā bija notīrītas, bet sodrēju noraibinātais sniegs samests augstos vaļņos tālāko ielas malu notekās. Es nodomāju, ka šī ir netīra pilsēta, jo sevišķi ziemā, kad desmitiem tūkstošiem kurtuvju, kurās dedzina ogles un malku, piesārņo gaisu ar ogļskābo gāzi. Bet gaiss vismaz nebija radioaktīvs.
Man bija ticis par daudz, es pat īsti nevarēju pateikt, kāpēc. Aizgāju no loga, atlaidos garajā vicn- guļamajā gultā, rūpīgi sargādamies, lai neuzliktu kājas uz vienkāršā balta pārklāja. Es aizvēru acis un pēkšņi mani sāpīgāk nekā bērnu sagrāba ilgas pēc mājām. Man iešāvās prāta, ka nepazīstu burtiski neviena cilvēka šai pasaulē un ka viss un visi, kurus pazīstu, atrodas bezgala tālu no manis.
Biju nogulējis kādu stundu, varbūt drusku mazāk, kad balsis, durvju virināšana un soļi hallē izrāva mani no miega. Istaba tagad bija tumša, garie logu četrstūri aiz manas gultas kājgaļa mirdzēja no tikko uzsnigušā sniega. Pilnīgi apjauzdams, kur esmu, nolaidu kājas uz grīdas un piegāju pie tualetes galdiņa, ielēju no krūzes bļodā ūdeni un nomazgājos. Uzvilku tīru kreklu, apsēju kaklasaiti, sasukāju matus un mudīgi devos uz durvīm, uz halli, pie mājas un tās iemītniekiem.
Tievs, jauns cilvēks, kreklā izmeties, nāca no vannas istabas uz manu pusi, nesdams rokā seklu bļodu ar ūdeni. Viņam bija brūni mati ar šķirtni vienā pusē un bruņas noļukušas ūsas. Ieraudzījis mani, viņš man uzsmaidīja.
— Jūs esat jaunais pansionārs? — jauneklis apjautājās. — Es nevaru ar jums sarokoties, — viņš smīnēdams ar zodu norādīja uz bļodu savās rokās, — bet atļaujiet stādīties jums priekšā. Es esmu Fēlikss Grīrs. Šodien ir mana dzimšanas diena. Man paliek divdesmit viens gads.
Es apsveicu viņu un pateicu savu vārdu, un Fēlikss uzstāja, lai es ieeju viņa istabā un apskatu jauno fotoaparātu, kuru vecāki atsūtījuši viņam uz dzimšanas dienu. Tas bija pienācis vakar, un īpašas lampas apgaismojumā, kuru viņš man parādīja (līmeniska gāzes caurule uz statīva ar caurumiņiem divpadsmit liesmiņām un reflektoru aiz tās), viņš bija nofotografējis visus mājiniekus, bet dienas gaismā — pat dažas istabas. Es apskatīju viņa fotoaparātu — krietnu kasti, kura, ka vērtēju, paņēmis to rokā apskatīt, svēra kādas septiņas astoņas mārciņas. Tas bija no pulēta koka, misiņa, stikla un sarkanas adas, brīnišķīgi skaists, ka es Fēliksam ari pateicu, un, kad pastāstīju, ka es pats ari esmu ķerts uz fotografēšanu, viņš piedāvājās to man kādreiz patapināt. Es atbildēju, ka droši vien turēšu viņu pie vārda. Pēc tam viņš lika man pozēt un nofotografēja mani — ekspozīcijas laiks bija daudz īsāks, nekā biju domājis, tikai pāris sekunžu — un apsolīja man arī veselu komplektu fotogrāfiju. Toreiz es tās nemaz sevišķi negribēju, kaut gan vēlāk biju laimīgs par tam. Es atstāju Fēliksu skalojam filmiņas un, tovakar atgriežoties savā istabā, atradu veselu komplektu zem durvīm. Tur bija visu mājinieku ģīmetnes, ieskaitot manējo, un arī daži mājas uzņēmumi.
Nākamajā lappusē redzama Fēliksa paša ģīmetne, ļoti līdzīga, tikai tajā viņš izskatās daudz nosvērtāks. Musu sarunu laikā viņš vienmēr smaidīja un bija priecīgi satraukts. Pie viena paradīšu ari savu ģīmetni, kuru uzņēma Fēlikss, tā ir redzama blakus. Es nezinu, cik liela ir līdzība, bet domāju, ka ar bārdu es tads izskatos; nekad neesmu apgalvojis, ka esmu skaistulis.
Es atstāju Fēliksu un kāpu lejā uz lielo viesistabu, kura ieeja bija no halles. Pie vienas sienas uz metāla plāksnes stāvēja liela, melna krāsns ar niķeļa rotājumiem un vizlas lodziņiem, aiz kuriem plīvoja liesmas. Uz krāsns atradās niķeļa bruņās tērpts pēdu augsts bruņinieks. Piegājis to apskatīt, pasniedzos arī aptaustīt, taču tūlīt atrāvu roku — tas bija karsts. Aiz bīdāmajām durvīm varēja dzirdēt porcelāna un sudraba šķindoņu un balsis; es biju pārliecināts, ka viena no tām ir Džūlijas, otra — kādas vecākas
sievietes balss. Man ienāca prātā, ka viņas laikam klāj galdu, un es ieklepojos.
Durvis atslīdēja vaļā, un ienāca Džūlija. Viņa bija uzvilkusi sarkanbrūnu vilnas kleitu ar baltu apkaklīti un aprocēm; tas bija cits tērps, nevis tas, kurā viņu bija nofotografējis Fēlikss. Tālāk ir viņas ģīmetne. Šovakar viņa matus bija sakārtojusi tā, kā jūs redzat fotogrāfijā — vaļīgi saņēmusi, apklājot ausu augšdaļu, un pakausī savijusi mezglā. Aiz viņas es ieraudzīju pa daļai jau apklātu ovālu galdu; pēc Džūlijas viesistabā ienāca slaika sieviete vidējos gados. Viņa izskatījās tieši tā kā ģīmentnē 189. lappusē.
— Krustmāt Ada, šis ir Saimons Morlijs, kas ieradās bez ieteikumiem un bez lielas bagāžas, toties ar saldiem komplimentiem vairumā, un ar tiem šis šķelmis ir varen devīgs. Misters Morlijs, madame Ilafa.
Smaidīdama par Džūlijas vārdiem, krustmāte paliesām taisīja reveransu; es nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējis.
— Esat sveicināts, mister Moriij.
Par atbildi es paklanījos, un tas man šķita tik dabiski, it kā es vienmēr būtu tā darījis.
— Sveicināta, madame Hafa. Mis Džūlija jau visu pateica, man tikai jāpiebilst, ka ļoti priecājos dzīvot šeit. Šī ir burvīga istaba.
Klausoties pašam savā runā, man bija jāievelk uz iekšu vaigi, lai mana seja izskatītos nopietna.
— Vai atļausiet man to parādīt jums? — Krustmāte Ada pamāja uz istabu, un es paskatījos apkārt ar patiesu interesi. 190. lappusē redzama daļa istabas; to nofotografēja Fēlikss ar savu dzimšanas dienas aparātu. Tā nepavisam nav visa istaba, bet gan tikai
tās mazākā daļa. Tā bija izklāta grīdsegām, sienas bija tapsētas, un pie logiem inežģiņu aizkarus vel papildināja sarkana samta portjeras, kurām gar malu bija mazi bumbulīši; istaba stavēja divi ar brokātu pārvilkti dīvāni, divi koka un melnas ādas šūpuļkrēsli, trīs polsteti krēsli un galds; pie sienām karājās bildes zeltītos rāmjos.
Krustmāte Ada devas pie etažeres ar stiklotu priekšdaļu, un es viņai sekoju.
— Seit ir dažas lietiņas, kuras mēs ar misteru Hafu pārvedām mājās 110 ceļojuma pa Eiropu un Svēto Zemi. Sai pudelītē, — viņa parādīja, — ir ūdens no Jordanas upes. Un šos marmora gabaliņus mēs salasījām pie Foruma. — Viņa sniedza man īsu pārskatu par visu, kas atradās plauktiņos: neliels salocīts vēdeklis no Francijas, revolūcijas laika suvc-