— Seit ir dažas lietiņas, kuras mēs ar misteru Hafu pārvedām mājās 110 ceļojuma pa Eiropu un Svēto Zemi. Sai pudelītē, — viņa parādīja, — ir ūdens no Jordanas upes. Un šos marmora gabaliņus mēs salasījām pie Foruma. — Viņa sniedza man īsu pārskatu par visu, kas atradās plauktiņos: neliels salocīts vēdeklis no Francijas, revolūcijas laika suvc-
nirs; maza, apzeltīta tupelīte, kura atradās ar samtu pārvilkts adatu spilventiņš, to viņa bija nopirkusi Beļģijā; gliemežvāks, kuru viņas vīrs — «mans nelaiķa laulatais draugs» — bija pacēlis kādas angļu peldvietas pludmalē, kur tic bija apmetušies. Un viņa beidza ar galveno trofeju savā kolekcijā — nobrūnē- jušu, plakani saspiestu pīpeni no Scllija kapa.
Jaunais Fēlikss nolēkšoja lejā pa kāpnēm un iemetās istabā. Tagad viņš bija aplicis tīru apkaklīti un kaklasaiti; mugurā viņam bija veste ar zelta pulksteņa ķēdi, īsi melni svārki un melnbalti rūtotas bikses. Ieraudzījis, ka man izrāda istabu, viņš notvēra manu skatienu un piemiedza aci. Pēc tam viņš nosēdās pie ielas loga un sāka lasīt līdzi atnesto avīzi.
Lejā nokāpa gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis, un krustmāte Ada mūs iepazīstināja; viņa ģīmetne
redzama nākamajā lappusē. Vīrietis bija garš un tievs, viņu sauca Bairons Kītss Dovermens; viņam bija ūsas, kuras galos gluži kā eksplodēdamas pārgāja vaigu bārdā. Mati viņam bija biezi, sarkanbrūni un viļņoti.
Viņš apsveica Grīru dzimšanas dienā, apsēdās un aizņēmās dažas lapas no Fēliksa avīzes, nelikdamies ne zinis par mūsu apgaitu pa istabu. Es apskatīju un apjūsmoju bambusa molbertu, uz kura stāvēja ierāmēta klusā daba ar dažiem augļiem un beigtu trusīti. Krustmāte Ada aizveda mani pie maza galdiņa ar porcelāna menāžu un tad, saņēmusi rokas, atturīgi gaidīja.
Visvērtīgāko viņa bija pataupījusi pašam beigām. Netālu no maza, skaista tumša koka harmonija bija kamīns, un uz tā malas jardu augsta ģipša figūru
grupa, kura droši vien svēra kādas simt mārciņās. Pamatā iekaltais nosaukums vēstīja, ka tā ir «Zīdaiņa svēršana». Bārdains ārsts vizītsvārkos un vecmāte aubītē pārbaudīja skaitļus uz skalas; svaru kausā gulēja dīcošs mazulis. Sīs uzkrītošās ģipša figūru grupas vienā pusē stāvēja stikla kupols, zem kura zēla simetrisks ērmīgu puķu pušķis. Vērīgāk aplūkojot, izrādījās, ka tās gatavotas no krāsotām spalvām.
Krustmātei Adai bija jāaiziet, pirms es biju paspējis visu apskatīt: vakariņas bija gandrīz gatavas, un Džūlija viņu pasauca. Tomēr atlika vēl milzums lielu, ko redzēt: ģimenes portreti, ierāmētas bildes, milzīga istabas paparde kaktā pie ielas logiem. Es teicu krustmātei, ka viesistaba man ļoti ļoti patīk, un ta bija patiesība. Manuprāt, tā bija visjaukākā istaba, kādā
es jelkad biju uzturējies. Kad sēdēju un gaidīju vakariņas, Fēlikss Grīrs man aizdeva daļu savas avīzes; es gan skatījos uz to, taču nelasīju; es atkal un atkal lūkojos apkārt šai pieblīvētajā, interesantajā istabā, klausīdamies, kā krāsnī sprakšķ uguns, uz viena vaiga juzdams siltumu, kas plūda no tās, vērodams, kā vējš šad tad triec sniegu garām ielas logam, un baudīju mieru.
Biju apsēdies ar seju pret kāpnēm un gaidīju vīru, kura dēļ biju ieradies; drīz lejā nokāpa Moda Torcnsa un pievienojās mums; viņa bija maza, vienkārša sieviete ar maigu seju, gadus trīsdesmit piecus veca, ģērbusies zilos sarža svārkos un baltā blūzē, kas bija aizpogāta augstu pie kakla, ap kuru bija važiņa ar mazu zelta pulkstenīti. Es vēlāk uzzināju, ka viņa strādā kādā birojā un ka tā viņa ģērbjas darbā. Bai-
rons Dovermens mūs iepazīstināja, tad Moda nostājas pie loga un vēroja vakaru aiz tā; es viņas uz pakauša cieši savītajā matu mezgla ieraudzīju iespraustu koka zīmuli. Viņa pieklājīgi apjautājās, vai es nedomājot, ka laiks pēdējās dienās esot bijis «briesmīgs», es viņai piekritu un piebildu, ka citu neko jau nevar gaidīt Ņujorkā šai gadalaikā; tad durvīs aiz mums parādījās Džūlija un pateica, ka vakariņas gatavas.
Es biju pārāk satraukts, lai varētu daudz ēst, pārāk labi apzinājos, ka esmu šeit, pie šā galda zem tikko dzirdami sīcošas griestu lustras, un sāku raizēties, jo vīrietis, kuru gaidīju, vēl nebija parādījies. Pie galda mēs sēdējām seši, un viens krēsls stāvēja tukšs; krustmāte Ada, sēdēdama ovālā galda galā, sagrieza tītaru, tad pasniedza katram viņa šķīvi. Kādu brīdi, nomurminājuši pateicību par pasniegtajiem šķīvjiem, mēs klusējām. Es neuzkrītoši palaidu acis apkārt. Pie sienas karājās kāds ducis lielu, ierāmētu bilžu. Viens bija, kā man šķiet, nelaiķa ģimenes galvas portrets — barga izskata vīrs vidējos gados; pārējie bija melnbalti kokgriezumi — Romas Forums, lauku ainavas un tamlīdzīgas bildes. Kad visi bija apkalpoti, mēs sākām ēst, un Bairons Dovermens pirmais sāka šķetināt sarunu pavedienu, paziņodams, ka viņš tikko esot izlasījis «Benu Huru»1 . Džūlija un Fēlikss brīnījās, ka viņš to neesot izlasījis jau agrāk. Saruna kādu brīdi risinājās par «Benu Huru». Krustmāte Ada pajautāja, vai es zinot šo romānu. Es nekad nebiju to lasījis, bet biju redzējis pēc tā uzņemto filmu, tāpēc atbildēju piekrītoši, ieminēdamies kaut ko par satraukumu, kuru radīja kaujas ratu sacensības. Bairons Dovermens, starp citu, pastāstīja, ka reiz esot redzējis tā autoru ģenerāli Lū Vollesu, kad tas kara
1 «Bens Hurs», populārākais 110 Lu Vollesa (1827—1905), pilsoņu kara ģenerāļa, advokāta un rakstnieka, romāniem.
i;Mir. 193 laikā nometnē netālu no Vašingtonas jājis garām savam pulkam, kurā Dovermens bijis kareivis. Kad es pāri galdam stingi vēros uz šo vēl jauno vīrieti ar sarkanbrūnajiem matiem, kura sejā nebija gandrīz ne grumbiņas, man vajadzēja labu brīdi, lai apjēgtu, ka viņš domājis pilsoņu karu.
— Vai dzirdējāt jaunāko par Gito? — Fēlikss jautāja. —• Kāds pa kameras logu esot šāvis uz viņu …
— Par to rakstīja avīzes, — Džūlija piebilda.
— Jā, bet, lūk, kas nebija avīzēs, tikai visu pēcpusdienu pa pilsētu klīda baumas. Lode esot ietriekusies sienā un saplacināta tā, ka izskatoties tieši kā Gito profils, kad šis nelietis nobijies.
Es uzmanīgi pārlaidu acis ap galdu sēdošajiem, taču tie visi prātīgi māja ar galvām; neviens par šo stāstu pat nepasmaidīja. Tad pamanīju, ka krustmāte Ada man kaut ko jautā; viņa gribēja, zināt manas domas par to, kāds būšot spriedums šai prāvā. Es izlikos, ka domāju un prātoju, pūlēdamies atcerēties to mazumiņu, ko zināju par Gito. Es par viņu neko daudz nebiju lasījis, tomēr atminējos, ka viņu atzina par vainīgu un nāves sodu izpildīja. Teicu krustmātei Adai, ka, ja jau ir skaidrs, ka Gito vainīgs, tad viņu droši vien pakārs.
Saldajā ēdienā mums pasniedza dzimšanas dienas kūku. Fēlikss nopūta svecītes, un tad mēs svinējām dzimšanas dienu! Džūlija un krustmāte palika ēdamistabā un aizvēra durvis, lai nokoptu galdu. Viesistabā Moda Torensa piesēdās pie harmonija un sāka šķirstīt notis. Fēlikss Grīrs un Bairons Dovermens stāvēja viņai aiz muguras, un, kad es ar avīzi rokā apsēdos, viņi pasauca arī mani, un es sapratu, ka nekur nevarēšu izbēgt, un pievienojos viņiem.
Pirmo dziesmu «Es vedīšu tevi atkal uz mājām, Ketlīn» es varēju dziedāt līdzi, un, kad bijām to beiguši, Fēlikss teica:
— Ja tikai Džeiks būtu mājās, mums sanāktu kvartets.
Man radās izdevība pajautāt:
— Kas tas par Džeiku?
Un Fēlikss atbildēja: