—• Džeiks Pikerings, vēl viens mūsu pansionārs.
Tagad es zināju viņa vārdu un jutu, ka esmu ticis jau soli uz priekšu.
Nākamā dziesma bija «Ja es noķertu to vīrieti, kas iemācīja viņu dejot» vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam ienāca Džūlija un krustmāte, un mēs visi kopa dziedājām «Mēness gaismā vakarā» un «Ak, šīs zelta tupelītes». Krustmāte Ada turējās vareni, bet Džūlija palaikam mazliet izkrita no takts. Bairons Dovermens ierosināja:
— Dziedāsim «Šūpulis ir tukšs, bērniņš nomiris».
— Ai, nē! — Džūlija iesaucās, tomēr pārējie palika pie sava. Moda sameklēja notis, un mēs visi, lasīdami vārdus pāri viņas pleciem, dziedājām par mazo nabaga bērniņu, laikam gan vissērīgāko dziesmu, kādu biju dzirdējis visā savā mūžā. Dziesmā bija tādas rindas kā «Bērniņš ir pie eņģelīšiem mierā mūžīgajā». Džūlija, paraustījusi plecus, uzsmaidīja man: šķita, ka viņai dziesma liekas smieklīga. Taču, kad Moda beidza un aizgāja no harmonija, sacīdama, ka esot jau gana spēlējusi, viņa bija tuvu asarām, un es atcerējos, ka šis bija laikmets, kad mira daudz bērnu. Var būt, ka viņai šī dziesma kaut ko atgādināja.
— Bairon, — Džūlija jautāja, — vai jūs neaplaimosiet mūs ar savu burvju mākslu?
Viņš pamāja ar galvu, pa diviem pakāpieniem reizē uzskrēja savā istabā, atgriezās lejā tikpat veikli un pastaigājās pa istabu, vilkdams laukā no mūsu ausīm monētas, lūgdams izvēlēties «jebkuru kārti», īstenībā viņš bija pavisam labs burvju mākslinieks, un visi, arī es, priecājās par viņa priekšnesumiem.
Dovermens beidza uzstāšanos, ielika kāršu kāvu kabatā un apsēdās.
Krustmāte Ada uzsaka:
— Mans tēvocis no Ķīnas atsūtīja man vēdekli, un es vēdinos, lūk, tā …
Viņa sāka kustināt roku zem zoda kā vēdekli, un mēs visi atdarinājām viņu. Sēdēdama pie loga pa labi no krustmātes Adas, Moda Torensa teica:
— Mans tēvocis no Ķīnas atsūtīja vēdekli, un es vēdinos, lūk, tā …
Ar kreiso roku viņa sāka kustināt iedomāto vēdekli pie kreisās auss, un mēs visi darījām to pašu. Pienāca mana kārta, un es sacīju:
— Mans tēvocis no Cehoslovakijas atsūtīja vēdekli, ar kuru es vēdinos šitā …
Es atviezu zobus, it kā turētu vēdekli mutē, un sāku kustināt galvu augšup un lejup, un visi mani atdarināja. Nākamais uzstājās Fēlikss, un viņš rotāju pabeidza ar diviem gluži vienādiem vēdekļiem no Sendviču salām, paceldams abas kājas no grīdas un vēdinādams ar tām. Kopējot šo izdarību, mēs visi vai plīsām aiz smiekliem, un tas bija jocīgi; mēs, atzvēlušies krēslos, vienlaikus šūpojām galvu, rokas un kājas.
Krustmāte Ada pajautāja:
— Kur ir Cehoslovakija, mister Morlij?
— Hm, man šķiet, kaut kur dienvidos no Vācijas.
Viņa, apmierināta ar manu atbildi, pamāja ar
galvu, un man šķita, ka arī Modai Torensai ar to pietiek. Taču abi vīrieši un Džūlija izbrīnā skatījās uz mani. Es atģidos, kas par vainu: Cehoslovakijas vēl nebija un nebūs gadu desmitiem, un es pasmīkņāju, izlikdamies, ka esmu jokojis.
Fēliksa seja bija pietvīkusi, acis mirdzēja; viņa dzimšanas diena bija izdevusies lieliska, un viņš vaicāja:
— Džūlija, kā būtu ar tableaux vivant'?
— Ar mieru. — Lai kas tas ari būtu, viņai ši iedoma patika. — Vai lai es izvēlos pirmā? — Fēlikss piekrītoši pamāja, un Džūlija teica: — Man vajadzēs jūs un Baironu.
Viņi iegāja ēdamistabā un aizbīdīja ciet aiz sevis durvis, bet krustmāte Ada viesistabā nogrieza ļoti zemu lustras gaismu. Pēc tam viņas abas ar Modu smaidīdamas sēdēja pie aizvērtajām ēdamistabas durvīm un gaidīja, un, kad viņas palūkojās uz mani, arī es pasmaidīju.
— Gatavs! — Džūlija iesaucās.
Krustmāte Ada, kas bija vistuvāk durvīm, piecēlās unatbīdīja tās vaļā.
Ēdamistabā lampas spoži dega, visi trīs stāvēja pie durvīm, izskatīdamies gandrīz kā silueti uz skatuves; viņi bija nostājušies pozās un nekustējās. Bairons un Džūlija atradās pretim Fēliksam, kas stāvēja uz vienas kājas, otru mazliet pacēlis uz augšu. Viena padusē viņš bija iespiedis garu spieķi, kas mazliet atgādināja kruķi, mute bija pavērta, it ka viņš ko sacītu, acis plati ieplestas.
Džūlija bija atmetusi galvu, mute viņai bija vaļā, acis ieplestas tāpat kā Fēliksam. Arī Bairons, piespiedis vienu duri pie pieres, izskatījās bēdu sagrauzts.
Viņi stāvēja un mazlietiņ līgojās; mēs visi sēdējām un skatījāmies. Tad Moda Torensa ērcīgi teica.
— Ak, es to pazīstu, ļoti labi pazīstu!
Pēkšņi krustmāte Ada triumfējoši iesaucās:
— «Kareivja atgriešanās»!
Tableaux vivant izjuka, dalībnieki sāka čalot un piekrītoši māja ar galvām.
Pēc tam kad parādīja vēl pāris tableaux vivant — «Ievainoto izlūku» un «Mīlētāju šķiršanos», es sāku saprast, ko mēs darām. Mēs imitējām ģipša figūru grupu pozas; šīs figūras bija izgatavotas tūkstošos. Acīmredzot katrā mājā atradās kāda Rodžersa grupa — «Zīdaiņa svēršana» uz krustmātes Adas kamīna malas bija tikai viena no tām, un gandrīz katrs pazina vai visas tās. Es, tāpat kā citi, sēdēju ēdamistabā, pūlēdamies izlikties, ka mēģinu atcerēties izveidoto pozu nosaukumus. Man pretim sēdēja Moda un. neko nedomādama, skrāpēja savus iniciāļus uz aizsalušās loga rūts. Man iešāvās prātā, ka neesmu redzējis īsti aizsalušu rūti kopš tā laika, kad bērnībā rakstīju uz vectēva fermas aizsalušā loga. Pēdējā tableau Džūlija bija viena no mīlētājiem, kas sēdēja uz sola un izskatījās skumīgi; es ievēroju, ka viņa uzmet man skatienu, un šķita, ka es spēju lasīt viņas domas — biju istabā vienīgais cilvēks, kas nevienu pašu reizi nebija spējis pateikt kādu, kaut vai nepareizu nosaukumu.
Pēc tam Džūlija apsēdās pie etažcres un, vēl aizvien ziņkārīgi pētīdama mani, teica:
— Varbūt tagad misters Morlijs pakavēs mums laiku? Mēs visi esam vienisprātis, ka tagad ir jūsu kārta.
Pārējie tūlīt piekrita, un es pamāju ar galvu. Man likās, ka Džūlijas balss bija skanējusi mazliet izaicinoši, it kā viņa teiktu: «Kas esi tu? Parādi sevi!» Un es gribēju to darīt, tikai nevarēju izdomāt, kā, un uz mirkli mani sagrāba bailes. Es atkal paskatījos uz Džūliju; viņa, mazliet izsmējīgi vīpsnādama, gaidīja.
Es uzsmaidīju viņai un, salicis kopā īkšķus, paceļu rokas ar plaukstām pret viņu, it kā ierāmēdams viņas seju un plecus.
— Nekustieties!
Džūlija sedeja pavisam mierīga, un viņas acīs iezibējās interese.
— Pagrieziet mazliet galvu … nē, uz otru, uz eta- žeres pusi.
Džūlija lēni pagrieza galvu, un, kad gaisma no griestu lustras slīpi apspīdēja viņas seju, apgaismojot to no sāniem, un viņas profils gaiši iezīmējās uz tumšajām tapetēm, es uzsaucu:
—• Nekustieties un neelpojiet!
Vestes kabatā es biju jau sameklējis savu Dakotas dzīvokļa slēdzeni, pagriezos pret logu, kas atradās man blakus, un sāku skrāpēt plāno, balto ledus kārtiņu ar tās aso stūri. Es uzskicēju Džūlijas vaigu kaulu apveidu. Paskatījos atpakaļ uz viņu, tad vienā rāvienā ar ašu, skaidru vilcienu iezīmēju žokļa leņķi. Nakts tumsa laukā asi izcēla līnijas uz sarmas, un es zīmēju ātri. Tagad visi bija piecēlušies kājās un cieņas pilni stāvēja blakus logam un vēroja manu darbu.
Skice izdevās laba; ne vairāk kā divās minūtēs es biju uztvēris līdzību. Izcilie vaigu kauli, izteiktā žokļu līnija, mazais noteiktais zods — viss bija uzzīmēts ar trim trauksmainām līnijām. Un man pat bija izdevies parādīt precīzu acu slīpumu un tikko jaušamas ēnas zern acīm. Tas viss ar pāris drošiem vilcieniem bija uzzīmēts uz loga rūts. Tāpat arī taisnās uzacis un smalkais, taisnais deguns. Es pamāju ar roku, atbrīvojot Džūliju, un viņa steigšus pievienojās pārējiem.