Viņai zīmējums nepatika. Viņa to neteica, un, pāris mirkļu vilcinājusies, noliecās uz priekšu, lai apskatītu attēlu uz loga rūts, un sāka māt ar galvu, pieklājīgi izlikdamās, ka ir iepriecināta un zīmējums viņai patīk. Taču galvas kustības bija pārāk straujas, pie tam viņa neskatījās uz mani, un es zināju, ka viņas acīs slēpjas vilšanās. Arī pārējie tikai nomurmināja pieklājīgu atzinību.
— Kas vainas zīmējumam? — es klusi pajautāju.
— Nekāda! — Viņa paskatījās uz mani, ieplezdama acis, it kā izbrīnījusies par jautājumu. — Tas ir skaists. Es esmu pārsteigta.
Es papurināju galvu. Es lepojos ar savām spējām un gribēju uzzināt patiesību.
— Nē, pasakiet man taisnību. Jūs nevarat mani apmuļķot, jums zīmējums nepatīk.
— Nav tā, ka man nepatiktu, bet… — Viņa izslējās un raudzījās grīdā, pielikusi pirkstu pie zoda, it kā būtu iegrimusi pārdomas; viņa bija samulsusi un atkal paskatījās uz zīmējumu, tad no jauna uz mani, un acīs bija nožēla par to, ka viņa sākusi runāt. — Bet kas tas ir? — viņai paspruka, tad viņa steidzīgi piemetināja: — Es domāju, ka zīmējums nav pabeigts. Vai tā nav? Es varu redzēt, ka tā ir vai arī varētu būt seja, ja to pabeigtu, bet…
Es, dedzīgi pārtraukdams viņu, ātri māju ar galvu; tagad es sapratu, kur tā vaina. Mūs no bērnības māca saprast, ka melnas līnijas uz balta fona var parādīt dzīva cilvēka seju. Esmu lasījis, ka mežoņi neizprotot zīmējumu vai pat fotogrāfiju, iekams tiem neesot izskaidrots, kā to saprast. Un šis zīmējums uz aizsalušā loga — ātrs, suģestīvs fragments, kas ļauj iztēlei to papildināt, bija divdesmitā gadsimta manierē un šai laikā tikpat nesaprotams, it kā būtu šifrēts, kāds tas īstenībā arī bija.
— Nostājieties tieši šeit un nekustieties vēl piecas minūtes, ne vairāk, — es Džūlijai pateicu.
Negaidīdams atbildi, es piesteidzos pie vidējā loga un, strādādams, cik ātri spēju, sāku ar savas slēdzenes stūri zīmēt ģīmetni tā, kā palaikam joka pēc biju mēģinājis zīmēt nodarbībās ar Martinu Lastfo- gelu. Katra līnija bija savā vietā, nekas netika izlaists. Es piezīmēju visu rūti — šādam zīmējumam vajadzēja daudz vietas. ī.ogs bija pilnīgi aizsalis, tikai augšējie stūrīši bija bez ledus. Tie pret nakti laukā šķita kā spīdoši, melni spoguļi. Bet, strādādams tuvu pie loga, es varēju redzēt laukā laternas, sniega klātās ietves un ielu, neskaidrā melnā Gremer- sijparka krūmus un kokus. Un pēkšņi es ieraudzīju: ņiprā gaitā uz mājas pusi nāca viņš; tas bija pazīstamais īsais, korpulentais, kustīgais augums un pakausī atstumtais platais cilindrs. Viņu vērodams, es partraucu zīmēšanu, mana roka nekustējās. Tad viņš pagriezās uz mūsu kāpņu pusi, un es viņu vairs neredzēju. Paskatījos uz Džūliju un turpināju zīmēt.
Cik vien varēdama, neizkustoties no savas pozas, viņa vēroja, ko daru; tagad, kad paskatījos uz viņu, Džūlija pacēla rokas, mirkli taustījās gar pakausi, tad viņas mati noslīdēja pār pleciem; Džūlija mazliet pacēla zodu, un acīs viņai uzliesmoja lepnums.
Atlaisti vaļā, viņas mati bija tumši, tumši brūni, brīnišķīgi biezi, gari un spīdoši. Tie bija krāšņi un viņa pati bija skaista. Esmu pārliecināts, ka manas jūtas atspoguļojas sejā, un es nomurmināju:
— Skaisti, skaisti.
Un redzēju, ka viņas lūpas aiz prieka iedrebas un viņa pietvīkst. Tāpēc, ka biju gaidījis, es pirmais izdzirdu kluso troksni, durvīm atveroties un aizveroties, kamēr citi to pat nepamanīja, un pašķielējis ieraudzīju viņu apstājamies halles durvīs. Tagad, pat nemēģinādams uzzīmēt visu Džūlijas matu krāšņumu, tomēr vismaz parādīdams, cik tie gari un smagi, es ātri pabeidzu zīmējumu uz rūts.
Taču šāds zīmējums prasa vairāk laika un arī prakses, un manējais, protams, nebija izdevies. Es pakāpos atpakaļ, un, kamēr es to pētīju kopā ar visiem pārējiem, kas bija sapulcējušies aiz manis, atzinu, ka īstenībā vienīgais, ko varētu teikt par zīmējumu, ir tas, ka tur attēlota meitene — tas bija pietiekami skaidrs —, kura bija skaista un ar gariem matiem. Tā
bija meitene vispār, ne šī viena, īpašā, lai gan kaut kāda neskaidra vispārēja līdzība bija manāma.
Taču Džūlija pētīja to kādas piecas vai sešas sekundes — tas ir ilgs laiks —, tad neviltotā priekā iesaucās:
— Ai, ģīmetne ir burvīga! — Viņa iepriecināta pievērsās man. — Vai es patiešām izskatos tā? Ai, protams, ne! Bet tā ir skaista! Ak dievs, jums ir talants!
Acis viņai mirdzēja, viņa tagad skatījās uz mani ar neviltotu apbrīnu, mazliet pat ar bijību. Un es uz to atsaucos, jūtas manī uzbrāzmoja kā liesma, un es gribēju viņu noskūpstīt; es tik tikko spēju savaldīties, lai nemestos uz priekšu un neapskautu viņu.
Es redzēju, ka Džūlija pamet acis uz durvīm. Viņa pēkšņi bija ieraudzījusi viņu, un Džūlijas seja uzreiz pietvīka. Taču balss šķita mierīga, izklausījās, ka viņa jūtas pavisam brīvi:
— Džeik, mums ir jauns pansionārs! Pie tam, kā liekas, sevišķi apdāvināts! Nāc paskaties, ko viņš …
— Uzspraud … savus … matus … — Džeiks starp zobiem izgrūda, auksti uzsvērdams katru vārdu.
— Bet, Džeik, mēs …
Viņš klusi atkārtoja:
— Es sacīju … uzspraud matus.
Un Džūlijas rokas ar skubu paklausīgi ķērās pie pakauša.
Es pagriezos uz durvju pusi — to darīja visi; Pi- kerings nāca pie manis, viņa brūnās acis bija bez jebkādas izteiksmes, gluži kā haizivs tukšais un draudīgais skatiens. Viņš apstājās man priekšā, un labu brīdi, kādas trīs vai četras sekundes, mēs stāvējām, stingi blenzdami viens otrā; istabā valdīja pilnīgs klusums. Es biju kā noburts: šeit bija viņš, cilvēks, kas patiesi bija nosūtījis garo, zilo aploksni.
Tad viņš pēkšņi pasmaidīja, seju apgaismoja drau- dzīgums, acis kļuva sirsnīgas un apsveica mani — tā bija pēkšņa pārvērtība —, un viņš pastiepa roku, lai paspiestu manējo.
— Es esmu Džeikobs Pikerings, pansionārs šai mājā tāpat kā jūs.
Pikerings spēcīgi kratīja manu roku, seja bija draudzīga, un spiediens visu laiku pastiprinājās; es viņam uzsmaidīju tikpat mīlīgi un spiedu viņa roku, cik vien man bija spēka. Mēs abi cīnījāmies šai jaukajā viesistabā, neviens cits to nezināja; mūsu augšdelmi sāka mazliet drebēt, bet mēs stāvējām un smaidījām viens otram, kamēr es atbildot pateicu savu vārdu, bet mūsu saspiestās rokas ar baltiem kauliņiem lēni kustējās augšup un lejup, it kā mēs būtu aizmirsuši izbeigt šo rokas spiedienu. Tad es stiprāk vairs nespēju spiest, taču viņa rokas spēks turpināja augt, un es jutu. ka manas plaukstas garie kauliņi saspiesti pilnīgi kopā. Mani pirksti viņa dūrē pēkšņi kļuva slābani un bezspēcīgi. Klusi griezdams zobus, es turpināju smaidīt, un zināju, ka man būs jākliedz, tomēr es to negribu un nedarīšu. Tad burtiski acumirkli pirms bija salauzis manu roku, viņš pēkšņi atslābināja tvērienu, pēdējo reizi kā spīdzinot ātri saspieda manu roku un, vēl aizvien silti smaidīdams, norādīja ar galvu uz loga rūti ar zīmējumu.
— Jūs esat apdāvināts, mister Morlij. No tiesas apdāvināts. — Viņš pagriezās un ātri piegāja pie loga. — Tomēr ceru, ka neesat saskrāpējis madame Hafas loga stiklu.
Viņš ar vaļēju muti paliecās uz priekšu, tā ka līdz stiklam atlika kāda colla, dziļi ievilka elpu un izpūta to ar visu spēku, un rūts vidū kūstošais aplis ātri vien kļuva tik liels kā šķīvis. Zīmējums, izņemot ārējās un tagad nenozīmīgās līnijas, bija pazudis.