— Nē, — viņš noteica, pārbaudījis tīro stiklu, — laimīgā kārtā tas nemaz nav saskrāpēts.
Viņš uzmeta zīmējumam uz otra loga īsti nicīgu skatienu, tad pagriežas ar muguru pret logiem un uzsmaidīja visiem.
— Man tas nepatīk, mister Pikering. Man tas pavisam nepatīk, — Džūlija teica.
Viņa pagriežas pret mani. Acis viņai dzalkstīja, rokas vēl aizvien bija aizņemtas, uzspraužot matus.
— Varbūt jūs uzzīmēsiet mani vēlreiz, mister Morlij? — viņa jautāja. — Uz papīra. Tādu zīmējumu, kuru es varēšu paglabāt. Man ļoti patiktu jums pozēt, vienalga, kad.
Roku biju noslēpis kabatā. Es zināju, ka tā droši vien sāk jau pietūkt un ir sarkana; tā pamatīgi sāpēja.
— Es būšu laimīgs, mis Džūlija. Ļoti, ļoti laimīgs. — Es pagriezu galvu ta, lai varētu ieskatīties Pikeringam acīs. — īstenībā es pat pieprasu to.
Pikerings tikai smaidīja — man un visiem citiem.
Varbūt es rīkojos aplam, — viņš teica, mazliet noliekdams galvu izsmējīgā pazemībā. — Dažreiz es … rīkojos pārsteidzīgi. — Tad viņš pacēla galvu, lai paskatītos man tieši acīs. — Kad tas attiecas uz manu saderināto.
Krustmāte Ada, Moda, Bairons un Fēlikss sāka tērzēt, lai noslēptu un aizmirstu nepatīkamo starpgadījumu. Džūlija izsteidzās ēdamistabā, bet no turienes virtuvē sagatavot tēju. Bairons Dovermens stāstīja kaut ko Pikeringam, un tas viņam atbildēja. Krustmāte Ada pienāca pie manis, un es viņai kaut ko pajautāju par kādu priekšmetu uz etažeres — tievu pudelīti, kas bija aizbāzta ar korķi. Izrādījās, ka tajā ir Sahāras tuksneša smiltis.
Tad mēs dzērām tēju, ko uz lielas koka paplātes ienesa Džūlija. Tēju malkodami, mēs dažas minūtes sarunājāmies, beigdami vakaru šķietami pieklājības normās, kaut gan ne es uzrunāju Pikeringu, ne arī viņš mani; mēs pat nepaskatījāmies viens uz otru. Tad visi paspieda roku Fēliksam, velreiz novēlēdami viņam laimes dzimšanas dienā, un viesības bija beigušās.
Augšā savā istabā, pa tumsu atpogādams kreklu un skatīdamies uz tukšo un tumšo Gremersijparku, es apjēdzu, ka Rūbs, Oskars, Dancigers un Esterhāzi, un arī es pats bijām aizmirsuši elementāro patiesību, ka uzturēties kopā ar cilvēkiem nozīmē iejaukties viņu dzīvē. Man šeit vajadzēja būt vienīgi novērotājam, man bija stingri piekodināts neiejaukties notikumos un, protams, neizraisīt tos. Tomēr es biju izdarījis pretējo. Grasīdamies vilkt nost kreklu, es apstājos un nekustīgi stāvēju, stingi blenzdams lejā uz zirgu piesienamo stabiņu, kas bija klāts ar sniega miciti. Varbūt man vajadzētu lasīties projām, cik airi iespējams. Tad man tūlīt būtu jāsakravājas, janolavas lejā, jāizšinauc laukā un jādodas atpakaļ uz Dakotu, pirms neesmu paspējis nodarīt vel vairāk ļaunuma.
Taču mana apziņa kliedza: «Ceturtdiena! Rīt ir ceturtdiena!» Rīt «pusvienos», tā bija rakstīts Džeika Pikeringa vēstulē, kuru es biju redzējis, «ierodieties Pilsētas valdes parkā ». Man bija tur jcibut; kaut ka neredzamam, nekur neiejaucoties, bet man tur jābūt. «Tikai vēl vienu dienu, pusi dienas!» es sev iestāstīju. Sīs nedaudzās stundas es noteikti varu būt tikai novērotājs, vai tad es to nevaru? Pacēlis roku sniega atstarotajā krēslainajā gaismā, kas ieplūda pa logu, es to apskatīju, tad salīdzināju ar otru, nolicis blakus abas plaukstas. Labā roka bija pietūkuši, un visu četru pirkstu kauliņi stipri sāpēja. Stīvi vērdamies uz roku, es to viegli saliecu, tad mēģināju savilkt dūrē. Es to nevarēju, bet, kad pūlējos to saliekt, man acu priekšā pēkšņi parādījās aina, ka šī dūre ietriecas tieši Pikeringa sejā.
Par to man pašam bija klusu jāpasmejas, un es atkal nolaidu roku. Fakts tomēr palika fakts, ka man nebija nekādas vajadzības nākamajā rītā sastapties ar Pikeringu. Es varēju nogaidīt un iet lejā tikai tad, kad viņš būs izgājis no mājas, un tad es vairs nekad neredzēšu viņa seju. Bet Džūlija … Jā, kā būs ar Džūliju? Pēc pāris mirkļiem es papurināju galvu; es nebiju spējīgs analizēt, vai kaut kādā veidā esmu iejaukts arī viņas dzīvē vai neesmu. Taču arī tam nebija nozīmes; mēs bijām no dažādiem laikmetiem, un es pavisam drīz pametīšu viņas laiku.
Es domāju par Keitu un stāvēju tumsā, pārbaudīdams savas jūtas pret viņu. Nekas nebija mainījies. Es zināju, ka, tiklīdz būšu atgriezies, gribēšu viņu redzēt, un es jutu zināmu atvieglojumu, pats nezinu kāpēc. Pogādams vaļā kreklu — tam bija aizpogājama tikai augšdaļa, apakšdaļa bija vienlaidu - , es aizgāju no loga un apmainīju to pret naktskreklu. Gulēdams gultā, es smaidīju: tā tik bija dieniņai Pēc kādas minūtes es aizmigu, apzinādamies, ka varbūt ir briesmīgi nepareizi palikt šeit, tomēr pārliecināts, ka palikšu: man jāredz, kas notiks Pilsētas valdes parkā 1882. gada 26. janvārī, ceturtdienā, pusvienos — rīt.
13
No rīta es brokastoju viens, visi citi pansionāri bija aizgājuši. Es biju gulējis gultā, klausīdamies, kā viņi iet uz halli, pēc tam lejā pa kāpnēm, visi gandrīz reizē, tikai dažas minūtes cits pēc cita. Pēc tam es apģērbos, nosēdos pie loga un nogaidīju, kamēr redzēju, ka arī Pikerings patiešām aiziet.
Iegājis viesistabā, cs pamanīju, ka tā ir iztīrīta un putekļi noslaucīti; pametis acis uz logiem, redzēju, ka tie ir pavisam dzidri un tīri; ledus un zīmējumi bija noslaucīti vai nomazgāti. Pa stiklu uz augšu sāka līst jauna ledus kārtiņa. Iedams uz ēdamistabu, atkal sāku prātot, vai es būtu varējis izvairīties no pagājušās nakts starpgadījuma. Nē, un tagad dienas gaismā es secināju, ka nebija nemaz tik ļauni, kā biju iedomājies. Vīrietis, kas ir tik greizsirdīgs, ka viņu var satracināt nejauši sastapts svešinieks, droši vien bija tā izdarījies jau ne reizi vien un arī turpmāk izrīkosies tāpat. Es īstenībā nemaz nebiju iejaucies pagātnē; ja nebūtu pa kājām gadījies tieši es, kaut kas tamlīdzīgs katrā ziņā būtu noticis agrāk vai vēlāk ar kādu citu.
Es apsēdos pie lielā ēdamistabas galda, un krustmāte Ada, kas, man šķiet, bija gaidījusi mani, ienāca no virtuves. Viņa apsveicinājās ar mani ļoti mīļi un sirsnīgi, apjautādamās, kā es esot gulējis un vai esot apmierināts ar istabu. Tad, vēl aizvien smaidīdama un baidīdamās mani apvainot, viņa pateica, ka šis esot vienīgais rīts, kad es varot dabūt brokastis pēc astoņiem; es atbildēju, ka vai nu nākšu agrāk, vai arī iztikšu bez brokastīm.
Krustmāte Ada pasniedza man ceptu cūkgaļu, ceptas olas, grauzdētas maizītes ar trim dažādiem ievārījumiem, kafiju un «Times» rīta izdevumu.
Atšķīris «Times», sāku ēst. Mani saistīja raksts ar nosaukumu «Arhibīskapa Persela parādi». Nezināmu iemeslu dēļ — likās, ka rakstu drukā turpinājumos — arhibīskapam Perselam bija pieci tūkstoši kreditoru, kuri apgalvoja, ka viņš tiem esot parādā četrus miljonus dolāru. Esot izredzes apmierināt kreditoru prasības, ja zināms skaits «dievnamu tiks… pārdoti tam, kas vairāk solīs». Kardināls Makloskijs šķita pagalam samulsis, nemaz nerunājot par draudzēm, un «Tirnes» rakstīja: «Lieta tagad ir sagatavota iztiesāšanai un būs viena no visinteresantākajām prāvām amerikāņu jurisprudences vēstulē», un es arī domāju gluži tāpat.
Ēzdams grauzdēto maizi un piedzerdams kafiju, lasīju kāda Makrīrija sludinājumu par «vakartērpiem piemērotiem vuāla audumiem dažādos krāsu toņos: baltā, krēma, gaiši zilā, ziloņkaula un sārtā»; lejā nonāca Džūlija un, ejot cauri ēdamistabai uz virtuvi, novēlēja man labrītu, un, kad viņa ienesa savas brokastis, man bija laiks viņu apskatīt. Mati Džūlijai šodien bija sapīti galvasvidū saspraustā vaļīgā bizē, un man likās, ka viņa ir pat mazliet uzkrā- sojusies vai vismaz pūderējusies. Pamanīju, ka viņa saģērbusies iziešanai: mugurā viņai bija brīnišķīga violeta samta kleita, svārki priekšpusē bija sarafeti un tieši zem jostas vietas rotāti ar gaiši violetu lenti, kura droši vien bija kādas astoņas collas plata. Un vēl kleitai bija turnīra.