Varbūt izklausās, ka kleita bija smieklīga, bet tāda tā nebija; jāatzīst, ka Džūlija izskatījās neatvairāma, un, kad viņa nosēdusies paņēma savu salveti un uzsmaidīja man, es jutu, ka man aizraujas elpa un karstas tirpas noskrien pa visu augumu, un var jau būt, ka vakar vakarā Džeiks Pikerings nemaz tik traki nebija kļūdījies. Es varēju pasmaidīt par sevi, bet tikai tad, ja skatījos uz šīs meitenes pievilcību no akadēmiskā viedokļa, norobežojot viņu no sevis un atceroties, ka manai sajūsmai nav nekādas nozīmes— pēc pāris stundām es būšu jau projām.
— Es skatos, ka jūs pētāt sludinājumu lappusi, — Džūlija uzsāka sarunu.
Biju izlēmis, ka būs labāk, ja aizlasīšos no mājas uz visu priekšpusdienu, tāpēc, tikai lai kaut ko atbildētu, atteicu:
— Jā, man būtu jāiegādājas šis tas no apģērba.
Viņa pasmaidīja.
—• A! Tad jau jus būsiet īsts švīts! Es jau pamanīju, ka līdzi paņēmis jūs daudz vis neesat.
Es nespēju novaldīties, neatbildējis:
— Lielākā daļa manu drēbju šeit izskatītos diezgan ērmotas. Varbūt jūs varat ieteikt man kādu labu veikalu?
Ar grauzdēto maizīti rokā Džūlija piecēlās, pārnāca galda manā pusē un sāka šķirstīt avīzi, vērīgi pētīdama sludinājumus; es pa to laiku atgāžos krēslā un vēroju viņu. Džūlija kustējās graciozi, pirksti veikli un akurāti šķirstīja avīzi.
Visi sludinājumi bija vienslejīgi un parastajā salikumā.
209
— Lūk, — Džūlija teica, ar pirkstgalu pieskardamās vienam no sludinājumiem, — pie Meikija pārdod dažādus vīriešu apģērbus. Jūs varat iet arī pie Rodžera Pīta.
M <115
Viņa pagriezās, lai paskatītos uz mani; brīdi mūsu sejas bija tik tuvu, ka tas šķīra tikai pāris collu, un Džūlija steigšus izslējās taisni.
— Viņiem ir pavisam jauns un liels veikals, — viņa piemetināja, dodamās atpakaļ uz savu vietu pie galda, — tur jūs droši vien dabūsiet visu nepieciešamo.
Viņas balsī ieskanējās vēsa, noraidoša nots, un man šķita, ka saprotu, kāpēc: vīrieša apģērbs bija pārāk intīms temats, lai par to ilgstoši sarunātos.
— Okei, es pamēģināšu pie Rodžera Pīta.
Kā es biju pamanījis vakar vakarā, jau toreiz lietoja teicienu «okei». Es paņēmu savu tasi, lai izdzertu pēdējo kafijas malku un izbeigtu sarunu par šo tematu.
Kad pacēlu tasi, Džūlija ieraudzīja manu roku. Šorīt tā vairs nebija tik sarkana, bet pie pirkstu kauliņiem tā bija saspiesta zili melna un sapampusi vēl vairāk nekā vakar vakarā. Džūlija skatījās uz roku, taču neteica ne vārda, man šķita, ka viņa zina vai vismaz ir uzminējusi iemeslu. Var būt, ka Pikerings tāpat bija uzvedies jau arī agrāk. Džūlijas seja pietvīka. Vienu mirkli nezināju kāpēc, tad pamanīju viņas acis: Džūlija bija saniknota.
— Vai jūs zināt, kur atrodas Rodžera Pīta veikals? — viņa pavisam mierīgi pajautāja.
Varēju tikai atbildēt, ka man nav ne jausmas.
— Tas atrodas uz Brodveja un Prinsstrīta stūra, pretim Metropolitēna viesnīcai, bet, ja jūs nekad agrāk neesat bijis Ņujorkā, nevarat arī zināt, kur tas ir.
Tas bija taisnība, vismaz es nezināju, kur atrodas Prinsstrīta, un, protams, nekad nebiju dzirdējis par Metropolitēna viesnīcu. Es papurināju galvu. Džūlija piecēlās.
— Labi, man jāiet uz Dāmu Jūdzi, — viņa teica, — un es jūs aizvedīšu.
Es saku strauji purināt galvu, meklējot iemeslu, lai varētu atteikties, un viņa brīdi vēroja mani, tad klusi pajautāja:
— Vai jūs raizējaties Džeika dēļ?
— Nē, Džeiks man nerūp, bet viņš apgalvoja, ka jus esot viņa saderinātā.
— Ja. — Džūlija ar sastingušu skatienu vērās man garām. — To pašu viņš ir sacījis arī agrāk. — Viņa atkal paskatījās uz mani. — Bet es viņam pateicu, ka nebūšu neviena vīrieša saderinātā, iekams pati to neapliecināšu. Un to es vēl neesmu darījusi. — Viņa piegāja pie skapja gaitenī. — Vai jūs nāksiet?
Apzinājos, ka neatteikšos, lai viņa nedomātu, ka esmu nobijies no Džeika. Un, ja es grasos piekrist, tad tam jāskan pārliecinoši.
— Dieva vārds, iešu, — es teicu tādā stilā, kādā ne vienu reizi vien biju dzirdējis runājam vakar vakarā, un gāju augšā pēc cepures un mēteļa. Savā istabā es no ceļa somas izņēmu mazo zīmēšanas blociņu un paris zīmuļu — vienu cietu, otru mīkstu. Tualetes galdiņa spogulī es ieraudzīju pats savas kustības un ātri palūkojos uz seju. Tā izskatījās apmierināta un satraukta, jūtas ignorēja loģiku; es paraustīju plecus — notikumi bija mani satvēruši un nesa uz priekšu, un, ja es nekā nevarēju glābt, tad vismaz vajadzēja izbaudīt tos.
Džūlija mani gaidīja hallē puķēm rotātā mazā cepurītē, kas bija sasieta zem zoda, tumši zaļā mētelī ar apmetni, uz vienas rokas uzmaukusi niecīgu melnu kažokādas uzrocīti. Izdzirdusi manus soļus, Džūlija pavērās uz augšu un pasmaidīja, izskatīdamās ļoti skaista, un es varēju tikai pavīpsnāt un nogrozīt galvu.
ii*
211
Lai dievs mums piedod, ko gan Ņujorka pa šiem gadiem ir zaudējusi! Mēs gājām uz ziemeļiem, uz 23. ielu. Džūlija bija dedzīga 1111 satraukta, viņa
gatavojās parādīt man pilsētu, un tas viņai sagādāja prieku. Es jutos aizkustināts, jo Džūlija izskatījās tik nevainīga. Pie 23. ielas mēs nogriezāmies uz rietumiem, uz Medisonskvēru un devāmies uz Brodveja un Piektās avēnijas stūri, kur, kā Džūlija teica, sākoties Dāmu Jūdze. Pēkšņi es iesaucos: — Ai! — Tā bija nevilša prieka izpausme par ieraudzīto. Džūlija pagrieza galvu, lai ieskatītos man seja, smaidīdama par sasniegto efektu.
Kad dzīvoju un strādāju Ņujorkā, Mcdisonskvērs man nozīmēja ļoti maz: saules izdedzināts, ar rūsganu zālīti apaudzis tukšums, parka soli un takas vasarā bija pamesti, tikai pusdienas laikā parkā sa- lasījas biroju darbinieki un nomākti tur iebaudīja no papīra maisiņiem izkravāto lenču, citā laikā parks bija pavisam vientuļš, tur manīja tikai dažus vārgus vecīšus un vecītes. Ziemā parks bija vēl netīrāks, tukšāks un pavisam pamests. Un, vienalga, kāds gadalaiks bija, naktīs cilvēki gluži automātiski no tā izvairījās tāpat kā no visiem citiem Ņujorkas parkiem. Ja nu vienīgi parks sagādaja atvieglojuma sajūtu kā tukša vieta tur, kur visapkārt jūdzēm tālu starp augstu celtņu sienām stiepās ielas tik šauras kā gaiteņi. Šķita, ka tam nav nekādas citas vērtības vai nozīmes, tā bija garlaicīga vieta, tur nebija neka iepriecinoša.
Bet, ieraugot skvēru tagad, es aiz prieka iesaucos — tas bija dzīvs un jautrības pilns. Zem ziemīga- jiem kokiem un vēl degošajām laternām draiskojās neskaitāmi bērni: meitenes cepurītēs, pār kurām bija pārsietas šalles; zēni mazās, taisnstūrainās aitādas cepurītēs ar ausu sildītājiem; meitenes un zēni vilnainās skotu cepurītēs ar pušķiem, rūtainam lentēm un aukliņām uz muguras; zēni miniatūros uzvalciņos ar garām biksēm, aptinusies biezus, siltus kaklautus; meitenes garos, pinkainos kažociņos. Kājās visiem bija vai nu puszābaki, vai kurpes ar podziņām, daudzām meitenēm bija spilgti svītrotas zeķes, dažām arī mazi uzrocīši. Tie bija ērmoti ziemas ģērbi, tomēr tos valkāja bērni, kas skraidīja pa sniegu, krita, pikojās, vilka cits citu augstās koka kamaniņās, kuru slieces graciozi izliecās uz augšu un beidzās ar orna- mentālu putna galvu; citi, nometušies uz vēdera, vizinājās zemās kamaniņās ar koka sliecēm. Pa celiņiem pastaigājās auklītes, ģērbušās gluži kā žēlsirdīgās māsas, un stūma zīdaiņus ratiņos ar lieliem riteņiem, kuriem bija koka spieķi. Un pieaugušie lēnām pastaigājās, tikai pastaigājās pa Medisonskvēru; sniegs un ziema sagādāja viņiem prieku, un šķita, ka būt ārā ir jau izprieca pati par sevi. Suņi, dzestraja gaisā un sniegā uzbudinājušies, rēja, plosījās, valstījās un slējās pakaļkājās. Un visapkārt šim dzīvajam, kustīgajam skvēram visspožākajā parādē, kādu vien var iedomāties, ripoja ekipāžas.