Karietes nebija tikai melnā krāsā vien. Bija arī brīnišķīgas tumši sarkanbrūnas, sulīgi olīvzaļas; vienas karietes korpuss bija krāšņā kanārijdzcltenā krāsā, bet riteņi un spārni spīdoši melni. Lielākā daļa kariešu bija slēgtas, tomēr bija arī vaļējas, un Džūlija man pastāstīja, kā sauc dažas no tām: Viktorija, lando, puskariete, faetons, vieglā kariete. Kučieri bija tērpušies livrejās, viņu cilindros rotājās gaismas atspīdums, nospodrināti zābaki un baltas bikses rēgojās zem mēteļiem ar sudraba pogām; dažiem mēteļu krāsa bija saskaņota ar karietes krāsu. Ne vienai vien karietei aizmugurē sēdēja sulainis, dažām pat divi, sakrustojuši rokas diženā laiskumā.
Un slaidi un brīnišķīgi zirgi dižajās, to iejūgi un spoži nosukātie ķermeņi spīdēja, galvas bija augstu izslietas, krēpes sapītas, kājas tie cēla līdz krūtīm; daudzi zirgu pāri bija saskaņotas krāsas — melni, brūni, pelēki, balti. Un karietēs sedeja dāmas, kas prata ieturēt stilu, visgreznākās un visaizraujošākās sievietes, kādas biju redzējis. Vispirms karietēs aplaidušas pāris apļu ap skvēru, — tā stāstīja Džūlija, — dāmas braucot iepirkties Dāmu Jūdzē — Brodvejā.
Mēs piegājām tuvāk, un es aiz prieka sāku smaidīt, redzēdams sievietes, kuras itin nemaz nelīdzinājās tām, kas, vairīdamās no skatieniem, sēž savilkušās un noslēpušās, gandrīz vai pazudušas dziļajos dārgo, garlaicīgo automašīnu sēdekļos, kuras vada vienkārši ģērbušies šoferi. Sīs dāmas sēdēja izslējušās un uz priekšu paliekušās, smaidīdamas un izrādīdamas sevi aiz vizošajiem stikliem, un izskatījās karaliskas un pašapmierinātas. Neko līdzīgu es Ņujorkā nekad nebiju redzējis. Es uzsmaidīju Džūlijai un teicu:
— Tā ir Parīze!
Džūlija smaidīja, un viņas sejā atspoguļojās mans satraukums, tomēr viņa pakratīja galvu.
■— Nē, tā nav Parīze, — viņa lepni sacīja, — ta ir Ņujorka.
— Cik gara ir Dāmu Jūdze?
— Līdz 8. ielai. — Tad viņa noskandēja: — No Astotās uz leju vīri rauš, no Astotās uz augšu sievas šķiež. Tā dzīvo šai lielajā pilsētā no 8. ielas uz augšu un no 8. ielas uz leju!
Un man gribējās viņu noskūpstīt. Dubultajā kariešu rindā pavērās sprauga, es saķēru Džūliju aiz rokas, un mēs metāmies pāri Medisona avēnijai uz Medisonskvēru. Starp it kā uzzīmētajiem koku zariem es tālu pāri skvēram uz ziemeļiem ieraudzīju kaut ko redzētu, bet varbūt man tikai tā likās. Kāda celtne, nē, īstenībā tā nebija celtne, tas bija kas cits, gandrīz pazīstams. Mēs sākām iet pa kājceliņu, kas aizvijās uz ziemeļrietumiem, un es, acis piemiedzis, grozīju galvu no vienas puses uz otru, pūlēdamies saprast, ko īsti redzu starp kokiem un kustīgajiem cilvēkiem uz takas mums priekšā.
tad bijām pārskrējuši pāri ielai, es paturēju Džūlijas roku savējā. Es apstājos tik strauji, ka parāvu viņu aiz rokas, apgriezdams ar seju pret sevi. Es stāvēju pārsteigts un nekustīgs, stīvi blenzdams pāri skvēram. Tagad es apjēdzu, ko redzu, bet — tas nebija iespējams.
Tas, ko es redzēju aiz takas, cilvēkiem, soliem, sniega un vēl aizvien degošajām laternām, nevarēja atrasties tur, un tomēr tas stāvēja tur. Un es pagriezos pret Džūliju ar vaļēju muti, pacēlis roku, lai norādītu uz to.
— Tā ir roka, — es stulbi iesaucos, un kāds vīrietis pagriezās, lai mani apskatītu, kad es gandrīz kliegšus iekliedzos: — Mans dievs, tā ir Brīvības statujas rokat
Es novērsos no Džūlijas un atkal stingi skatījos pāri skvēram.
Mani nebūtu pārsteidzis pat tas, ja pa to brīdi, kamēr skatījos sānis, roka būtu izgaisusi, taču tā vēl aizvien bija turpat, neiespējami, taču roka bija tur. Medisonskvēra rietumu malā stāvēja Brīvības statujas izstieptā labā roka un turēja aizdegto brīvības lāpu augstu pāri visapkārt augošajiem kokiem.
Es nespēju tam ticēt. Es steidzos, cik ātri spēju, gandrīz vai skrēju. Biju paņēmis Džūliju zem rokas, un viņa, manas spēcīgās ziņkāres samulsināta, turējās man blakus. Mēs bijām jau klāt pie rokas un apstājāmies, es atmetu galvu atpakaļ, lai varētu saskatīt milzīgo roku tur augšā; tā izauga no taisnstūraina akmens pamata. Es nekad nebiju iedomājies, ka tā ir tik liela; roka bija gigantiska, apakšdelms bija milzīgs un beidzās ar dūrē samiegtu labo plaukstu; nagi bija tik lieli kā vēstuļpapīra lapa, un milzīgā vara lāpa, kuru bija satvērusi šī roka, bija trīsstāvu mājas augstumā. Tālu augšā, noliekušies pār izrotātajām margām, kas lāpas augšgalā aptvēra liesmas pamatu, stāvēja cilvēki un skatījās leja uz mums.
— Brīvības statuja, — es čukstēju Džūlijai, kas skeptiski smīnēja. — Brīvības statujas roka!
— Ja! — Samulsusi un uzjautrināta viņa mani izsmēja. — Tā jau labu laiku kā atvesta uz šejieni no Simtgadu atceres dienas izstādes Filadelfijā.[12] — Viņa vienaldzīgi paskatījās uz augšu. — Visu statuju kaut kad uzstādīšot ostā, — viņa bez intereses piebilda. — Ja tikai kādreiz varēs izlemt, kur. Un ja izdosies savākt pietiekami daudz naudas. Šķiet, nevienam negribas par to maksāt; daži saka, ka statuju nekad neuzstādīšot.
— Nu, es gan paredzu, ka uzstādīs! — es sacīju varen enerģiski un pārgalvīgi. — Un es teiktu, ka īstā vieta tai būtu Bedlo salā.
Es atkal iepriecināts apskatīju roku; šī nebija tā novecojusī un nosūbējusī zaļā, kuru biju paradis redzēt. Roka bija jauna, varš vēl bija vara krāsā un tik tikko sāka zaudēt spīdumu; palsā ziemas saule atmirdzēja no pirkstu kauliņiem, izrotāto margu augšējās malas un no viena lāpas sāna.
Mēs uzkāpām augšā rokā pa mazām vītņkāpnēm iekšpusē, spraukdamies garām cilvēkiem, kas nāca lejup, un izgājām uz apaļas platformas, kas aptvēra lāpas pamatni. Es skatījos pāri Medisonskvēram, šim brīnumainajam, priecīgajam, ziemīgajam skvēram, skatījos pāri ūsainā, milzīgā satiksmes policista ķiverei uz vēl neesošās Flatiron Building pusi; skatījos lejā uz šauro Piekto avēniju, uz svešum svešo Brod- vēju, un pēkšņi man bija jāpiever acis, jo tajās sūrstēja patiesas asaras aiz gandrīz neapvaldamā satraukuma par to, ka atrodos šeit.
Dāmu Jūdze bija gara, kvartāls aiz kvartāla. Pie milzīgo, mirdzošo veikalu ieejām drūzmējās sievietes •— gan tādas, kādas bijām redzējuši skvērā, gan arī vēl daudzas citas — gan bagātas, gan nabagas, gan jaunas, gan vecas. Skatlogi bija zemi —to apakšmala tikai kādu pēdu virs zemes, daudzus līdz pusei aizsargāja nospodrināti misiņa stieņi, un tāda piesardzība bija vietā. Sievietes pie dažiem skatlogiem stavēja cieši cita pie citas, apskatot izstādītās preces, un, līdzko viena aizgāja, kāda cita jau parasti gaidīja aiz tās, lai iesprauktos atbrīvotajā vietā.
Satiksme uz ielas bija fantastiska, mēs gājām lēnām — burzmā vienīgi tā varēja tikt uz priekšu. Zēni cīnījās pret gājēju drūzmu kā zivis pret straumi, iespiezdami rokā katram, kas ņēma pretim, reklāmas lapiņas; vīrieši un sievietes, lēni pastaigādamies vai stāvēdami pie kādām durvīm, pārdeva visu, ko vien var iedomāties, un vēl krietni daudz ko tādu, ko nemaz nevar iedomāties. Redzēto daļēji ilustrē pēc pastaigas uzmestās skices.