Kādas reklāmas zīmēšanai man vajadzēja īpašu antīku galda lampu, un es aizgāju uz Kcitas veikalu un apstājos, lai ieskatītos skatlogā tieši tad, kad viņa no tā ņēma kaut ko laukā. Es palūkojos uz viņu. Viņa ir glīta meitene ar tādiem tumši brūniem vara krāsas matiem, kuriem tikai mazdrusciņ pietrūkst, lai tie būtu sarkani, un gaišiem teterraibumiņiem uz sejas. Acis, kā tas bieži piederas tādiem matiem, ir brūnas. Taču mani saistīja viņas seja, es domāju — sejas izteiksme. Tā ir seja, par kuru jau pirmaja acumirklī ir skaidrs, ka tā pieder sevišķi piemīlīgai būtnei, tas ir viss. Man viņa iepatikās uzreiz gan kā cilvēks, gan kā glīta meitene. Un es esmu pārliecināts, ka tikai tāpēc, līdzko viņa uz mani paskatījās, man pietika dūšas — pirms vē! nebiju paspējis atcerēties, ka man tās nav, — ar saliektiem pirkstiem pieskarties lūpām un cauri stiklam pamest viņai gaisa skūpstu, tai pašā mirklī aizsedzot acis. Viņa smaidīja, un, iekams es paspēju zaudēt šo jauno, man neparasto drosmi, es iegāju veikalā, pārliecināts, ka izdomāšu, ko teikt. Tā arī notika; sacīju, ka meklēju jaunu Napoleona cepuri, jo veco man atņēma. Viņa atkal pasmaidīja, kas pierāda, cik laipna viņa ir. Mēs brīdi patērzējām. Tā kā tobrīd viņa nevarēja atstāt veikalu un iedzert kopā ar mani tasi kafijas, cs ierados atkal nākamajā dienā, un mēs gājām kopā paēst pusdienas.
Es nestāstīšu visu, kas būtu sakāms par Keitu un mani. Esmu lasījis šādus pilnīgi izsmeļošus un detalizētus aprakstus, kuros nekas nav izlaists, un, ja tie ir labi, man tie patīk. Dažreiz es no tiem uzzinu šo to par cilvēkiem, gandrīz tāpat kā no tiešas pieredzes, un tas patiesi ir labi. Taču mans raksturs ir savādāks, tas ir viss. Es negribu un nevaru par sevi atklāt pilnīgi visu. Man patīk tādus aprakstus lasīt, taču nepatīk rakstīt. Katrā ziņā es nenoslēpju neko unikālu. Ja jums šad un tad šķiet, ka varat lasīt starp rindām, jums var būt taisnība un var arī nebūt. Tomēr es nerakstīšu par Keitu un sevi visu, ko varbūt varētu.
Neticu, ka tai nedēļas nogalē es būtu sevišķi daudz domājis par Rūbu un viņa priekšlikumu. Tomēr pirmdienas pēcpusdienā divos trīsdesmit es pabeidzu savu pēdējo «jūs būsiet piemīlīgāka» skici, iegāju Frenka Depa kabinetā, noliku to uz viņa galda, pagriezos un grasījos jau aiziet, taču neizdarīju tā, man pavērās mute, un es dzirdēju pats sevi uzsakām darbu. Teicu Frenkam, ka esmu ietaupījis drusku naudas un, kamēr vēl nav par vēlu, kādu laiciņu pamēģināšu, vai nevaru kļūt par nopietnu mākslinieku. Tie bija meli, tomēr kaut kas tāds, par ko bieži biju domājis.
Tu gribi gleznot? -— Frcnks jautāja, atzvēlies krēslā.
— Nē. Gandrīz visa mūslaiku glezniecība ir abstrakta un bezpriekšmetiska.
— Vai tad tu esi antiabstrakcionists, vai?
— Nē. īstenībā es pat esmu tāds kā Mondriāna[1]cienītājs, kaut gan domāju, ka viņš gleznoja, kamēr iegleznojās strupceļā. Taču mans talants, ja man tāds vispār ir, piemērots tikai priekšmetiskai mākslai, tāpēc es zīmēšu.
Frenks izskatījās noskumis un pamāja ar galvu. Kaut ko tādu viņš pats būtu gribējis darīt, taču viņam divi bērni mācījās vidusskolā, pēc tam tie būs jāsūta universitātē. Frenks teica, ja es steidzoties, tad varot aiziet tūlīt, līdzko pabeidzot iesāktos darbus, un ka viņš pirms šķiršanās gribot man izmaksāt kādu lāsīti. Es viņam pateicos, juzdamies draņķīgi melu dēļ, un liftā nobraucu lejā uz vestibilu, kur atrodas telefona automātu būdiņas. Tur es uzgriezu Rūba iedoto numuru.
Bija ilgi jāgaida, kamēr viņš pienāca pie tālruņa. Pirms tam man vajadzēja runāt ar diviem cilvēkiem, vispirms ar kādu sievieti, pēc tam vīrieti, tad bija jāgaida veselas divas minūtes, un operators pieprasīja papildmaksu. Beidzot Rūbs atbildēja, un es teicu:
— Es piezvanīju, lai pateiktu: ja es to darīšu, man vajadzēs par to pastāstīt Ketrinai.
Iestājās diezgan ilgs klusums. Tad Rūbs teica:
— Nu, jums nebūs daudz ko stāstīt, pirms nebūsim skaidrībā, ka jūs esat derīgs. Ja izrādīsies, ka ne, mēs pateiksim jums paldies par pūlēm, un tad jums nebūs nekā, ko viņai stāstīt. Vai varam tā vienoties?
— Aha.
— Ja jūs izlemsiet pievienoties Projektam un zināsiet, ko mēs darām… — Viņš brīdi vilcinājās. — Nu, man šķiet, tad jums viņai būs jāpastāsta. Mums ir divi precējušies puiši, un viņu sievas zina. Mēs viņas nozvērinām klusēt un ceram, ka viņas nepļāpās.
— Okei. Kas notiktu, ja viņai paspruktu mēle, Rūb? Vai arī man? Prasu to tikai aiz ziņkārības.
— Maskējies vīrs cieši piegulošā melnā tērpā nolaidīsies pa skursteni pie jums un izšaus uz jums saindētu bultu, kas jūs paralizēs. Tad mēs iespundēsim jūs cieši noslēgtā caurspīdīgā plastmasas bluķī unļ uzglabāsim līdz 2001. gadam. Dieva dēļ, nekas nenotiks. Vai jūs domājat, ka kāds no CIP[2] vai citas tamlīdzīgas iestādes jūs noslepkavos, vai? Viss, ko mēs varam darīt, ir censties atrast cilvēkus, kuriem, mūsuprāt, varam uzticēties. Un zināt — mēs esam Ketrinu redzējuši un ļoti diskrēti, kā pieklājas, apvaicājušies par viņu. No jums abiem es vairāk uzticos Ketrinai. Cik es saprotu, tad jūs pievienosieties mums?
— Jā.
Labi, pirmajā brīvajā diena, kad varat, atnaciet pie mums ap deviņiem no rīta. — Un viņš pateica adresi.
Un tā trīs dienas vēlāk, ceturtdienas rītā mazliet pēc deviņiem, pārāk satraukts, lai brauktu ar taksometru, es kājām gāju pa lietu — labais laiks acīmredzot bija beidzies — un pēc Rūba iedotās adreses meklēju vajadzīgo māju. Es samulsu vairāk un vai- rāk; es atrados augšējā Vestsaidā, rajonā ar mazām fabrikām, mašīnu tirgotavām, vairumtirdzniecības veikaliem, grāmatsietuvēm. Visām ielām abās pusēs cieši cita pie citas stāvēja automašīnas ar labās puses riteņiem uzbrauktas uz ietves malas. Ietves bija piemētātas ar slapjiem papīriem, salauzītām apelsīnu dzēriena kārbām, sadauzītiem stikliem; neredzēja neviena kājāmgājēja. Meklēdams uzdoto adresi, devos uz rietumiem, aizvien tuvāk un tuvāk upei. Pagāju garām Baza Benistera neona reklāmu ražošanas uzņēmumam, kurš atradās netīrā mājā ar baltiem ģipša rotājumiem; logi bija piekrauti ar papes kārbām. Blakus mitinājās brā|u Fioru veikals «Jaunumi vairumā»; durvis bija aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu, pie ieejas gulēja sadauzīta vīna pudele. Pāri ielai aiz stiepļu žoga klusas un pamestas lietū gulēja simtiem klučos sapresētu un sarūsējušu automašīnu.
Es sāku prātot, vai neesmu izjokots un Rūbs Prins nav … kas? Varbūt aktieris, kas angažēts, tai ievilinātu mani kādā veikli izdomātā jokā? Tas nelikās ticami, tomēr numuram, ja tāds vispār bija, vajadzēja būt nākamajā kvartālā, bet es redzēju, ka to visu aizņem viena pati liela sešus stāvus augsta sodrējos nomelnējusi ēka, virs kuras slējās laika gaitā cietis koka ūdenstornis; uz platas balti izbalojušas svītras tieši zem jumta izlasīju: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555—8811.» Tikai paskatījies vien uz uzrakstu, varēju pateikt, ka izkārtne tur stāvējusi jau gadiem ilgi.
Sienas bija bez logiem, tikai vienā stūrī tieši priekšā pāri ielai pirmajā stāvā bija divas lielas vitrīnas, uz kurām ar zeltītiem burtiem bija uzrakstīts: «Brāļi Bīkiji.» Nelielajā kantorī aiz logiem viņpus letes pie galda sēdēja meitene un darbojās ar elektrisko aritmometru. Augstu uz sienas man pretim taisnstūra paneli uz ķieģeļiem bija uzkrāsots: «Vietējie un tālie pārvadājumi; uzglabāšana — mūsu specialitāte. Apvienoto auto pārvadājumu līniju aģenti.» Uz ielas pie metāla vārtiņiem stāvēja zaļš furgons ar uzrakstu «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana». Divi vīri baltos kombinezonos svieda mašīnā aiz- sargpārklāju kaudzes.