Zem daudziem augstāko stāvu logiem karājās parastās garās, šaurās izkārtnes, piešķiebtas tā, lai no ielas varētu izlasīt. Tās bija dažāda lieluma; man šķiet, tās stiepās tik tālu, cik tālu sniedzās atsevišķo kantoru telpas. «Kūdra, zeme un lauksaimniecība», vēstīja viena zem vairākiem ceturtā stāva logiem; kāda cita piederēja «The Scottish American», uz citas bija uzraksts «Mazumtirdzniecība». Zem vairākiem trešā stāva logiem karājās izkārtne «Scientific American», tālāk zem tā paša stāva logiem bija izkārtne, uz kuru tagad paskatījos tikpat pavirši kā uz pārējām, bet vēlāk es to redzēju ļaunos murgos, un vēl tagad es šad tad sapņoju par to, — «The New York Observer».
Es uzkāpu pa nedaudziem koka pakāpieniem, kas prasīt prasījās pēc krāsas, un pa smagām divviru koka un stikla durvīm iegāju vestibilā, kuru apgaismoja tikai no ielas ieplūstošā gaisma. Eka bija galīgi nolietojusies; iekšpusē tas nebija noslēpjams, un neviens arī nebija mēģinājis to darīt. Tumšajās telpās grīdas bija izmīdītas, naglu galvas spīdēja; grīda bija piespļaudīta ar tabaku, piemētāta ar cigāru galiem un klāta ar dēļos ieēdušos pastāvīgu netīrumu kārtu. Tādas pašas bija arī koka kāpnes pa kreisi no manis; pakāpieni bija tā izmīdīti, ka likās vidū ielikuši. Pie tumši zaļās apmestās sienas, kas bija pielāpīta ar netīri baltiem plankumiem, karājās īrnieku saraksts. Rūpīgi uzkrāsotas lielas rokas — katrs pirksts bija skaidri izzīmēts, piedurknes aproce noēnota, lai izskatītos apaļa, — rādītājpirksts bija vērsts uz priekšu tumsā; aiz aproces bija īrnieku vārdu saraksts un kantoru numuri. Tāda pati roka bija uzkrāsota arī uz kāpņu sienas un norādīja uz augšu; aiz tās bija vēl viens garāks vārdu saraksts. Abos sarakstos vārdi reiz bija lietpratīgi uzkrāsoti, taču tagad padzisuši, vietām izkasīti; es domāju, ka tie bija vecāko īrnieku vārdi. Jaunākie vārdi bija pavirši uzkrāsoti, no viena uzraksta burtiem krāsa bija notecējusi. Daudzi bija izdzēsti vai arī pāri tiem bija uzrakstīti citi vārdi. Daži bija tikai uzkricelēti;
viens bija uzrakstīts ar zīmuli. Un neviens no tiem nebija Džeika Pikeringa vārds.
Izdzirdu soļus, kāds kāpa lejā; parādījās pavecs vīrietis ar sirmu bārdu, mugurā viņam bija mētelis, galvā apaļa drēbes cepure ar ausu sildītājiem. Vīrietis paskatījās uz mani, un es pajautāju:
— Vai te kaut kur var atrast mājas pārvaldnieku?
— Ha, — viņš aprauti un nicinoši iesmējās.
Potter Building pārvaldnieks! Nē, ser, šai mājā
nav neviena ar tādu titulu un amatu, te ir tikai sētnieks.
Es apjautājos, kur viņu varētu atrast, un vīrietis paskaidroja:
— Tas ir jautājums, kuru bieži dzird, bet uz kuru reti saņem kaut cik skaidru atbildi. Viņa būcenis ir kaut kur zem Nasaustrīta ieejas, un dažreiz viņu tur var noķert. Lūk, Elena Bulla, — viņš ar galvu noradīja uz neskaidru masīvu siluetu. — Viņa jums paskaidros.
Pateicos viņam.
— Ja jūs atrodat sētnieku — tas gan ir gaužām apšaubāmi —, lūdzu pasakiet, ka doktors Praims no «Observer» viņam vēlreiz atgādina, ka kantorī ir pārāk karsts.
Viņš laipni pasmaidīja, strauji pamāja ar galvu un izgāja uz ielas.
Es iegāju dziļāk un atradu Elenu Bullu, lielu, ļoti resnu nēģerieti, kura droši vien svēra vairāk neka divsimt mārciņu; ap galvu viņa bija apsējusi raibu kaklautu un rokā turēja tukšu spaini un suku. Viņa pastāstīja, ka sētnieka istabiņa atrodoties tieši zem Nasaustrīta kāpnēm pagrabā. Es pateicos, nēģeriete pasmaidīja, pustumsā pazibēja ļoti balti zobi; viņai varēja būt kādi četrdesmit pieci gadi, un, kad gāju prom, man iešāvās prātā, ka jaunībā viņa varbūt ir bijusi verdzene.
Nasaustrīta vestibilā zem kāpnēm, kas veda uz augšu, bija otras, šaurākas, uz pagrabu. Es piegāju pie tām 1111 paskatījos uz leju - tur valdīja pilnīga tumsa. Kaut kur tālu augšā skanēja griezīgs zāģa troksnis un bezgalīgi atkārtojās nervus plosoša spie- dzoņa, kas rodas, izraujot dziļi iedzītas naglas.
— Vai tur kāds ir? — es kliedzu uz leju pagrabā.
Tikai klusums; es būtu pārsteigts, ja kāds
atbildētu. Pakāpos uz leju, taču ne pārāk tālu — neiešu jau streipuļot pa tumsu lejā, riskējot salauzt kāju. Es pieliku rokas pie mutes un saucu vēlreiz; klusums. Tad iebļāvos:
— Vai lejā kāds ir?
Tālu apakšā kaut kas atbildot iepīkstējās. Es uzkāpu atpakaļ vestibilā un gaidīju; drīz vien izdzirdu šļūcošus solus pa grīdu, pēc tam uz koka kāpnēm. Es paraudzījos uz leju un ieraudzīju no pagraba tumsas iznirstam izdilušu večuku, kas, turēdamies pie margām, lēnām kāpa augšā. Sākumā redzēju tikai pliku, mūsainu galvvirsu, tad vīrs pacēla zilas acis, lai paslepus novērotu mani; šķita, ka viņam noderētu brilles; pēc tam parādījās plati, zaļi bikšturi virs balta krekla; kāpjot vīra ceļgali locījās ar piepūli; viņa bikses viduklī bija pārāk platas un kūļājās.
Kad vecais kāpa pa pēdējiem kāpieniem un atradās jau gaismā, es nodevu viņam doktora Praima sūdzību, un viņš sāka skumīgi māt ar galvu.
— Zinu jau, zinu. Visi sūdzas. Ir pārāk karsts.
Viņš aizelsies ienāca vestibilā un pamāja uz sienu
aiz manis.
— Palūkojiet!
Es pataustīju sienu un piekrītoši pamāju; tā bija pavisam silta.
— Tur iet dūmvads, un tagad mēs kurinām ar malku.
Viņš izbolīja acis uz to pusi, no kurienes nāca zāģēšanas un naglu raušanas troksnis.
— Tur izzāģē lifta šahtu, un īpašnieki veco grīdu sadedzina, — viņš nicinoši norūca. — Taupa ogles. Milzīgs karstums, un man daudz vairāk darba.
Es saviebu seju līdzjūtīgā grimasē, tad pateicu, ka meklēju kādu īrnieku — Džeikobu Pikeringu.
Vecais nopūtās un atbildēja:
— Nu, mister Pikering, par ko tad jūs sūdzaties? Ja jums ir par karstu, es nevaru …
— Nē, es neesmu Pikerings. Es viņu meklēju. Kur ir viņa kantoris?
Taču tas sētniekam bija par daudz; viņš pakratīja galvu un pagriezās atpakaļ uz pagrabu.
— Es to nezinu; kā es varu zināt? Es pazīstu vecos īrniekus; kad šeit bija vēl avīze, es zināju visus īrniekus. Tagad avīze ir projām, ar māju iet uz leju. Tagad tā ir Potter Building, — viņš nicinoši noteica. — Līdzko īres līgums notecējis, vecie īrnieki aiziet. Māja tagad pilna ar bēguļiem. Viņi nāk un iet, daži telpas izīrē pat tālāk un nepasaka to ne man, ne misteram Poteram. Es tagad nevaru visiem izsekot. Vai augšā jūs jau bijāt?
Es atbildēju, ka neesmu bijis, un vecais kratīja galvu, nemaz nespēdams aprakstīt, kā tur izskatās.
— Skudru pūznis. Viss sadalīts jaunos, mazos kantorīšos, sienas kā sērkociņu kastītēm — var izspļaut cauril Kas gan lai zina, kas tur īsti ir?
Vienu mirkli nezināju, ko teikt, tad man ienāca prātā:
— Kā jūs izdalāt pastu, ja nezināt, kur katrs ir?
Vecais, galvu nodūris, sāka kāpt lejā, murminādams:
— Ak, kaut kā jau galā tieku, es allaž kaut kā izkuļos.
— Es esmu pārliecināts, ka tiekat galā, bet kā?
Tagad vecais bija man rokā; viņam bija jāapstājas,
jāpaskatās atpakaļ un jāpasaka:
— Man ir grāmatiņa.
Tā jau biju domājis.
— Un kur tā grāmatiņa ir?
—■ Lejā, — viņš saērcināts norūca. — Kaut kur lejā; es īsti nezinu, kur…
Iebāzu roku kabatā.
— Nu, es saprotu, tas prasa pūles. — Es sameklēju ceturtdaļdolāru, atcerēdamies, ka tas ir vairāk nekā šā vīra stundas alga, un iedevu viņam. — Tomēr būtu pateicīgs …