— Ai, vai drīkstu paskatīties? — viņa iesaucās, sniegdamās pēc zīmēšanas bloka.
Es būtu varējis kaut kā atrunāties, tomēr aiz ziņkārības iedevu viņai bloku. Lēni kāpdama lejup man pa priekšu, Džūlija vispirms apskatīja manus zīmējumus, kas attēloja laukkopjus un lopkopjus pie Dako- tas; tie īstenībā vēl nebija zīmējumi, drīzāk gan piezīmes man pašam; viņa par tiem neko neteica, bet uzšķīra lapu ar Pilsētas valdes parku un apkārtējām ielām.
Manuprāt, es būtu varējis uzminēt, kā viņa reaģēs; es zināju, ka šai laikmetā valdīja absolūta un gandrīz vispārēja ticība progresam un bezmaz vai mīlestība uz mašīnām un to varu. Kad nogājām lejā, Džūlija apstājās viesistabā un jautāja:
— Mister Morlij, kas tie tādi?
Viņas pirkstgals pieskārās papīram pie vieglajam un smagajām automašīnam, kuras biju iezīmējis Sentrstrītā.
— Automobiļi.
Viņa atkārtoja, it kā tie būtu divi vārdi:
— Auto mobiļi.
Tad apmierināta pamāja ar galvu.
— Jā, tādi, kas paši kustas. Tas ir lielisks izgudrojums. Vai jūs pats tos izdomājat?
Es atbildēju, ka ne, esmu par tiem tikai kaut kur dzirdējis, un Džūlija atkal pamāja ar galvu un sacīja:
— Varbūt izlasījāt Zilā Vernā. Es esmu pārliecināta, ka mums katrā ziņā būs auto mobiļi. Un tas ir labi; tie būs daudz tīrāki nekā zirgi.
Džūlija bija jau pāršķīrusi lappusi un tagad apskatīja manu Trīsvienības baznīcas un Brodveja uzmetumu. Pirms viņa paspēja kaut ko piebilst, es atņēmu zīmējumu un ar skubu piezīmēju klāt milzīgās celtnes, kas kādreiz stāvēs visapkārt šai mazajai baznī- ciņai. Es atdevu zīmējumu Džūlijai atpakaļ, un pēc brīža viņa pamāja ar galvu.
— Lieliski. Brīnišķīgi simboliski. Jā, varbūt, ka visaugstāko celtni Menhetenā aplenks citas, daudz augstākas. Taču jūs esat labāks mākslinieks nekā arhitekts, mister Morlij: lai balstītu tik augstas celtnes, pamata mūrim vajadzētu būt pusjūdzi biezam! — Viņa pasmaidīja un atdeva man bloku. — Kur man jāsēž?
Es nosēdināju viņu pie loga trīsceturtdaļprofilā un palūdzu atlaist vaļā matus; es strādāju ar ļoti asu, cietu zīmuli, lai uzzīmētu vislabāko zīmējumu, kādu vien spēju, nevis neskaidru, kļūdainu zīmējumu ar treknām līnijām. Cietais zīmulis arī ļauj ļoti smalki noēnot.
Zīmējums izdevās labs. Es biju uztvēris sejas veidojumu, acis un uzacis, kuras man padevās visgrūtāk,
un ļoti rūpīgi zīmēju matus; es patiešām gribēju attēlot tos uz papīra tādus, kādi tie īstenībā bija. Taču es strādāju lēni. Fēlikss Grīrs pārnaca mājās, es izvilku pulksteni un redzēju, ka tūlīt būs pieci. Kādu brīdi viņš klusēdams pastāvēja un noskatījās. Kad pametu acis uz viņu, Fēlikss man uzsmaidīja un pieklājīgi un atzinīgi pamāja, taču viņa acis izskatījās norūpējušās, un es zināju kāpēc. Es arī raizējos, ka varētu ierasties Džeiks Pikerings un atkal sacelt ellišķīgu troksni. Un mans uzdevums nebija būt par cēloni dažādām nepatikšanām. Es sāku zīmēt ātrāk, cenzdamies saņemt sevi rokās; es gribēju, lai zīmējums izdotos labs. Nelikās ticami, ka Pikerings no sava darba Pilsētas valdē ieradīsies mājās pirms pus- sešiem vai sešiem, un es domāju, ka pēc dažām minūtēm bušu jau beidzis un aizgājis.
Protams, ta bija mana vaina, ka neiedomājos to,
kas bija skaidrs: tāds vīrs kā Džeiks Pikerings, kas ienīda savu klerka stāvokli un darbu, pēc tikšanās ar Kārrnodiju bija aizgājis atpakaļ uz Pilsētas valdi un uzteicis darbu. Un tagad — šoreiz es neredzēju, kā viņš pārnāca, — parādes durvis atvērās, aizvērās un Pikerings atkal stāvēja halles durvīs. Bet šoreiz viņš mazliet šūpojās, kaklasaite nebija sasieta. Mētelis nebija aizpogāts, rokas bija sabāztas bikšu kabatās, un tālu pakausī atstumtais katliņš bija notraipīts ar sakaltušiem dubļiem.
Pikerings valdīja pār sevi; viņš bija piedzēries, bet zināja, ko redz. Mēs ar Džūliju skatījāmies uz viņu, un Džeika acis šaudījās no Džūlijas sejas uz līnijām manā zīmēšanas blokā un atkal atpakaļ uz Džūlijas seju, un atkal uz zīmēšanas bloku. Visur pasaulē vienmēr ir bijuši primitīvi ļaudis, kas nepieļauj, ka tos zīmē vai atveido; viņi tic, ka attēls kaut ko atņem dzīvajam. Un iespējams, ka šim vīram, pašam to neapjaušot un nezinot, piemita kaut kas no šīm gandrīz instinktīvajām jūtām, jo manis zīmētā Džūlijas ģīmetne viņu saniknoja tā, it kā viņa apziņā manas meitenei pievērstās acis un zīmulis, kas atveidoja viņas seju uz papīra, radītu mūsu starpā kādu dziļu intimitāti. Zināmā mērā tā arī ir. Katrā ziņā viņš to nespēja paciest. Tas bija vairāk nekā niknums, tās bija emocijas ārpus saprāta robežām — neprāts. Pikerings pacēla acis no zīmēšanas bloka un ieskatījās man sejā. Viņa acis tagad bija pavisam šauras un nepielūdzamas, acu baltumi pieplūduši asinīm. Pikerings izstiepa roku visā garumā, un, kad viņš bez skaņas norādīja uz mani, viņam lūpas pavērās kā zvēram, atsedzot zobus. Šķita, ka viņš nespēj atrast vārdus, kuros paust savu niknumu. Tad roka apmeta nelielu loku, norādīdama uz Džūliju. Pikeringa kakls izskatījās uztūcis un balss bija tik piesmakusi, ka tikko varēja saprast:
— Gaidiet. Palieciet šeit. Gaidiet. Un es jums parādīšu.
Tad gandrīz veikli — viņš vairs nezvā|ojās — Pikerings apgriezās uz papēža un aizgāja; pēc mirkļa parādes durvis atvērās un atkal aizcirtās.
Es pabeidzu ģīmetni; kāpēc ne? Pēc tam kad aizkrita durvis, es paskatījos uz Džūliju un pavēru muti, gribēdams ko sacīt, tomēr tikai paraustīju plecus. Nebija, ko teikt, jo prātā neiešāvās nekas cits kā tikai: jā, jā, jā, vai kaut kas cits tikpat bezjēdzīgs. Džūlija piespieda sevi pasmaidīt un arī paraustīja plecus, taču viņas seja bija nobālusi. Man nebija skaidrs, kāpēc: aiz bailēm, aiz dusmām, aiz pārsteiguma? Es to nezinu. Bet arī Džūlija bija izaicinoša, viņa neapzināti paslēja uz augšu zodu un turēja to tā visu pozēšanas laiku — vēl kādas desmit minūtes.
257
Ģīmetne bija izdevusies laba. Pārējie bija atnākuši mājās; Bairons Dovermens tieši tad, kad es pašlaik beidzu zīmēt, pēc tam ieradās Moda Torensa, un abi, pirms devas augša, apstajās, lai apbrīnotu un uzslavētu zīmējumu. No virtuves ienāca krustmāte Ada pateikt, ka pusdienas būs galdā pēc piecām minūtēm. Arī viņa apbrīnoja zīmējumu un uzstāja, ka, ja nu es vēl esot šeit, man noteikti jāpaliekot uz pusdienām. Lai neizskatītos, ka bēgu no Džeika, atstājot Džūliju vienu, kad, iespējams, paredzama jauna sadursme, man bija jāpaliek. Ja bija izdarīts kas ļauns, tad tas bija jau noticis fakts. Es sapratu, ka baidos — es nezināju, kādu traci šis zibeņ- zellis var sacelt — tomēr jutu arī ziņkāri. Vēl aizvien apbrīnodama ģīmetni, Džūlija paskatījās uz mani un lūdza to parakstīt. Es paņēmu zīmējumu, pagrābstījos kabatā pēc zīmuļa, cenzdamies izdomāt, ko lai uzrakstu; es nevarēju parakstīt tikai savu vārdu un vairāk neko. Tad es iedomājos: «Ja jau esi iejūdzies, tad velc vien līdz galam» vai kā nu pareizi tas teiciens skan, un uzrakstīju «Džūlijai — apbrīnā un sajūsmā», savā prātā vēl pielikdams klāt: «Vācies uz elli, Džeik!», un parakstīju savu vārdu.
Kamēr uzturējos šeit, es gandrīz nemaz nebiju domājis par Rūbu Prīnu, doktoru Dancigeru, Oskaru Rosofu, pulkvedi Esterhāzi un pat par pašu Projektu ne; iestrēguši kaut kur manas apziņas dziļumos, viņi bija sīki punktiņi, it kā es skatītos uz viņiem otrādi apversta teleskopā. Bet pusdienu laikā viņi atkal pamazām kļuva reāli: ko gan viņi domās par to, kas man viņiem jāstāsta? Ka es nepiedodami neveikli esmu iejaucies notikumu gaitā? Iespējams, un var būt, ka viņiem būs taisnība, tomēr es nezināju, kā būtu varējis no tā izvairīties. Pusdienojot visi sarunājās tikai par Gito un mazliet arī par laika apstākļiem, bet mani tas viss nemaz neinteresēja. Man Gito tagad atkal bija tikai vārds vecā grāmatā; tiesāts, nāves sods izpildīts, un viss sen aizmirsts. Pasaulē, kurai es sevi gatavoju, gandrīz neko nezināja par šo vārdu. Es mehāniski ēdu, centos izskatīties ieinteresēts, atbildēju, kad mani uzrunāja. Bet, tā kā Projekts un tā darbinieki bija atdzīvojušies manā apziņā, es sāku attālināties no šā laikmeta un šīs vietas.