Viņa painaja uz mazo galdiņu blakus manam krēslam; tu virsa bija klāta ar sarežģītu intarsiju un apmēram kvadiātpedu liela; uz tas tieši pietika vietas baltam telefona aparatam. Meitene uzsmaidīja man un Izgāja, aizverot durvis.
Ar lodīšu pildspalvu rokā es sēdēju un kādu brīdi apskatīju istabu. Pie pretējās sienas stāvēja zaļš aktu skapis; pie sienas man aiz muguras bija spogulis; pie sienas pa labi no manis durvju tuvumā karājās ierāmēts akvarelis, kurā bija attēlots slēgts tilts; akvarelis nebija slikts, taču gleznots diezgan parastā manierē. Vairak nekā cita istaba nebija, un es paskatījos zemāk, uz papīriem, kas bija izklāti zem galda lampas; tur bija nodokļu blanka, hospitalizācijas anketa un citas tamlīdzīgas veidlapas. Es pievilku tuvāk garo anketu ar uzrakstu «Kadru uzskaites lapa» un sāku to izpildīt. Prātodams, vai kāds kādreiz vispār arī iemet acis šais papīros, es pirmajās ailēs ierakstīju savu vārdu un dzimšanas vietu: «Gerija
Indiānas štatā»; dzimšanas datums: «1942. gada 11. marts». Sāka zvanīt telefons uz mazā galdiņa pie mana elkoņa, es pagriezu krēslu, pacēlu klausuli, un īsti ledains aukstums noskrēja man pa muguru, jo telefons bija zaļš. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka pirmīt tas bija balts, bet tagad tas bija zaļš.
— Halo? — es teicu klausulē.
— Misters Prīns atnācis pēc jums. Vai jūs drīz būsiet beidzis?
— Beidzis? Es tikko sāku.
Brīdi valdīja klusums.
— Tikko sākat? Mister Morlij, jūs pildāt veidlapas jau, — atkal brīdi klusums, it kā viņa skatītos pulkstenī, — vairāk nekā divdesmit minūtes.
Nezināju, ko atbildēt.
— Jūs esat kļūdījusies, mis Makabi, es tikko sāku.
Viņas balsī jautās apslēpts aizvainojums:
— Lūdzu, pabeidziet pēc iespējas ātrāk, mister Morlij. Misteram Prīnam jābūt pie direktora.
Viņa pārtrauca sarunu, un es lēnām noliku klausuli. Vai iespējams, ka es būtu aizsapņojies veselas divdesmit minūtes? Es atkal pievērsos veidlapai, kuru biju sācis izpildīt, tad patiesās bailēs pielēcu stāvus, mans krēsls paslīdēja atpakaļ un ar blīkšķi atsitās pret sienu. Anketā zem mana vārda, dzimšanas vietas un dzimšanas laika bija ierakstīts mana tēva vārds «Ērls Gevins Morlijs»; viņa dzimšanas vieta un dzimšanas laiks «Mansi Indiānas štatā 1908. gadā», manas mātes meitas vārds «Stronga», mani vaļasprieki «zīmēšana» un «fotografēšana» un pilnīga manu darba gaitu vēsture, sākot ar «Nefu un Kārteru» Bu- falo. Arī pārējās anketas t bija izpildītas, pie tam visas, tāpat kā šī, nepārprotami manā rokrakstā. Nebija iespējams, ka es, pats to nezinot, bulu tās izpildījis, taču izpildītas tās bija. Nebija arī iespējams, ka būtu aizritējušas jau divdesmit minūtes, bet tā tas
bija. Un baltais telefona aparats — es atkal paskatījos uz to — vēl aizvien bija zaļš. Mati man uz pakauša iekņudējās, it kā gribētu slieties stāvus, un vēderu ka dure sažņaudza bailes.
Tad beidzu baidīties. Šīs veidlapas es nebiju izpildījis, to es zināju. Es šai telpā nebiju uzturējies ilgāk par trim vai četrām minūtēm, arī to es zināju. Es stāvēju un, piemiedzis acis, stingi skatījos pari rakstāmgaldam un domāju, tad pēkšņi mans skatiens krita uz akvareli pie sienas. Slēgtais tilts bija pazudis, tagad tā vietā bija ar priedēm apaudzis un sniega klāts kalns. Es skaļi iesmējos, bailes acumirklī sarā- vās un pagaisa. Atveras durvis, un ienāca Rūbs Prīns.
Vai pabeidzāt visu? Kas par lietu?
Pie joda, Rūb, kādu velnu jūs te dzenat?
Es stāvēju smīnēdams, kamēr viņš pienāca pie galda.
Kapec man jāiedomājas, ka esmu uzturējies šeit divdesmit minūtes?
liet j 11 s bijāt šeit divdesmit minūtes.
Un ta bilde pie sienas, — es norādīju uz akvareli, pārvērtas no tilta par kalnu?
Akvarelis? — Rubs stavēja pie rakstāmgalda un samulsis pagriezās, lai paskatītos uz to. — Uz la allaž ir bijis kalns.
Un telefona aparāts vienmēr ir bijis zaļš, Rūb?
Viņš paskatījās uz to.
Jā, laikam gan, cik varu atcerēties.
Vel aizvien smīnēdams, es lēni papurināju galvu.
Tā taču nav taisnība, Rūb; es šeit esmu ilgākais piecas minūtes.
Es norādīju uz papīriem uz rakstāmgalda.
Un es nekad neesmu izpildījis šīs veidlapas, lai cik Iīd/,īgs ari šis rokraksts būtu manējam.
Kadu brīdi Rubs stāvēja un pāri galdam skatījās ii/, mani; viņa acis izskatījās norūpējušās.
— Un ja nu cs jums zvēru, Saj, ka jūs to darījāt? Un ka jūs šeit esat, — viņš paskatījās pulkstenī, — gandrīz divdesmit piecas minūtes.
— Tad jus melotu.
— Un ja to apzvēr ari Roze?
Es tikai papurināju galvu. Pēkšņi es notupos blakus mazajam telefona galdiņam un paskatījos zem ta. Tur karājās baltais telefona aparāts, un galdam apakšā piestiprinātā platā U veida vara lente neļāva nokrist klausulei uz grīdas; blakus atradās maza metāla kastīte, no kuras divas stieplītes iesniedzās galda kājas iekšpusē. Es piespiedu galda virsu tuvu malai, un panelis ar intarsijām apsviedās, baltais telefona aparāts bija atkal uz galda, bet zaļais — nozudis zem tā. Kad es pacēlu acis uz Rūbu, viņš smaidīja un pār plecu māja kādam aiz kabineta durvīm.
Ienāca vīrietis kreklā. Viņš bija jauns, tumšmatains, ar apcirptām ūsiņām un ļoti apmierināts skatījās uz mani. Kad viņš pienāca pie mums, Rubs sacīja:
— Doktors Oskars Rosofs. Saimons Morlijs.
Mēs nobērām parastās pieklājības frāzes, un
Rosofs pārliecās pāri galdam; es pacēlu roku, lai paspiestu viņējo, taču viņš vis nesaņēma manu roku, bet ar īkšķi un rādītājpirkstu aptvēra manu locītavu.
Pēc brīža doktors teica:
— Pulss gandrīz normāls un aizvien vēl pamazām nomierinās.
Viņš palaida vaļā manu rokas locītavu un stāvēja, laimīgi uzsmaidīdams man.
Kā jūs zinājāt? Kas jums pačukstēja? — viņš jautāja.
Durvīs stāvēja Roze un smaidīdama novēroja mus.
— Neviens man neko priekšā nepateica, bet tas taču ir neiespējami. Es zināju, ka neesmu izpildījis veidlapas un neesmu šeit uzturējies divdesmit minūtes.
Kad pamāju uz akvareli, man atkal bija jāpasmaida.
— Un es zināju, ka pirms dažām minūtēm tas muļķīgais kalns vēl bija tilts.
Es vēl nebiju beidzis, kad Rosofs jau nomurmināja:
— Introspektīva psihe. — Tad viņš teica Rūbam: - Ļoti laba reakcija.
Doktors atkal pievērsās man: - Jums var likties nesvarīgi, taču varu apliecināt, ka daudzi cilvēki izdarās pavisam aplami. Viens pie- leca kājās un metās laukā pa durvīm; mums viņš vestibilā bija jānoķer un viss viņam jāizskaidro.
— Lieliski, es priecājos, ka izturēju šo mēģinājumu.
Es jutos tik laimīgs kā puišelis, kas tikko bez kļūdām uzrakstījis pareizrakstības uzdevumu, taču centos to neizrādīt.
Mēs visus faktus jau zinājām. Speciālistam rokrakstu viltošanā vajadzēja četras stundas, lai ar sim- patētisko tinti izpildītu veidlapas. Visus, izņemot tikai trīs pirmos jautājumus garajā anketā, tos mēs atstājām jums. Galda lampā ir ievietots mazs infrasarkano staru avots, tie padara tinti redzamu dažu sekunžu laikā. Roze jūs novēroja spogulī, kas atrodas aiz jums. No viņas darba vietas uz turieni ved mazs gaitenītis. Līdzko jūs izpildījāt pirmos trīs jautājumus, viņa jums piezvanīja un ieslēdza infrasarkano starojumu. Pa to laiku, kamēr bijāt pievērsies telefonam, — hey, prestox — kad jūs atkal paskatījāties uz veidlapām, tās visas bija izpildītas.
— Un akvarelis?