— Un cik ilgi cilvēki dzīvo? Esmu pārliecināta, ka simt gadu vai vēl ilgāk. Es «Atlantic Monthly» lasīju pareģojumu…
— īstenībā, Džūlija, šķiet, ka cilvēki nedzīvo daudz ilgāk, ja vispār dzīvo ilgāk nekā jūsu laikā. Ir nācis klāt šis tas jauns, kā nebija jūsu laikā, bet kas nogalina mūs un saīsina mūsu mūžu. Piemēram, gaisa piesārņošana. Bet mums ir gaisa kondicionētāji.
— Kas tie ir?
— Mašīnas, kas vasarā atvēsina gaisu.
— Visur?
— Nē, nē, tikai telpās. Man viena tāda ierīce ir guļamistabā — tas priekšmets logā, ja esat pamanījusi. Karstā laikā tas atvēsina gaisu līdz septiņdesmit grādiem.
— Kāds lukss!
— Aha, tas ir gluži patīkami. Tagad tie ir jau lielākajā daļā kantoru, restorānos, ķinīšos, hoteļos.
—* Kas ir ķinīši? Jūs tos pieminējāt jau agrāk.
Es izskaidroju, ka tie ir līdzīgi televīzijai, tikai daudz skaidrāki un — šad un tad — daudz labāki. Tad es pieķēru sevi, ka stāstu par segām, kuras apsilda ar elektrību, universālveikaliem, radaru, gaisa satiksmi, automātiskajām veļas un trauku mazgājamām mašīnām un pat — lai tas kungs man piedod! — ātrgaitas automašīnu maģistrālēm.
Džūlija izdzēra savu kafiju, paņēma arī manu tukšo tasi un iznesa virtuvē. Ienākusi atpakaļ dzīvojamā istabā, viņa jautāja:
— Saj, bet kas ir noticis? Pastāstiet man to.
Kamēr es pārdomāju, kas īsti ir noticis, Džūlija sāka klaiņot pa istabu, pataustīja portjeras, palūkojās televizora aizmugurē, vairākas reizes iededzināja un atkal izslēdza griestu lustru. Mana atbilde bija iestrēgusi. Tas man atgādināja vēstuļu rakstīšanu: jūs varat pierakstīt vairākas lappuses, pastāstot par
kādu nedēļas nogali, bet pamēģiniet vecam draugam izstāstīt visu, kas noticis pēdējos piecos gados, un tas nemaz nebūs tik viegli. tas bija noticis garākā laika posma nekā cilvēka mūžs?
— Nu, tagad mums ir piecdesmit štatu.
— Piecdesmit?
— Aha, — es atbildēju tik pašapmierināti, it kā pats būtu tos nodibinājis. — Visas teritorijas tagad ir štati. Arī Aļaska un Ilavaju salas. Un karogs ir mainīts — tagad tajā ir piecdesmit zvaigžņu.
Džūlija ieinteresēta pamāja ar galvu; viņa rakņājās pa žurnālu plauktu dīvāna galā un izvilka kādu avīzi.
— Padomāsim. Nu, Sanfrancisko notika zemestrīce, man liekas, 1906. gada. Pilsēta tika pamatīgi1 nopostīta, galvenokārt ugunsgrēkos, kas izcēlās pēc zemestrīces.
— Ai, cik žēl! Esmu dzirdējusi, ka tā esot skaista pilsēta. — Viņa norādīja uz avīzi, ko turēja rokā. — Kā redzams, jūs varat drukāt fotogrāfijas.
Viņa nolika avīzi un piegāja pie grāmatplaukta.
— Jā, arī krāsainas. Kaut kur laikam mētājas kāds vecs «Life» numurs ar dažām krāsainām fotogrāfijām. Un — ak dievs, kā es varēju to aizmirst! — mēs izšaujam raķetes kosmosā. Ar cilvēkiem. Divas no tām aizlidoja uz Mēnesi un tur nolaidās. Ar cilvēkiem. Un viņi atgriezās uz Zemes.
— Vai jūs runājat patiesību? Uz Mēnesi? Ar cilvēkiem?
— Jā, patiesi.
Atkal savā balsī sadzirdēju dīvaino toni, it ka man pie tā būtu kādi nopelni.
Džūlija izskatījās sajūsminata.
— Vai viņi bija uz Mēness?
— Aha. Un pastaigājās pa to.
— Cik aizraujoši!
Es brīdi vilcinājos, tad sacīju:
— Aha. Liekas gan. Bet ne tik aizraujoši, kā to biju iedomājies savā zēnībā, lasīdams zinātniski fantastiskos romānus.
Džūlija izskatījās pārsteigta.
— To grūti izskaidrot, Džūlija, bet… liekas, ka tas neko nenozīmē. Pēc īstā ceļojuma satraukuma - to parādīja pa televīziju, ja jūs varat iedomāties, ka tas notika; mēs patiešām varējām redzēt un dzirdēt cilvēkus, kas atradās uz Alēness, — es to visu gandrīz pavisam aizmirsu. Mazliet vēlāk es pavisam reti iedomājos par to. Šie cilvēki bija neiedomājami drosmīgi, un tomēr… likās, ka pasākumam nav nekāda reāla mērķa vai nozīmes.
Es apklusu, jo Džūlija vairs neklausījās.
Kamēr runāju, Džūlija bija izlasījusi plauktā grāmatu virsrakstus un paņēmusi kādu romānu un sākusi to šķirstīt. Pēkšņi viņa apsviedās un ieskatījās man acīs; viņas seja un kakls bija pietvīkuši līdz pat blūzes baltajai apkaklītei.
— Saj, tadas lietas… — Viņa ar šausmām skatījās atvērtās grāmatas lappusēs. — Vai tādas lietas drukā? — Viņa aizsita grāmatu ciet, it kā vardi varētu izlīst no lappusēm laukā. — Es nekad nebūtu tam ticējusi!
Viņa kautrējās paskatīties uz mani.
Man nebija, ko atbildēt. Kā lai izskaidro pārmaiņas cilvēku domu gaitā ilgākā laikā nekā cilvēka mūžs? Tomēr es smaidīju, jo romāns, kuru viņa bija šķirstījusi, īstenībā bija pavisam nevainīgs. Plauktā bija vel citas_grāmatas, no kurām viņa burtiski būtu varējusi noģībt.
Nemierīga un satraukta Džūlija no plaukta gandrīz uz labu laimi bija paķērusi vēl vienu grāmatu. Viņa izlasīja virsrakstu skaļi, pati gandrīz neieklausīdamās, ko lasa, cenzdamās pēc iespējas ātrāk aizmirst šausmīgo grāmatu, kuru nejauši bija paķērusi.
— «Ilustrēta i pasaules kara vēsture», — viņa lasīja. — Pēkšņi viņa izprata vārdu nozīmi. — Karš? Pasaules karš? Ko tas nozīmē, Saj?
Kad viņa pacēla roku, lai atšķirtu grāmatu, es pie- lecu kājas un piesteidzos pie viņas.
Vienmēr ir pārsteidzoši vēlāk apjēgt, cik zibeņātri dažreiz darbojas prāts, cik daudz domu un ainu tas var radīt nepilna sekundē. Bija pagājis ilgs laiks, kopš es biju šķirstījis grāmatu, kuru Džūlija tagad grasījās atvērt. Ar diviem veikliem soļiem es biju blakus viņai, atcerēdamies, ka grāmatā bija dučiem fotogrāfiju: izpostītas pilsētas, tikai gruži un drupas, un priekšplānā grāvī beigts zirgs … bēgļi uz dubļaina ceļa, mazas meitenītes pārbiedētā sejiņa skatās aparāta … krīt degoša lidmašīna… ar kareivju līķiem līdz pusei pilni ierakumi; viņu kājas notītas ar drānas kājautiem, vienam seja sairuši tiktāl, ka atlicis vairs tikai galvaskauss un mati. Sevišķi vienu fotogrāfiju es atcerējos visos sīkumos. Uz tada kā plaukta pie ierakuma sienas sēž kareivis ar kailu galvu, dzīvs. Viņa kajas līdz potītēm mirkst ūdenī, kas sakrājies ierakumu dibenā, tieši blakus kādam līķim; viņš smēķē cigareti un ar dziļi iegrimušām acīm stulbi skatās tieši objektīvā, tā ka šķiet — viņš nekad nav smaidījis un pat vairs nekad nesmaidīs. Es pēkšņi apjēdzu, ka nedrīkstu šīs šausmas atklāt Džūlijai, ja viņa nepievienojas pasaulei, kura tās radījusi. Un, piespiedis sevi pasmaidīt, es izņēmu grāmatu viņai no rokām, iekams viņa bija paspējusi to atvērt.
— Ak jā, — es vieglā tonī iesaucos, pagriezdams grāmatu tā, ka kļuva redzami nosaukuma zeltītie burti uz tās muguriņas, it kā pārliecinātos par tās nosaukumu. — Tas notika tik sen.
— Pasaules karš.
— Tā to sauca, Džūlija, tāpēc … ka tas attiecās uz visu pasauli. Redzat, tas skāra visus, un…
to drīz izbeidza. Es esmu to gandrīz jau aizmirsis.
Es nezinu, cik daudz viņa 110 ta saprata, ja vispār ko saprata.
— Un ko nozīmē i Pasaules karš?
— Nu… — Es nevarēju neko citu izdomāt, bija jāsaka vien patiesība. — Tas nav alfabēta burts. Tas ir cipars, Džūlija, romiešu cipars.
— Pirmais … pasaules karš? Vai ir bijuši vairāki?