— Otrais.
— Un kāds bija tas? — Viņa bija aizdomīga.
Mans prāts atkal paveica banālu brīnumu. Gandrīz
neapdomādamies, pirms atbildēju, es paspēju novērtēt pirmā pasaules kara četrus gadus ilgo karadarbību ierakumos: kauju pie Verdenas, kurā aizgāja bojā miljons cilvēku, neierobežoto zemūdeņu karu. Tad es domāju par otro pasaules karu un vāciešu sagrautajām pilsētām, kurās nogalināja sievietes, vecus ļaudis un bērnus; par amerikāņu nomestajām bumbām, kas pārvērta pelnos vācu pilsētas un līdz ar to atkal sievietes, vecus cilvēkus un bērnus. Un par cilvēku, kurš man vēlāk jo bieži ienāca prātā, — par vācu konstruktoru, kas katru ritu piecēlās, pabrokastojis aizgāja uz savu biroju un, kārtīgi atrotījis piedurknes, sēdās pie rasēšanas galda, lai ļoti rūpīgi ar tušu zīmētu sīkus plānus ar specifikācijām — viltotām dušām, kas izšļāks indīgu gāzi un nogalinās miljoniem cilvēku —» īstam nāves fabrikām. Un es iedomājos cilvēkus, kurus nogalināja ar vēl lielāku māku: divos spilgtos uzliesmojumos virs Japānas, divās atombumbu eksplozijās uz vietas nogalināja simtiem tūkstošu cilvēku. Kāds bija otrais pasaules karš? Neticami, bet tas bija ļaunāks par pirmo pasaules karu, un man prātā neiešāvās nekādi muļķīgi meli.
Džūlija uzminēja. Viņa zināja, ka bez iemesla karus nesauc par «pasaules kariem». Viņa paskatījās, cik
bieza ir ilustrētā vēstures grāmata, kuru biju viņai atņēmis, tad ielūkojās man sejā un sacīja:
— Es negribu par to neko dzirdēt.
— Un es negribu jums neko stāstīt.
Es noliku grāmatu atpakaļ vietā, un mēs aizgājām atkal pie dīvāna. Džūlija apsēdās uz spilvena maliņas, saņēmusi, īstenībā sažņaugusi rokas klēpī. Skatīdamās taisni uz priekšu un sakārtodama domas, viņa mirkli sēdēja klusēdama. Tad viņa sāka runāt.
— Visu dienu es domāju, ko gribu darīt. Un es domāju par palikšanu šeit, ja varētu paziņot krustmātei Adai, kas noticis. Tai laikā, kad mēs staigājām pa Piekto avēniju, es domāju, ka esmu izlēmusi •— palikšu. — Es sēdēju blakus Džūlijai, viņa paskatījās uz mani un centās pasmaidīt. — Es nekad nebiju domājusi, ka spēšu kaut ko tādu pajautāt vīrietim, tomēr es to varu: vai jūs mani mīlat, Saj?
— Jā.
— Un es mīlu jūs. Gandrīz no paša pirmā mirkļa, kaut gan pati to neapzinājos. Bet Džeiks to uzminēja, vai ne? Vai arī juta. Tagad arī es to zinu. Ko lai es daru, Saj? Ko jūs gribat, kā lai es rīkojos? Vai lai es palieku šeit?
Man šķita, ka tas jāpārdomā, bet tad es sapratu, ka nevajag. Man liekas, Džūlija noticēja, ka pārdomāju savu atbildi, kad sēdēju un raudzījos viņas sejā, bet es to nedarīju. Es klusībā sarunājos ar viņu. Es teicu:
«Nē, es negribu, lai tu paliktu šeit, Džūlija. Mēs esam cilvēki, kas piesārņo gaisu, kuru paši elpojam. Un mūsu upes. Mēs iznīcinām Lielos ezerus; Eri ir jau pagalam, un nu mēs esam sākuši postīt okeānus. Mēs piesārņojam gaisu ar radioaktīvajiem nokrišņiem, kas saindē mūsu bērnu kaulus, un mēs to zinājām jau agrāk. Mēs esam izgatavojuši bumbas, kas dažās minūtēs var noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci, un tās ir jau nomērķētas un gatavas sprādzienam. Mēs izskaudām poliomielītu, un tad Savienoto Valstu armija radīja jaunus baciļus, kas var izraisīt nāvīgu, neārstējamu slimību. Mums bija izdevība taisnīgi nokārtot mūsu nēģeru jautājumu, un, kad viņi to pieprasīja, mēs to noraidījām. Āzijā mēs dedzinājām dzīvus cilvēkus, mēs patiesi to darījām. Mēs ļaujam bērniem Savienotajās Valstīs augt bez pietiekama uztura. Mēs neaizkavējam dažus cilvēkus raust naudu, izmantojot televīziju, lai pierunātu mūsu bērnus smēķēt, kaut gan zinām, kādu ļaunumu tas viņiem nodarīs. Šis ir laiks, kurā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk sev iestāstīt, ka mēs vēl aizvien esam labi cilvēki. Mēs nīstam cits citu un esam pie tā pieraduši.»
Es beidzu par to domāt: es nestāstīšu visu to Džūlijai. Šī smagā nasta nebija viņas pleciem.
— Vai esat bijusi Hārlemā?
— Jā, protams.
— Vai jums tur patīk?
— Protams. Tur ir burvīgi. Man vienmēr ir patikuši lauki.
— Vai jūs kādreiz esat staigājusi pa Centrālo parku naktī?
— Jā.
— Viena?
— Jā, tur ir tik mierīgi.
Džūlijas laikā arī notika šausmu lietas, un es to zināju. Es zināju, ka sēklas tam, ko ienīstu savā laikā, tika iesētas un sāka dzīt asnus jau Džūlijas laikā. Bet augļi vēl nebija ienākušies. Džūlijas Ņujorkā, kad uzsnidzis pirmais sniegs, mēnesnīcas naktī ielas var piepildīties ar kamanām un cilvēkiem, kuri, pat cits citu nepazīdami, sasaucas, dzied un smejas. Cilvēki vēl apzinās, ka dzīvei ir nozīme un mērķis, vēl nav radies lielais tukšums. Tagad labie laiki, kad bija vērts dzīvot, ir pagājuši. Džūlijas laikmets varbūt ir pēdējais.
— Jums jadodas atpakaļ, — es teicu un saņēmu viņas roku. — Ticiet man, Džūlija. Tādēļ, ka es jūs mīlu. Jūs nevarat palikt šeit.
Pēc brīža viņa leni pamāja ar galvu.
— Un jūs, Saj, vai arī jūs nāksiet atpakaļ?
Sajūsma par šo domu atspoguļojās manā sejā, jo
Džūlija smaidīja. Tomēr man bija jāsaka.
— Es nezinu. Vispirms man šeit jātiek galā ar dažiem pienākumiem.
— Un jūs nezināt, vai varēsiet nākt, vai ne? Uz visu mūžu?
—" Man par to vēl ļoti pamatīgi jāpārliecinās.
— Jā, jūs to darīsiet. Mušu abu dēļ. — Mirkli mēs raudzījāmies viens otrā, tad Džūlija sacīja: — Es tagad došos atpakaļ, Saj, šovakar. Vai arī es sākšu lūgties, lai jūs nākat līdzi. Tomēr, vai atlikušo mūža daļu nodzīvot citā laikā, tas jāizšķir jums vienam pašam.
Es arī domāju tāpat un pamāju ar galvu.
— Vai jūs viena spēsiet tikt atpakaļ?
— Man liekas gan. Es nekādi nebūtu varējusi ierasties šeit, nākotnē, lai ka būtu centusies, jums vajadzēja mani atvest. Bet es redzu pati savu laiku, jūtu to, es zinu — tas pastāv, pie tam daudz labāk nekā jūs, kad pirmo reizi mēģinājāt ierasties pie mums.
Man prātā pamodās kaut kas, ko biju gandrīz aizmirsis, tas šķita esam tik tālu no šīs istabas un 110 šā laika.
— Kārmodijs! Jūs nedrīkstat doties atpakaļ, Džūlija! Kārmodijs…
— Nē, viņš neko nedarīs. — Viņa papurināja galvu. — Vai atceraties, ko es darīju, kad Bērnss atnāca mums pakaļ? Jūs lejā viesistabā lasījāt, un es …
— Jus bijāt augšā.
— Ja, Džeika istabā. Es salocīju viņa drēbes un saliku tās ceļa somā. Es pašlaik tinu viņa zābakus, kad izdzirdēju saucienu. Sopēcpusdien, pati nezinu kāpēc, es atcerējos šos zābakus. Es biju tos tikko paņēmusi rokā, kad zvanīja pie durvīm, un, Saj, es ieraudzīju papēžus. Naglas izveidoja rakstu, un šis raksts bija deviņstaraina zvaigzne aplī. Ugunsgrēku ir pārdzīvojis Džeiks, nevis Kārmodijs. Ar marli apsaitētais cilvēks Kārmodija mājās bija Džeiks. Un viņu bija sagrābis naids.
Es sapratu, ka tā ir taisnība, un zināju, kas ir noticis.
— Ak dievs, Džūlij, viņš kaut kā ir izkūlies no ugunsgrēka! Stipri apdedzis, tomēr viņa galvā jau veidojās jauns plāns. Esmu pārliecināts, ka viņš taisnā ceļa ieradās Kārmodija mājā, satika Kārmodija sievu un — vai jūs varat to atpvert? — viņi ir vienojušies. Bez Kārmodija sieva zaudētu savu bagātību, tāpēc Džeiks kļuva par Kārmodiju. Kad mēs redzējām misis Kārmodiju labdarības balle, viņas vīrs bija tikko miris un viņa jau bija paspējusi vienoties ar Pikeringu. Vai kādreiz kāds ir tā vēlējies tikt pie naudas un iegūt stāvokli sabiedrībā kā šie abi? Tie divi patiešām ir īstais pāris, vai ne?