— Ej vien, dēliņ, ej, lai mēs visi tā kārtīgi varam tevi, nākamo Leonardo da Vinči, apskatīt. — Klāvs izbīdīja Daumantu no sola. — Nāc, es tevi aizvedīšu zem rociņas kā brūti!
Visi atviegloti viņi bija glābti. — Velc garumā, nopūtas. Uz brīdi Sanita čukstēja.
— Kādēļ Daumantam vienam jāatbild? — Imants satraucās. — Tas ir netaisni. Pētera dēļ mūsu skola zaudēja drošu pirmo vietu orientēšanās sacensībās. Sen zināms, ka šādi liriski zēniņi ir neglābjami mīkstčauļi. Tādi prot tikai pantiņus kalt un sērīgi nopūsties. Aizmirsis savus biedrus, aizmirsis skolas godu, mūsdienu Romeo liekas slīpi un guļ nost. Es saprotu Daci, viņa patiešām bija slima, bet kas kaitēja Pēterim? Un tagad viņš ne par ko kaujas. Lai paskaidro!
— Sevis dēļ es pie viņa ģīmja savus pirkstus nesmērētu. — Pēteris negribīgi piecēlās no sola. Pārsistā uzacs, pārsieta un aplīmēta ar leikoplastu, neganti sāpēja. Daumanta stāvoklis bija drūmāks — ārsts izteica aizdomas, ka lauzts deguna kauls.
— Dienas kārtībā jautājums par klases kolektīva godu, — Zaiga centās pārkliegt pārējos. — Vai Pēterim bija tiesības sist Daumantam?
— Bija gan, — sauca galvenokārt meitenes. — Pēteris aizstāvēja savu klasesbiedreni. Viņš rīkojās kā īsts džentlmenis. Senos laikos tādu neģēli kā Daumants piedurtu ar zobenu pie zemes.
— Ko jūs piekasāties? Labi, es uzzīmēju karikatūru. Un kas par to? Žurnāls «Dadzis» pilns ar karikatūrām, bet tāpēc neviens par to neuztraucas. Tad jau visus pazīstamos karikatūristus — Bidstrupu, Efelu, mūsu pašu Vīndedzi un Ošu vajadzētu slodzīt cietumā vai sadauzīt viņiem degunus.
— Tēlo Nezinīti Saules pilsētā.
— Grib apvārdot mums zobus.
— Nav vērts ar viņu noņemties, — Dace ieminējās. — Varbūt viņš nemaz nepazīst, nav izjutis īstu draudzību?
— Nē, neesmu un arī negribu izjust.
— Kādēļ?
— Tādēļ, ka es neticu draudzībai starp zēnu un meiteni. Agri vai vēlu tā noved pie mīlestības.
Klase noelsās. Skolotājs Kadiķis piecēlās, lai apsauktu Daumantu, bet tad pārdomāja — nav vairs nekādi mazie, lai paši tiek galā.
— Pazīstu tādas draudzības, — Daumants turpināja. — Mana māsa veselu gadu lidinājās pa mākoņiem, augas dienas jūsmoja par savu sapņu princi, bet tagad viena pati audzina sīko. Draudziņš sen jau salaiž ar citām.
— Neticiet viņam. Daži nelieši neko vēl nenozīmē. Ir pasaulē mīlestība, kas pārdzīvo nāvi un vēl pēc gadsimtiem iepriecina cilvēkus. Piemēram, Romeo un Džuljeta, tie paši, par kuriem daži nejēgas te ņirgājas.
— Rakstnieka izdoma! Literatūra!
— Lūdzu, varu nosaukt ari īstus cilvēkus — Kārlis Markss un viņa sieva Ženija.
— Ļeņins un Krupskaja.
Ārā gaudoja vējš, ar troksni triekdams rupjas lietus lāses klases logā. Klasē valdīja puskrēsla, bet neviens nepiecēlās, lai iedegtu gaismu.
— Kā jūs, skolotāj, vai jūs ticat, ka mūsu laikos var būt tikpat stipra un cēla mīlestība kā, piemēram, Romeo un Džuljetai?
Reinis Kadiķis brīdi klusēja. Lielākai daļai audzēkņu mīlestības vārds vēl bija bez seguma, viņi paši vēl nezināja pirmās mīlestības skaistumu. Dažiem tā šķita kā skaists, kārdinošs noslēpums, ar kuru jāiepazīstas pēc iespējas ātrāk. Bet viens otrs, saklausījies vecāku puišu neķītrības, ņirgājās par meitenēm, nespēja apvaldīt sevi. Kas gan notiek ar Daumantu?
Skolotājs klusēja. Klase gaidīja atbildi.
— Mīlestība — tā ir laime, — Reinis Kadiķis domīgi teica. — Mīlestība padara cilvēku labāku, stiprāku, godīgāku. Un arī mūsu laikā ir mīlestība, kas stiprāka par nāvi, es pats to esmu piedzīvojis.
— Vai, skolotāj, lūdzu, pastāstiet!
— Nē, draugi, tie ir pārdzīvojumi, kas pieder vienīgi man un tai sievietei, kas jau sen atdusas zem smiltīm.
— Tu, Daumant, netici mīlestībai, jo pats to neesi pārdzīvojis. — Tā varēja būt Ritas balss. — Vai tādām jūtām kā biedriskums, godīgums, draudzība tu arī netici?
— Kur viņš ir tas godīgums? Skaisti vārdi, ar kuriem tāpat kā ar mannas putriņu mūs baro skolā. Bet kā ir īstenībā? Piedzēries vīrs sit sievu un terorizē visu ģimeni, bet neviens to neliekas manām, — godīgi, jā? Veikalā pārdevēji krāpj pircējus par kapeiku, par piecām, bet, ja gadās kāda glupāka tantiņa, arī vairāk. Vai tas ir godīgi? — Daumanta glītajā sejā bija pretīga grimase. — Nu, kā tur teica viens no senajiem dzejniekiem, tas, kurš nomira ar diloni:
Virs zemes nav taisnības, Dūrei tik spēks …
Es dodos vingrināt dūres, čau!
Iekams kāds viņu spēja aizkavēt, Daumants ar troksni aizcirta klases durvis. Viņa soļi skaļi aizdimdēja pa tukšo koridoru.
— Muļķis! Domā, ka atklājis jaunu Ameriku! — Sanita skaļi un nicinoši nosauca viņam pakaļ.
«Vai mana māte arī tāpat pa kapeiciņai no zieda, pa divām?» Sanitai pirmo reizi ienāca prātā. «Mūsu mājā naudas papilnam. Bet mātei alga maza. Tēvam gan lielāka, viņš ir veikala vadītājs. Mamma saka, tas būtu pēdējais muļķis, kas laistu pārdošanā importa mantas, neparūpējies vispirms par ģimeni, par draugiem un paziņām, no kuriem kas atlec. Un viņai taisnība. Visām meitenēm skauž manas platformenes un skolotājam droši vien arī. Zēl, ka uz skolu jānāk formas tērpā. Ja meitenes redzētu
manu angļu bikšu kostīmu, viņas kļūtu zaļas … Bet Daumants gluži vienkārši ir muļķis, par tādām lietām nav skaļi jākliedz.»
Klasē no jauna iestājās klusums.
— Cilvēkam tādēļ ir dotas acis, lai redzētu, smadzenes, lai domātu. Neesat vairs mazie, — skolotājs ierunājās. — Simtiem un tūkstošiem ģimeņu dara savu darbu, mierīgi dzīvo, un tos neviens nepamana, bet pietiek vienam pļēguram palaist rokas, kad par to zina visa apkārtne. Tas tādēļ, ka negodīgums pats lec acīs. Blēdīga pārdevēja, huligāns, kas uz ielas aizskar garāmgājējus, zaglis no soda neizbēgs. Daumants skatās pasaulē itin kā pa šauru durvju spraudziņu.