— Daumantu vajag padzīt no mūsu klases, — Zaiga ierosināja.
— Viņa dēļ mums pēdējā laikā iet galīgi šķērsām.
— Laikam es būšu pie visa vainīgs, — klases audzinātājs atzinās.
— Viņa tēvs ir mans bijušais cīņubiedrs. Iepriekšējā skola Daumantam bija jāatstāj. Es cerēju, biju pat pārliecināts, ka mana klase, īpaši komjaunieši, tiks galā paši…
— Daži zēni uz viņu skatās kā kādreiz ticīgie uz svētbildi.
— Nu gan tu, Zaiga, lej! — Jānis pārtrauca Zaigu. — Kurš tad skatās?
— Imants, par piemēru.
— Es neko, — Imants taisnojās. — Viņš solījās mani iemācīt boksēties. Viņš ir sava rajona jaunatnes čempions. Visi Pārdaugavas huligāni griež viņam ceļu.
«Jau vēls,» Baiba pie sevis bažījās. «Māte lika notīrīt saknes un izvārīt zupu. Pārnāks patēvs, sāksies atkal sprediķošana. Kādēļ Daumants tāds iecirtīgs un ļauns? Varbūt viņu, tāpat kā mani, mājās nesaprot? Varbūt viņš ir vientuļš un viņam nav neviena drauga, ar ko aprunāties? Bet mēs, nekā nenoskaidrojuši, tūlīt gatavi sodīt, padzīt…»
— Pagaidi, Zaiga, vispirms jāizpēta, kādēļ viņš ir tāds ļauns, — Baiba ieminējās. — Ja nu viņam ir slikti mājas apstākļi? Vajadzētu aprunāties ar viņa vecākiem.
— Es rīt pievakarē aiziešu, varbūt kāds no jums nāktu līdzi? — Reinis Kadiķis ierosināja.
— Lai iet Baiba.
— Es gan ne, — Baiba samulsa. — Labāk kāds no zēniem. Pie mums taču ir vienlīdzība.
— Uzskati, ka tas ir tavs komjaunatnes uzdevums. — Zaiga steidzās ieprotokolēt.
— Varbūt skola varētu nodibināt boksa sekciju? Gribētāju atrastos kaudzēm. Un lai Daumants nodarbojas, — Dace, klases fizorgs, ierosināja. ;
— Un lai zīmē karikatūras skolas sienasavīzei, nevis uz tāfeles. Jāpastāsta zīmēšanas skolotājai Maigai Putniņai, ka mums uzradies jauns Leonardo da Vinči. Saderam, ka viņa būs stāvā sajūsmā, — Anna ierosināja.
— Redzat nu, tas jau kaut kas konkrēts, — skolotājs nopriecājās.
— Bet tagad mums jābeidz. Ir jau vēls.
— Kā, vai tad Daumants par savām izdarībām nesaņems nekādu sodu? — Zaiga sašuta. — Apvainot publiski klasesbiedrus, piekaut Pēteri, kas vājāks par viņu, — vai to drīkst pieļaut? Ja man personīgi būtu teikšana ..,
— Vispār tev taisnība, bet nozieguma apstākļi un cēloņi, cienījamā biedre prokurore, jāizmeklē plaši un pamatīgi, tādēļ spriedums pagaidām tiek atlikts, — Klāvs pārtrauca Zaigu.
— Dace šodien raudāja, — mazākais brālis pie vakariņu galda pavēstīja.
Visa lielā Ērgļu ģimene, abi vecāki un pieci brāļi, satraucās — kas uzdrošinājies darīt pāri viņu mīļajai māsiņai? Dacei nācās visu izstāstīt.
— Ko viņi mums piesienas? — Meitenei atkal sāka birt asaras. — Vai tas kas ļauns, ka mēs ar Pēteri draudzējamies?
— Neņem pie sirds, — Ilmārs, vecākais brālis, viņu mierināja.
— Pēteris gan ir mazliet pavārgs, bet citādi puika uz goda.
— Nākamvasar ņemsim viņu līdzi pārgājienā, lai norūdās, — mazais Māris piebilda.
Vēlu vakarā, kad visi jau gulēja, Dace ieritinājās mātei blakus gultā.
— Bet ja nu tā ir mīlestība? — viņa jautāja. — Man ir tik labi ar Pēteri. Viņš nav tāds kā pārējie, neķerstās un nezviedz par katru muļķīgu joku. Un kādus dzejoļus viņš raksta! Nevienam nerāda, tikai man un savai mātei. Ko man tagad darīt, dzīt viņu prom?
«Meita jau izaugusi,» māte tumsā pasmaidīja.
— Draudzība ir kā glezna puķe, kas pastāvīgi kopjama un lolojama. Tiem, kuri par to smejas, pašiem droši vien nav bijis īstu draugu.
— Pēteris arī tā saka. — Dace nomierinājās. — Cik labi, ka tu, mam- mucīt, esi tāda …
— Nu, kāda tad?
— Mīļa un saprotoša. Cita māte būtu iedomājusies nezin ko.
— Tu man esi gudra meita, pati zini, ko drīkst un ko ne. Mēs ar tēti tev ticam. Bet tagad veikli gultā!
Dace noskūpstīja māti un nomierinājusies devās pie miera.
* * *
Daumants uz boksa treniņu ieradās pārskaities. Uzpampušais deguns neganti sāpēja. Par boksēšanos nevarēja būt ne runas. Labi, ja sadzīs līdz sacīkstēm.
— Kas tev lēcies? — Hronists, zēns, kam pilna galva ar sportistu vārdiem un rekordiem, apjautājās.
— Ziepes!
— Mājās vai skolā?
— Skolā. Mājās būs rītu. Baidos, ka treneris mani atskaitīs no grupas.
To neparko nedrīkstēja pieļaut. Daumants bija pats veiklākais, bez
viņa draudētu totāla izgāšanās.
— Tu trenerim nekā nestāsti.
— Ir mums klasē viena tāda no «taisnības cīnītājām». Piedraudēja atvilkties un izklačot visus manus grēkus, sākot ar zīdaiņa vecumu.
— Izstāsti, kāda viņa izskatās! Norīkosim pie kluba durvīm dežūras un nelaidīsim iekšā.
— Es varu uzzīmēt.
Ar pāris vilcieniem Zaigas portrets bija gatavs. Hronists no bloknota izplēsto lapiņu noglabāja krūšu kabatā.
— Viss būs kārtībā, vecīt! Sitai Felicitai mūsu treneri neredzēt kā savas ausis.
— Viņu sauc Zaiga.
— Man viens pīpis.
Par nieka karikatūru celt tādu traci! Daumants jutās nepamatoti apvainots.
Māte saraudātām acīm atvēra durvis.
— Kas tev ar degunu? — viņa satraucās.
— Sīkums. Viens pamatīgāk iebelza. Uzlikšu kompresi, līdz rītam pāries.
— Paēd virtuvē un ej savā istabā, nestrīdies ar tēvu! — māte lūdzās.
Daumants smalki pazina visas tēva dzēruma stadijas.
— Es ar vienu roku padaru vairāk nekā viņi ar divām! Pirms kara es biju pats labākais mēbeļu galdnieks Pārdaugavā!
Lielīšanās bija pirmā dzēruma stadija. Otrajā stadijā pretīrunāšana noveda pie trauku dauzīšanas un kautiņa. Vecāko dēlu tēvs neaiztika pat vislielākajā skurbumā. Ciest nācās mātei, māsai un jaunākajam — Daumantam.