Tēvs sēdēja pie galda sasarkušu seju, niknuma pilnām acīm, labā roka savilkta dūrē, kreisās rokas tukšā krekla piedurkne ļengani nokarājās gar sāniem.
— Rītu pie mums atnāks mans klases audzinātājs Reinis Kadiķis. Papūlies būt skaidrā, — Daumants paziņoja.
— Dzirdi, Mārtiņ, skolotājs Kadiķis nāks ciemā.
— Lai viņš iet… Es pazīstu tikai vienu Kadiķi, to, ar kuru partizānos cīnījos plecu pie pleca, mūsu komisāru. Tas gan piederēja pie inte… inteliģentiem, grāmatas mugursomā stiepa līdzi, bet bija lāga vīrs. Zelta cilvēks.
— Tas pats.
— Komisārs Kadiķis jāuzņem godam. Lai būtu dzeramais un zakus- kas, dzirdi, māt! Bet ko viņš vēlas? — Vecais Pētersons aizdomīgi paskatījās dēlā. — Vai tu atkal esi ko savārījis? Nositīšu, ja mani apkaunosi komisāra acīs! Dzirdi? Ar tevi runā! — Tēvs cirta dūri uz galda tā, ka tējas glāzes nodžinkstēja.
— Paliec nu mierā, Mārtiņ! — māte viņu apsauca. — Ej labāk gulēt.
— Visus nositīšu kā mušas! — Pētersons auroja.
— Ja tu vēl kaut reizi aiztiksi mammu vai māsu, tev būs darīšana ar šo! — Daumants parādīja tēvam boksa cimdu un aizcirta istabas durvis.
Kristaps, abām rokām ausis aizklājis, mācījās.
— Tu pasaki man — kādēļ viņš dzer, kādēļ?
— Nomierinies. Daudzi dzer.
— Man no tā nekļūst vieglāk. Atceries, cik labi bija pirms pieciem gadiem. Māte staigāja dziedādama, māsa spēlēja akordeonu. Kad tu pēdējo reizi dzirdēji māti dziedam vai māsu spēlējam? No kora māte sen aizgājusi. Un kā viņa novecojusi, mati gluži sirmi.
Daumants pakāra pie sienas boksa cimdus un ar visām drēbēm iemetās dīvānā.
— Pabeigšu astoto klasi, saņemšu pasi un izgaisīšu no šīs mājas.
— Uz kurieni? Ar piepūšamo matraci pa Gauju?
— Došos uz Sibīriju celt Baikāla—Amūras dzelzceļu.
— Domā, ka tur tādus memmesdēliņus bez izglītības un aroda gaida ar atplestām rokām? Naivulis! Palasi avīzes! Vairāki desmiti tūkstoši komjauniešu ar celtnieku un citām specialitātēm no visas Savienības gaida izsaukumus.
— Lai taigā zāģētu kokus un cilātu cirvi, pietiek ar astoņām klasēm. Un vēl maksā lielo rubli! Nesaprot mani ne mājās, ne skolā! Vienīgi klubā starp īstiem puikām var atvilkt elpu. Jāķeras pie mācībām. — Daumants smagi nopūtās.
Kas rīt par stundām? Anglene — to viņš, Kristapa magnetofonu klausīdamies, puslīdz apguvis, gan izķepurosies, ja izsauks. Latviešu gramatikā trijnieks — tur neizsauks. Vēsturi izlasīs pirms stundas. Ķīmija — tā gan jāapskatās. Otrreiz nonākt konfliktā ar skolotāju Māru Cīruli Daumants nevēlējās. Klusībā viņš bija pateicīgs skolotājai par to, ka tā viņu toreiz nenosūdzēja direktoram un nesamazināja atzīmi uzvedībā.
— Pieklusini savu kasti, citiem arī jāmācās!
— Vēl trīs minūtes, un tavā rīcībā būs totāls miers.
Aiz sienas žēli raudāja mazais Andrītis. Nāca zobi.
* * *
Skolotājs un Baiba ilgi klīda pa tumšajām Pārdaugavas ieliņām, līdz atrada savrupmāju, kur Daumanta vecāki īrēja dzīvokli.
Reini Kadiķi uzņēma kā mīļu, sen neredzētu ciemiņu. Uz galda konjaka pudele spīdināja zvaigžņoto etiķeti, tai līdzās šķīvji ar bagātīgām uzkodām.
— Nevajadzēja tev, Marij, tā pūlēties, — Reinis Kadiķis rājās. — Šoreiz mūsu tikšanās nebūs no priecīgajām.
— Pie glāzītes sarunas vieglāk veicas, — namatēvs aicināja ciemiņus pie galda.
— Paldies, es jau paēdu, — Baiba atteicās.
— Daumant, ieved klasesbiedreni savā istabā! — māte vēlēja.
Nelielajā istabā tik vien bija vietas kā divām tahtām un galdam.
Vienu sienu klāja goda raksti, otru — bokseru fotouzņēmumi.
— Lūdzu, mis, piesēstieties, jūtieties kā mājās! Tiesa, nekādi plašie apartamenti mums, kā redzat, nav, bet ko lai dara, ja tādi apstākļi. Trūkums nav negods. Varbūt ierausim pa glāzītei arī mēs, lai sarunas labāk veiktos?
— Tie pie sienas tavi diplomi? — Baiba painteresējās.
— Kur nu man pie tādiem tikt! Tie vecākā brāļa Kristapa, ģimenes lepnuma, komjaunatnes stipendiāta, meistarklases sportista, nākamā zinātnes korifeja un tā tālāk, un tā tālāk. Vecāki ar viņu lepojas tāpat kā ar saviem kaujas ordeņiem un medaļām.
— Es būtu lepna par tādu brāli.
— Bet es, lūk, neesmu lepns. Kristaps tāds un Kristaps šitāds, tēvs katru dienu zāģē un vilē, es turpretī viņu kapā iedzīšot, māte savukārt ņemas ar raudāšanu. Nu, ko es teicu, paklausies pati. — Daumants pavēra durvis.
— … kopš bērnības viņu kāds nelabais dīdītu…
— Tas par mani.
— Neviens žogs viņam nav par augstu, neviens grāvis — par platu. Ja kādam kaimiņam izsists logs vai aizlauzta ābele, vainīgo nemaz nemeklēja, tūlīt nāca pie manis. Mazam nozilināja sēdamvietu, bet ko tagad lielam padarīsi? — Daumanta tēvs žēlojās. — Reiz novēlās no koka un tā sasitās, ka ārsti pusgadu lāpīja. Cerējām, kļūs rāmāks, bet kas to deva…
Daumants ieslēdza magnetofonu un uzgrieza uz skaļāko.
— Kādēļ tu vilkies pie manis? Kas tevi te aicināja? — viņš kliedza meitenei sejā.
Baiba neatbildēja.
— Ko tu blenz ar saviem prožektoriem un klusē? Lamā, kaunini, tādēļ jau esi nākusi. Ciest nevaru, ka uz mani skatās tādām teļa acīm.
— Es labāk iešu. Dzīvo laimīgs! — Baiba sniedza viņam roku. Daumants juta tās raupjo ādu un izbrīnīts paskatījās uz klasesbiedreni.
— Ko tad tu, malku zāģē, vai, ja tādas rokas? — viņš, pavērsis šauro meitenes plaukstu uz augšu, apvaicājās.
— Beržu, mazgāju, vāru, ari malku protu sazāģēt. — Smaids kā ašs saules stars pārslīdēja pāri meitenes sejai un tūlīt ari apdzisa.