3) lai celtu skolnieka Daumanta Pētersona politisko līmeni, viņam uzdots mēneša laikā sagatavot referātu par svarīgākajiem starptautiskajiem notikumiem.
Kontrole pār šo lēmumu izpildi uzdota Baibai Baltiņai.
— Bez jebkādiem fokusiem, Pēterson, — Zaiga piebilda. — Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams.
— Klausos, biedrene prokurore. — Daumants pazemīgi pievilka kāju. Pašreiz svarīgākais bija, lai Roberts Strauts neuzzina par viņa uzvedību skolā.
— Gan mēs pataisīsim viņu mīkstu, — Zaiga izgrūda. Labi, ka Daumants šo piezīmi nedzirdēja.
Kas tagad būs? Baiba vakarā ierakstīja dienasgrāmatā. Klase man uzticēja pāraudzināt to slaistu un kausli Daumantu. Vai es to spēšu? Un ko par to teiks māte un mans patēvs?
5. nodaļa BAIBA, TEVIS DĒĻ ES…»
Pie sestā dzīvokļa durvīm Daumants apstājās. Nospodrinātā misiņa plāksnītē ar vecmodīgiem burtiem bija iegravēts nepazīstams uzvārds «N. Naikovskis». Bet Baibu taču sauca — Baltiņa. «Droši vien komunālais dzīvoklis,» Daumants prātoja un nospieda zvana pogu.
Durvis atvēra padzīvojis vīrietis samta rrfājas žaketē ar smailu ķīļ- bārdiņu un švītīgām ūsiņām. Retie mati bija rūpīgi pārsukāti pāri kailajam galvvidum.
«So ģīmi gan varētu acumirklī uzzīmēt,» Daumantam iešāvās prātā.
— Atvainojiet — vai Baiba mājās?
— Ko jums vajag no Baibas? — Vīrietis aizdomīgi nopētīja puisi no galvas līdz kājām.
— Viņai uzdots mani apgaismot, — Daumants paskaidroja.
— Kā tas saprotams? — ūsainis brīnījās.
— Gluži vienkārši — viņai mani jāapgaismo politiski, sabiedriski un ari jāpalīdz mācībās, — Daumants turpināja. — Es, redzat, mūsu astotajā «b» piederu pie atpalikušajiem. Tā sakot, kauna traips.
— Baibas nav mājās, — vīrietis strupi noteica un aizcirta durvis.
Daumants paraustīja plecus un, pa trim kāpieniem lēkdams, priecīgs
metās pa kāpnēm lejā.
— Kas tas bija par garu lamzaku, kas taujāja pēc tevis? — patēvs noprasīja, kad Baiba ar mazo brāli atgriezās no bērnudārza.
— Tas nebija nekāds lamzaks, bet gan mans klasesbiedrs.
— Kādēļ tieši tev viņš jāapgaismo?
— Klases kolektīvs tā nolēma. Tas ir mans sabiedriskais pienākums.
— Tavs? — patēvs brīnījās. — Tad nu gan atraduši, kam tādas lietas uzticēt. Tālāk par priekšistabu tu viņu neved. Un pielūko, ka nekas nepazūd. Pazīstu t,os garmatainos pinkaiņus.
Patēvs aizvēra aiz sevis durvis. Baiba atviegloti uzelpoja.
— Un vairāk par reizi nedēļā lai viņš te nevelkas! — Durvis pavērās vēlreiz. — Neaizmirsti, ka es tevi ēdinu un apģērbju. Pabaro Rolandiņu un sāc gatavot vakariņas.
Otrā rītā uz tāfeles bija uzzīmēts ūsains vīrietis ar smailu Mefistofeļa bārdiņu un uz leju nošļukušām ūsām.
— Es mazgāju rokas nevainībā, — Daumants klāstīja. — Ierados tieši piecos, kā norunāts, līdzi ņemot mācību grāmatas, jaunākās avīzes, komjaunatnes statūtus un visādu citādu literatūru. Bet durvīs stāv šis pilsonis un raida mani prom. Visu vakaru smagi pārdzīvoju, ka neesmu izpildījis klasei doto solījumu. — Daumants liekuļoti slaucīja acis. — Bet naktī sapnī redzēju Zaigu inkvizitora tērpā ar knaiblēm rokās. Viņa gatavojās man maukt nagus.
Klase gardi smējās.
— Neāksties! — Zaiga apskaitās. — Mums jau viens klauns ir, tu gribi būt otrs?
— Piedod, ka tā iznāca, — Baiba starpbrīdī atvainojās. — Mani aizsūtīja uz bērnudārzu pēc brālīša. Varbūt tomēr būtu prātīgāk, ja ar tevi noņemtos kāda cita, piemēram, Zaiga. Viņa ir teicamniece un daudz gudrāka par mani.
— Paldies par kūkām, es labāk ēdu rupjmaizi. — Daumants patiesi izbijās. — Tu vismaz esi puslīdz normāla. Kad drīkstu piekāpt? Varbūt šodien?
— Nē, šodien ne. Man ir veļas diena. Labāk ceturtdien, tūlīt pēc stundām. Naikovskim tad ir mācības ekonomikā un viņš nāk vēlāk mājās.
Ceturtdien Baiba un Daumants no skolas izgāja reizē.
— Varbūt dāma vēlas, lai es viņai panesu somu un paņemu zem rokas, — Daumants pa paradumam zobojās.
— Apkaunies! — Baibai pat asaras saskrēja acīs. Kādēļ klase tieši viņai uzgrūda šo slaistu un ņirgu? Kādēj ne Annai, Dvīņiem vai Sanitai? Tās gan neļautu sevi apcelt, dotu tūlīt pretī.
— Neuzmet nu lūpu! — Daumants labinājās. — Pasaki — kas tas īsti ir par tipu ar to bārdiņu un ūsām?
— Naikovskis? Mans patēvs.
Daumants iesvilpās.
— Tēvs miris?
— Nē, tēvs pameta mūs ar māti, kad es sāku iet pirmajā klasē.
— Un kur viņš ir tagad?
— Nezinu. Māte teica, ka esot apņēmis citu sievu, skaistāku un gudrāku par viņu, un aizbraucis uz Turkmēniju vai Tadžikiju. Vismaz mūsu mājās viņš vairs nav rādījies.
Pagāja krietns brīdis, kamēr Baiba atslēdza daudzās atslēgas.
— Pie jums kā komisijas veikalā, — Daumants, apstaigādams dzīvojamo istabu, konstatēja. — Un ož pēc naftalīna un pagājušā gadsimteņa.
— Ļoti trāpīgi, — Baiba iesmējās. — Tās ir Naikovska senču mēbeles. Naikovskis apgalvo, ka tās esot nenovērtējami dārgas. Bet es šos vecos krāmus līdz nāvei ienīstu. Katru dienu man no visiem kokgriezumiem ar īpašu spalvu slotiņu rūpīgi jānoslauka putekļi. Patēvs pats pārbauda. Ja kaut kas nav padarīts pa prātam, tūlīt sāk savus sprediķus: es viņu kapā iedzīšot, es viņa mūžu apēdīšot un tā tālāk. Lūdzu, ņem to vērā un mani pārāk nekaitini, arī tevi es varu apgrauzt.
Abi sāka jautri smieties.
— Tu apsēdies te pie mana galdiņa un sagatavo rītdienas stundas, bet es pa to laiku nomizošu kartupeļus.
— Sis numurs tev, meitenlt, neies cauri. Klase uzdeva tev mani apskaidrot un pāraudzināt laika garā, nevis tikai atprasīt uzdoto, — Daumants zobojās.
Baiba piegāja pie Daumanta un uzlika viņam roku uz pleca.
— Ja tu esi atnācis tikai par mani pasmieties, tad ej tūlīt prom. Man patiešām gribas tev palīdzēt, tikai nezinu, kā.