Daumants neizturēja meitenes skaidro acu skatienu un nodūra galvu.
— Es pats sevi neizprotu, — viņš murmināja. — Jūs visi kā mūris pret mani. Vienīgi Imants ne. Tad kaut kā man sevi jāparāda, kaut vai ar kaušanos vai ar to nelaimīgo karikatūru, lai jupis viņu parautu.
— Tu izrīkojies muļķīgi, kā puišelis no trešās klases.
— Nu, pasaki godīgi, vai tu apvainotos, ja es Daces vietā būtu uzzīmējis tevi?
Baiba brītiņu padomāja.
— Redzi, meitenes ir jūtīgākas nekā zēni. Tu droši vien tā nedomāji, bet iznāk, it kā Dace būtu… — Baiba sastostījās, — … mīlējusies ar Pēteri. Bet es varu galvot, ka viņi pat nav saskūpstījušies. Vai tagad tu saproti?
Daumants brīdi klusēja.
— Tu esi pirmā meitene, kas ar mani draudzīgi aprunājas. Un vispār, reizēm es jūtos kā padzīts suns.
— Es arī. — Baiba smagi nopūtās.
To nu Daumants nebija gaidījis.
Vecmodīgais sienas pulkstenis ar dobju skaņu noskandināja četras reizes. Baiba izbijās.
— Pārnāks mamma un Naikovskis, bet pusdienas nebūs gatavas. Man jāiet uz virtuvi.
— Es tev palīdzēšu, — Daumants piedāvājās. Baibai par lielu izbrīnu, viņš itin veikli prata lobīt kartupeļus un tīrīt saknes.
— Pieņemsim, ka tu gluži kretīns neesi, — Baiba uzsāka pārtraukto sarunu.
— Pieņemsim, — Daumants piekrita.
— Cik laika tev vajadzēs, lai sāktu kārtīgi mācīties?
— Mēnesis būtu vajadzīgs.
— Ķīmiju un angļu valodu tu zini labāk par mani, bet pārējos priekšmetos es tev varētu palīdzēt.
— Jūs visi, arī mans treneris Roberts Strauts, velkat vienu meldiņu — mācīties, mācīties, mācīties. — Puisis nopūtās. — Kādēļ? Ko tas man dos? Krietns amatnieks nopelna divreiz vairāk par inženieri ar visu augstskolas diplomu.
— Bet…
— Es jau zinu, ko tu teiksi, — izglītība padara cilvēku garīgi bagātāku, kulturālāku un tā tālāk. To pašu man katru dienu kaļ mamma un brālis Kristaps, to pašu skandina skolā. Bet es gribu ātrāk nopelnīt lielo rubli un darīt to, kas pašam patīk.
Baibas māte, pārnākusi no darba, atrada abus cītīgi gatavojam pusdienas.
— Nu tad līdz rītam, — Daumants atvadījās. — Cau!
Savus šefa pienākumus Baiba centās pildīt apzinīgi. Viņai pat nebija nekas pretī sēdēt ar Daumantu vienā solā.
— Man viens pīpis, vai līdzās Sanita vai ēģiptiešu mūmija, — Imants deklarēja. — Noderīgāka, protams, būtu Zaiga, tā vismaz nav tik stulba un avārijas brīdi spētu pateikt priekšā.
— Skrej jau, skrej, ja viņš tev tuvāks un dārgāks par mani! — Sanita pārmeta Baibai.
Nākamais solabiedrs Sanitai nepavisam nebija pa prātam. Imants nekādi nespēja izprast tos zēnus, kuri luncinājās ap meitenēm, rakstīja zīmītes un aicināja uz satikšanos. Viņš dziļi pārdzīvoja to, ka Daumants, klases stiprākais un vērtīgākais zēns, visu acu priekšā gāja bojā un viņš, Imants, tur nekā nespēja palīdzēt.
— Man šķita, ka tu esi īsts tērauds, bet, kā izrādās, pietiek kādam skuķim pamirkšķināt skropstas, un tu izplūsti viņas priekšā kā ķīselis, — viņš pārmeta Daumantam.
— Baibu tu, akmeņu vācēj, liec mierā, citādi iepazīsies, lūk, ar šo te. — Daumants piebāza Imantam pie deguna savu iespaidīgo dūri.
— Nu, ko tu, jokus nesaproti?
Visvairāk Daumanta pāraudzināšanā varētu darīt zīmēšanas skolotāja Maiga Putniņa, par to gan klases audzinātājs, gan Baiba bija cieši pārliecināti. Tie skolēni, kuriem bija mākslinieka talants, atradās īpašā viņas aizbildniecībā. Nežēlodama brīvo laiku, skolotāja Putniņa nāca uz skolu agrāk no rīta un palika vēlāk pēc stundām, apmācot papildus savus talantus gan zīmēšanā, gan gleznošanā, gan dažādās grafikas tehnikās. Rezultāti neizpalika. Skolotājas labsirdīgā, apaļā seja ar jaukajām vaigu bedrītēm laistīt laistījās, kad viņas skolēni konkursos izcīnīja pirjnās vietas.
Skolotāju istabā šī Maigas Putniņas aizraušanās vairākkārt izsauca dzīvas debates.
— Kāda jēga nākt agrāk uz skolu vai lieki sēdēt pēc stundām? Domājat, viņi jums teiks par to paldies? — vēstures skolotāja Zariņa spriedelēja.
— Es to nedaru par paldies. Katrā cilvēkā mīt mākslinieks, bērnos jo sevišķi. Nedrīkstam ļaut šai dzirkstelei izkvēlot.
— «Gūt var ņemot, gūt var dodot, dodot gūtais neatņemams», — latviešu valodas skolotājs nocitēja Raini.
— Bet jūsu pašas jaunrade? Kādreiz jūs slavēja par spējīgu portre- tisti. — Vjēsturniece ignorēja Kadiķa piebildi.
— Seit skolā es spēju dot vairāk, nekā sēdot darbnīcā un darinot viduvējus portretus. Kad sanāk mani kādreizējie audzēkņi, tagad jau pazīstami mākslinieki, un rāda savus darbus, man ir tāda sajūta, ka ikvienā no viņiem ir arī daļiņa no manis.
— Jūs, kolēģe, esat ideāliste, — vēstures skolotāja ironizēja. Viņa pati skolā neuzkavējās nevienu lieku minūti. Pēc universitātes beigšanas viņai te bija jānostrādā trīs obligātie gadi. Sis bija pēdējais. Savus pienākumus viņa veica, un vairāk, pēc viņas uzskatiem, nevienam nebija tiesības prasīt.
— Tad jau iznāk, ka mūsu skolā salasījusies īsta ideālistu kompānija — skolotājs Caune, skolotāja Cīrule, skolotājs Kadiķis, mani arī varētu pie tiem pieskaitīt, — Ieva Līce smējās.
— Tā ir jūsu darīšana, — vēsturniece nepadevās. — Man šķiet, ka
skolotājam drīkst būt arī sava personiskā dzīve. Uz redzēšanos līdz rītam!
Kādā starpbrīdī daži no astotās «b» uzjautrinājās par Daumanta trāpīgo angļu valodas skolotājas Mādžorijas Sīpas karikatūru. Klāvs, precīzi attēlodams viņas žestus un izrunu, papildināja izrādi. Neviens pat nepamanīja zīmēšanas skolotāju, kura vēroja notiekošo.