— Rausītis! Veči, izgaistam!
Astotie ar troksni metās uz durvīm. Daumants ar lupatu steidzīgi notīrīja tāfeli. Baiba nobijusies atlaidās solā.
— Vai tu to zīmēji? — skolotāja vaicāja.
Daumants pamāja ar galvu.
— Tu esi tas jaunais ar lietuvisku vārdu?
— Par to atbildīgi mani senči. — Daumants paraustīja plecus.
— Vai mani tu spētu uzzīmēt?
— Lūdzu, bet par sekām es neatbildu. — Daumants, brīdi papētījis skolotāju, veikli uzzīmēja uz tāfeles viņas apaļīgo augumu, kura dēļ to dēvēja par Rausīti.
Pēc zvana sanākuši klasē, astotie nezināja, kā izturēties.
— Vareni! — Putniņa skaļi iesmējās. — Pēc stundām ienāc zīmēšanas kabinetā.
— Kas tie par fokusiem? — Reinis Kadiķis, paskatījies uz tāfeli, apskaitās. — Tūliņ nodzēs!
— Skolotāja Putniņa pati lika, — Baiba aizstāvēja savu aizbildināmo. — Viņa bija ļoti'apmierināta ar portretu.
— Lai Rausītis ieskrienas, bet es nekur neiešu, — Daumants čukstēja Baibai.
— Iesi gan. Un neaizmirsti, ka klase tev uzdeva par pienākumu piedalīties arī sienasavīzes noformēšanā.
— Baidos, ka Putniņa neliek man uzdarboties savā «talantu studijā».
— Tas būtu lieliski. Ja pats pacenstos, rudenī varētu iestāties rozen- tāliešos.
— Zīmēt tos bārdainos ģipšus? Pateicos! Mākslinieka gods mani nevelk.
— Un kas tad tevi velk?
— Es jau tev teicu, kas.
— Tu esi totāls muļķis!
— Pateicos! To man skandina katru dienu.
Uz zīmēšanas kabinetu Baiba Daumantu aizvilka gandrīz vai ar varu.
Kāds desmits skolēnu cītīgi gleznoja kluso dabu, arī Dace Ērgle no viņu klases. Uz galda stāvēja brūna māla krūze, tai līdzās divi sārtvaidži āboli. Saules stari mirgoja uz spožās glazūras.
— Krūze nav tikai brūna. Vērojiet uzmanīgi, tur atspīd gan sārtie toņi no āboliem, gan zaļganie no galdauta, gan baltie un zilganie no saules un loga stikla, — Maiga Putniņa skaidroja.
Daumants ar interesi apskatīja akvareļus. Ja viņam būtu jāuzzīmē, vai viņš spētu? Būs mājās pa klusam jāpamēģina. Un ja nu no viņa patiešām kādreiz iznāk slavens mākslinieks? Tāds kā Uldis Zemzaris, Edgars Iltners vai Gunārs Krollis? Tas gan būtu varens joks. Ar vienu spļāvienu viņš pārspļautu savu izcilo brālīti. Izstādes, medaļas, goda nosaukumi. Raksti avīzēs — jaunais, spējīgais grafiķis, nē, labāk gleznotājs Daumants Pētersons … Talantīgā mākslinieka Pētersona izstāde Varšavā, Sofijā, Prāgā…
Un kāpēc gan ne?
— Tev ir vērīga acs saskatīt pašu raksturīgāko, tas ir labi. Kā tev veicas ar krāsām? — skolotāja Putniņa apvaicājās.
Daumants klusēja. Viņa spējas zīmēt karikatūras bija atklājušās pavisam nesen, kad treneris Roberts Strauts lūdza noformēt kluba satīrisko sienasavīzi «Ušņu duramais».
— Varbūt tev saglabājušies agrākie zīmējumi?
Zīmēšana un fizkultūra bija vienīgie priekšmeti, kuros Daumants saņēma piecniekus.
— Visi krāsnī.
— Žēl. Es apjautāšos tavas iepriekšējās skolas zīmēšanas skolotājam. Kā viņu sauca?
— Lūdzu, nedariet to, es jūs ļoti lūdzu! Es atnesīšu zīmējumus, ja jums tie vajadzīgi, es uzzīmēšu visu, ko vien gribat.
Skolotāja Putniņa domīgi raudzījās glītajā puisī, kas samulsis nezināja, kur likt savas garās rokas. Viņš labprāt būtu laidies lapās, ja blakus kā ēna nestāvētu Baiba. Domās viņš sūtīja meiteni pie visiem velniem.
— Nodarbības mums notiek pirmdienās no rītiem un piektdienās pēc sestās stundas. Tā kā tu noteikti ierastos! — skolotāja piekodināja.
— Mēs ar Daci par to parūpēsimies, — Baiba apsolīja.
Sestdienas pēcpusdienā Daumants uz boksa treniņu ieradās ar bloknotu un flomāsteriem rokās un brīvajos brīžos cītīgi zīmēja.
— Va velns! — Hronists brīnījās. — Raibais ar visiem vasaras raibumiem. Re, kā bliež Valdiņam pa kreiso sānu! Un treneris. Un Rižiks ar lecamo aukliņu. Tev, Daumant, ir baigais paķēriens. Gatavais mākslinieks, liec kaut vai izstādē.
— Nu, ko jūs, — Daumants apkaunējās. — Skolotāja lika.
Svētdienas pēcpusdienā māsa palūdza Daumantu uz stundiņu pieskatīt mazo Andrīti. Daumanta bloknotā līdzās bokseriem parādījās kustīgā mazuļa attēli — sīkais bāž mutē kājas īkšķi, smejas ar platu, bezzobainu muti, pēta grabulīti, sīkajam birst asaras.
— Kas tad tas? — Kristaps, durvis pavēris, apjautājās. — Vai jauns hobijs?
— Tinies prom uz aizver durvis no otras puses! — Daumants kautrējās un mājās nevienam nerādīja savus zīmējumus.
— Iesākumam labi, es teikšu pat ļoti labi, — skolotāja Putniņa, izklājusi Daumanta skices uz galda, slavēja. — Tev tikai trūkst zināšanu cilvēka anatomijā. Dažai figūrai kājas nesamērīgi garas, citai atkal ķermenis par garu, bet to visu var iemācīties. Protams, ja pats pacenšas.
Daumants vēl nebija cieši izlēmis, vai ir vērts censties vai ne. Viņš
jutās kā cilvēks, kuru kāds no viņa paša neatkarīgs spēks grūž uz priekšu.
* * *
Pēc nedēļas visa skola skrēja skatīties jauno sienasavīzi. Neviens no attēlotajiem dauzoņām, sliņķiem un stundu kavētājiem netika saukts vārdā, bet visus varēja pazīt pēc zīmējumiem. Anonīms dzejnieks ar pseidonīmu Māceklis katram bija veltījis pienācīgu pantiņu. Pīpmanī, kas, no zēnu istabas bailīgi pabāzis galvu, skatījās apkārt, visi pazina Daumantu Pētersonu no astotās «b». Bet kurš tik veikli prata zīmēt? Astotā «b» klusēja.
Nodaļā «Pieredzes apmaiņa špikošanā» kāda meitene slēpa špikerus matu sprogās. Sevišķu jautrību radīja sludinājums, ierāmēts ar sarkanu: «Uzmanību! Norakstīšana no tālienes! Konsultācijas pie I. J. Turpat par nelielu atlīdzību izīrējams spēcīgs jūrnieku tālskatis.»