To Imants draugam ilgi nespēja piedot. Tālskati viņš bija izmantojis vienu vienīgu reizi, lai noskatītos no Pētera angļu diktātu. So ķēpīgo valodu, kurā runāja vienu, bet rakstīja pavisam ko citu, Imants nespēja sagremot.
Daumants centās, ļāva Baibai atprasīt uzdoto, reiz izpelnījās pat ķīmijas skolotājas Māras Cīrules atzinību, kas skolā bija reta parādība.
— Bez tevis, Baiba, es būtu pazudis, — viņš jokoja. — Tu mani esi pieradinājusi kā Mazais Princis lapsu Sent-Ekziperī stāstā.
Klusībā Daumants skaitīja dienas, kas atlikušas līdz izšķirošajām boksa sacensībām, — laiciņu, kad bija jāmēģina savaldīties. Kas būs pēc tam, tad jau manīs.
Roberts Strauts katram jaunajam bokserim izdalīja divus ielūgumus.
— Es ceru, ka mans sargeņģelis nepametīs savu apsargājamo tik grūtā brīdī. — Daumants, viegli piesarcis, pasniedza Baibai ielūgumu. Otru saņēma Imants.
* * *
Sacensības notika sporta skolas zālē.
— Mana guvernante Baiba, — Daumants iepazīstināja.
Hronists, Rižiks un citi zēni neizpratnē blisināja acis.
— Ko jūs brīnāties? Man tagad, tāpat kā ārzemju bagātnieku bērniem, piesaistīta aukle, smalkā valodā runājot — guvernante.
Puikas palaida skaļo zviedzienu. Baiba uzmeta lūpu.
— Nu, nu, vai pajokot vairs nedrīkstēs? — Daumants labinājās. — Es būšu ceturtajā pārī. Turiet īkšķus!
Pie galda drūzmējās tiesneši. Sportistu ģērbtuvē Roberts Strauts vēlreiz sapulcināja savus audzēkņus un piekodināja cīnīties godīgi, kā īstiem sportistiem pieklājas.
Rižiks jau devās uz ringu. Daumants uzvilka speciālos bokseru zābakus, zilās sporta biksītes, dzelteno krekliņu un rūpīgi apsaitēja rokas ar elastīgajām saitēm. Imants viņam palīdzēja. Pakrūtē nepatīkami kņudēja.
— Nodarbojies ar pašiedvesmu, — Imants teica. — Saki sev: es uzvarēšu, es esmu veiklāks un stiprāks par savu pretinieku. Senie jogi tā darīja.
Daumants ar iesildīšanās vingrinājumiem bija ticis līdz «ēnu boksam», kad zālē atskanēja aplausi un ģērbtuvē gluži sasarcis iemetās Rižiks. Uzvara!
— Otrajā raundā es viņu nokautēju. Ar kreiso. Dažreiz ir labi, ja esi kreilis.
— Ringā aicinām Daumantu Pētersonu un Valdi Zariņu. — Atskanēja skaļrunī.
Daumantam likās, ka sirds sadalījusies vairākās daļās un nu pukst gan pie kakla un deniņos, gan degunā un plaukstās. Rižiks, viņa sekundants, pacēla ringa auklu un noņēma no pleciem pūkaino dvieli.
— Ierīvē pazoles! Kas ar tevi notiek? Atjēdzies!
Izņēmis no ūdens glāzes zobu aizsargus, Rižiks uzlika tos drauga zobiem.
Daumanta pretinieks Zariņš jautri smējās un sarunājās ar saviem līdzjutējiem, kas sēdēja pirmajos solos. Viņš bija pārliecināts par savu
uzvaru.
— Bokseri, uz vidu! — ringa tiesnesis aicināja.
Abi pretinieki paspieda viens otram roku. Atskanēja gongs. Valdis uzbruka, Daumants aizstāvējās. Valdis bija pusgalvu īsāks, bet plecīgāks par savu nepieredzējušāko pretinieku. Viņa rokas strādāja kā divi veseri, vairāk gan trāpīdami tukšu gaisu, jo Daumants veikli izvairījās. «Man viņš jānokausē un tad jāpāriet uzbrukumā,» Daumants domāja. Uztraukums bija pārgājis. Spēcīgs sitiens pa uzaci viņu gandrīz notrieca zemē. Daumants revanšējās ar labo no apakšas pa pretinieka zodu. Pirmais raunds beidzās neizšķirti.
Rižiks apslaucīja drauga plecus un seju ar mitru sūkli un apvēdināja ar dvieli. Daumants pataustīja pieri. Virs uzacs pacēlās sāpīgs sapam- pUms.
— Izbojāja tavu fizionomiju, — Rižiks, kompresi uzlicis, runāja. — Nekas, pēc pāris dienām pazudīs. Tāds ir boksera liktenis.
Neizturami gribējās pamest ringu, bet to nedrīkstēja. Daumants paskaloja muti. Viņa pretinieks ringa zilajā stūrī izskatījās mazliet apjucis. Viņa sekundants kaut ko skaidroja un plātījās ar rokām.
— Tu nogaidi, kad viņš kļūst neuzmanīgs, un tad gāz, — Rižiks mācīja.
— Ringa zilajā stūrī sporta skolas audzēknis Valdis Zariņš, otrās jaunatnes sporta klases bokseris. Piecpadsmit cīņās viņš izcīnījis divpadsmit uzvaras, — skanēja skaļrunī. — Ringa sarkanajā stūrī Daumants Pētersons, kurš aizvada savu pirmo cīņu.
Atskanēja gongs, un sākās otrais raunds. Valdis mainīja taktiku. Neļaudams Daumantam attapties, viņš izdarīja māņu kustību un no visa spēka trieca pa vēl nesadzijušo degunu. Drausmīgas sāpes izskrēja cauri Daumanta ķermenim, mute pieplūda asinīm. Viņš kā nopļauts nokrita zemē.
Zālē sacēlās troksnis. Sporta skolas līdzjutēji aplaudēja, Pārdaugavas puikas svilpa, kliedza, dauzīja kājām. Tiesneši brīdi apspriedās. Nekādu pārkāpumu viņi nebija saskatījuši.
Daumants cīnījās pēc elpas. Tā laikam jūtas zivs uz sauszemes, viņam iešāvās prātā. Viņš izspļāva asinis uz grīdas un ievilka elpu.
— Viens, divi, trīs… — «Kādēļ viņi skaita tik ātri?» Daumants pa- slējās uz rokām. Tieši pretī viņš ieraudzīja Baibas plati ieplestās acis. Tajās viņš saskatīja izbailes. Un pēkšņi viņš atskārta, ka šī nopietnā, pieticīgā meitene viņam kļuvusi tuvākais cilvēks pasaulē, ka viņas dēļ jāsakopo visi spēki, jāuzvar.
… septiņi, astoņi… Vēl dažus elpas vilcienus. Pie «deviņi» Daumants piecēlās kājās. Nelabums pakrūtē un sāpes bija pierimušas. Pavisam tuvu viņš ieraudzīja Valda mazās, pierē iegrimušās ačteles. Daumants zibens ātrumā izstiepa roku un sita no visa spēka. Trāpīts! Zāle noelsās, to neviens nebija gaidījis. Valda skatiens aizmiglojās, un viņš nevarīgi saļima zemē. Pārdaugavieši gavilēja. Tīra uzvara!
Abu komandu cīņa beidzās neizšķirti.
— Labāk, nekā es cerēju, — Roberts Strauts rezumēja. — Tagad labi
boksa cimdi un pārējais inventārs mums tikpat kā rokā.
* » *
— Man sirds apstājās, kad tu nogāzies zemē, — Baiba atzinās, kad visi bariņā devās uz trolejbusu. — Vairs nekad es nenākšu uz šādām sacensībām. Tā taču ir visparastākā izkaušanās.