— Ko tu, bokss ir visvīrišķīgākais no visiem sporta veidiem, vienīgais, kurā vēl nav ielauzušās sievietes, — Daumants protestēja.
— Tu smagi maldies, — Hronists viņu pārtrauca. — Amerikā notiek ne vien sieviešu boksa sacensības, bet arī kečs.
— Kas tas ir — kečs? — Baiba interesējās.
— Tā ir tāda cīņa, kurā atļauts viss — sist pa pakrūti, raut drēbes nost, lauzt, spert, kost, — Hronists paskaidroja. — Es reiz redzēju filmu. Baigais skats. Par laimi, pie mums tas aizliegts.
Nedēļu jaunajam boksa čempionam vajadzēja pavadīt Traumatoloģijas institūtā, kamēr sadziedēja lauzto degunkaulu.
— Nu, ko es teicu! — Zaiga gandrīz vai gavilēja, ieraudzījusi Daumanta pārsaitēto galvu. — Viņš atkal ir piedalījies kādā kautiņā. Un tādu mēs vēl gatavojamies uzņemt komjaunatnē.
— Nečauksti! — Imants viņu apsauca.
— Cik Daumants tev maksā par aizstāvēšanu? — Zaiga ironiski apjautājās.
Imants īsumā pastāstīja par notikušajām boksa sacensībām.
— Klase var lepoties ar tādu sportistu, — viņš nobeidza.
Daumants piesarcis klusēja.
— Neticiet, — Zaiga neatlaidās. — Viņi droši vien pa abiem to sacerējuši, lai aizbildinātos.
— Es arī biju sacensībās un visu redzēju, — Baiba apliecināja. — Tas bija klasisks nokauts.
Daumants zem galda viņai pateicīgs paspieda roku.
6. nodaļa dzimŠanas diena kvadrĀtĀ
Kādu rītu Marga klasē iedrāzās pagalam satraukta.
— Ja mani šodien izceļ, tad vāks, — viņa, draudzenei blakus nosēdusies, pavēstīja. — Vakar māmiņai pēkšņi kļuva slikti, izsaucām ātro palīdzību, un viņu aizveda uz slimnīcu. Mēs ar tēti visu nakti neesam gulējuši. Mums tik ļoti gribas mammai sagādāt kādu pārsteigumu. Un zini, ko mēs nolēmām?
Rita sapurināja gaišās sprogas.
— Izremontēt dzīvokli. Tētis saka — tagad mums sākšoties jauna dzīve četratā, un tādēļ viss vecais un neglītais aizvācams. Šodien tētis izprasīja brīvdienu un meklē meistarus.
— Kaut kas traks! — Marga otrā dienā šķendējās. — Remonta kantoris sola strādniekus tikai pēc mēneša. Tētis saka — viņš lūdzies, gandrīz vai ceļos mezdamies, piesolījis pat lielāku atlīdzību, bet šie ne un ne. Tētis sadabūjis grāmatu «Dzīvokļa remonts», vakar vakarā mēs abi to pamatīgi izstudējām un šodien ķersimies paši pie darba. Varbūt arī tu atnāktu palīgā?
— Protams, bet man prātā iešāvās kāda vērtīga ideja, taču to es tev neteikšu.
Drīz vien pa klasi ceļoja šāds paziņojums:
«Stingri slepeni!!!
Sargāt no Margas!!!
Sestdien pēcpusdienā un svētdien pie Margas notiks sabiedriskā talka — dzīvokļa remonts. Pieteikšanās
brīvprātīga!
Vajag ap desmit cilvēku, vēlams ar pieredzi remontdarbos. Līdzi ņemt darba tērpus, pindzeles, lupatas u. c.
Pieteikties pie Ritas. Nenokavējiet!»
Paziņojuma teksts tika attiecīgi papildināts un komentēts:
«Vai dejas arī būs? Ja ne, tad es neeju. Sinī dīķī bebri nedzīvo! Ko nozīmē burti «u. c.»? Dažādus stimulatorus, piemēram, skābulīti. Man labāk garšo piens. Labu apetīti! Klases gods prasa, lai palīdzam biedrenei nelaimē (to noteikti bija rakstījusi Zaiga).»
Reinis Kadiķis paziņojumu pārķēra pie Daumanta.
— Operatīvi! — skolotājs pasmējās. — Vai mani arī ņemsiet savā- pulkā?
— Kāda runa, skolotāj, ar lielāko prieku.
— Tu būsi? — Sanita pajautāja Baibai.
— Ja mamma atļaus, noteikti.
— Es arī labprāt, bet mani senči, kā par nelaimi, brauc uz Sauļu uteni, tur varot dabūt šikus siltos zābaciņus un bez piemērīšanas, tu pati. zini, apavus nopirkt nevar.
* * *
— Tēt, vai es nevarētu uz sestdienu un svētdienu aizņemties tavu krāsotāju otu un smidzinātāju? — Klāvs vakarā apjautājās.
— Ko tad tu, uz savu roku gribi piepelnīties?
Klāvs izstāstīja tēvam par gaidāmo talku.
— Sestdien mah nesanāk, bet svētdien es labprāt ietu jums palīgā, — meistars pieteicās. — Protams, ja mani pieņemsiet.
— Tu esi pārākais no visiem tēviem. — Klāvs pat piesarka no prieka.
— Nu, nu, — meistars nokrekstējās. — Varbūt man ir kāds aprēķins. Ja nu man izdodas kādu savervēt savā brigādē par mācekli? Amats, pats- zini, laimes pamats.
Kļaviņi bija draudzīgas, jautras dabas ģimene.
Ne tikai Klāvs, bet visi Kļaviņi, sākot ar Mākslas akadēmijas pirmā kursa studentu Justu un beidzot ar vecmāmiņu, mīlēja jokus. Tēvu, krāsotāju meistaru, viņa līksmās un saticīgās dabas dēļ dievināja visa brigāde. Pirms dažiem gadiem Klāvs, rakņādamies pa veciem papīriem un grāmatām, bija uzgājis rūpīgi iesaiņotu mapi ar cirka afišām un fotouzņēmumiem. «Drosmīgie gaisa akrobāti Mary and John Jerk…» No fotogrāfijām raudzījās divas jaunas sejas, apbrīnojami līdzīgas viņa vecākiem. Ko tas nozīmēja?
— Ja tu negribi apbēdināt savu tēvu un māti, tad nekad nejautā- viņiem par cirku. — Vecmāmiņa par šo tematu neielaidās garākās pār-
runās. — Nekādu labumu tas viņiem nav devis, tikai ļaunu — tēvs visu mūžu staigā ar stīvu plecu, māte — ar klibu kāju.
Ģimenes draugs, vecais žonglieris un klauns Roberts, Klāvam pastāstīja, ka skatītāji kādreiz, elpu aizturējuši, sekojuši viņa vecāku pārdrošajiem lēcieniem augstu cirka kupolā. Tad notikusi nelaime. Ārsti ilgi cīnījušies par abu dzīvībām. Tēvs pēc atveseļošanās apguvis krāsotāja arodu, māte strādājusi tajā pašā celtniecības pārvaldē par grāmatvedi.
Kopš tā laika Klāvs sapņoja par cirku. Bet tas bija viņa personīgais noslēpums, kuru zināja vienīgi žonglieris Roberts un daži tuvākie draugi.' Pa vasaras brīvlaikiem zēns strādāja tēva brigādē un prata itin veikli rīkoties ar smidzināmo aparātu, sajaukt krāsas un piešpaktelēt nelīdzenumus un plaisas.