Skolotājs piegāja pie tāfeles, paņēma krītu, kādu mirkli padomāja un tad uzrakstīja: «Ja man būtu burvju vara …»
Brīdi klasē valdīja apjukums, pat tāds kā izbīlis. Tad sacēlās troksnis.
— Lūdzu, skolotāj, burvji jau sen kā izmiruši.
— Nav vis izmiruši, viņi pārcēlušies uz kapitālistiskajām zemēm. Anglijā, piemēram, oficiāli reģistrēti 11 507 burvji, kas ar buršanos nopelna sev maizi. Un Amerikā vēl vairāk.
— Veči, vai jūs esat lasījuši Raita grāmatu «Burvestību liecinieks»?
— Kur to var dabūt? Sen jau izpārdota.
— Manai mammai grāmatnīcā ir blats.
— Iedod izlasīt.
Skolotājs sasita plaukstas. Troksnis pierima.
— Lūdzu, skolotāj, mums nav līdzi burtnīcas. — Alegro izspēlēja pašu svarīgāko trumpi. Pēc sacerējumiem viņš nejuta ne vismazākā aicinājuma.
Klase atviegloti nopūtās.
Kadiķis parakņājās savā milzīgajā portfelī un izvilka žūksni baltu lapu.
— Lūdzu, Juri, izdali!
Alegro, skābi smaidīdams, apstaigāja solus.
— Kas ir, Baiba?
— Skolotāj, vai citu tematu nedrīkst? Piemēram, «Komjaunieša tēls latviešu padomju literatūrā» vai arī «Kā es pavadīju vasaru».
— Nē, šoreiz es gribu pavērot, kā strādā jūsu fantāzija.
— Bet vai drīkst rakstīt par visu ko, piemēram, par iedomātu pasaku valsti vai par kosmosu? — Pēteris Liepiņš, labākais sacerējumu rakstītājs, pajautāja. Skolas sienasavīzei viņš jau divus gadus sūtīja dzejoļus, aizslēpies aiz kautrīga pseidonīma «Māceklis». Skolēni smalkjūtīgi glabāja viņa noslēpumu, kautrīgā autora priekšā tēlodami nezinīšus.
— Es jau teicu — tas ir brīvais temats. Izņēmuma kārtā par sacerējumiem nelikšu atzīmes.
— Hūū! — no pēdējiem soliem atskanēja skaļa atvieglinājuma nopūta.
— Tas, protams, nenozīmē, ka var nodot baltu lapu.
Čalošana pamazām pieklusa. Klasē iestājās darbīgs klusums.
Reinis Kadiķis lēnām piegāja pie atvērtā loga. Krūtis plosīja trula sāpe, it kā ļauna roka būtu sagrābusi sirdi un nelaistu vairs vaļā. Sataustījis kabatā nitroglicerīna pudelīti, viņš ar ierastu kustību ieslidināja mutē sīko tabletīti. Sāpes atlaidās gandrīz momentāni.
Bija silta septembra diena. Zvirbuļi pērās pa peļķēm un trieca tik skaļi kā pavasarī. Vecmāmiņas, skolas priekšā uz sola sasēdušas, gaidīja savus pirmklasniekus.
— Vakar manējais iznāk ar asiņainu degunu. Juris šim aizšāvis kāju priekšā.
— Aug bez tēva, ko no tāda var gaidīt.
— Skolotājs saka — neklausot, staigājot stundās pa klasi apkārt.
— Bet manai mazmeitiņai piecnieki vien.
No zāles pa atvērto logu ielidoja dziesmas skaņas:
Kur tu skriesi, vanadziņi, Ar tiem vaska spārniņiemi…
Jaunāko klašu koris. Dziesma aprāvās. Laikam skolotāja Ieva Līce bija saklausījusi kaut ko nepareizu. Apskaužami jauna un enerģiska šī Līce, pati kā līksma dziesma. «Kur tu skriesi, vanadziņi…» Kur nu man vairs aizskriet? Jāizvelk šie astotie līdz pavasarim, tad — pensijā un darbs pie iesāktā manuskripta. To esmu parādā saviem kritušajiem biedriem.
Reinis Kadiķis pagriezās pret klasi. Marga un Rita atrāvās viena no otras un negribīgi sāka rakstīt. Abas nešķiramas kopš pirmās klases, lepojas ar iesauku «Siāmas dvīņi», cenšas vienādi ģērbties. Arī pašreiz abām vienādas baltas mežģīņu apkaklītes.
Zaiga Zīle, klases labākā skolniece, pierakstījusi jau trešo lapu. Ar viņu viss kārtībā, gan komati savā vietā, gan citāti no literatūras. Bet cik sacerējumā būs pašas domu? Klasē Zaigu nemīl, dēvē par «zubrī- tāju».
Anna Liepa, pērnā gada «Mis 7.b», sapņaini blenž uz tāfeli, it kā no tās kaut kas būtu norakstāms. Pa vasaru viņa k]uvusi vēl glītāka, gaišie mati vienās sprogās, mazais deguntelis mīlīgi uzliekts. Tikai raksturs meitenei pārāk spurains un mēle asa.
Sanita ar iemīlējušās skatienu aplūko savas krāsainās platformenes.
— Mūsu senči ar tādām pa kūts mēsliem bradāja. — Tas, protams, ir Klāvs, klases lielākais zobgalis.
Noskan klusi smiekli.
— Muļķis! — Sanita nočukst pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visa klase.
Jānis Krūmiņš, skolotājam par lielu izbrīnu, raksta aizgūtnēm. Sanita domīgi košļā spalvaskātu un skatās pulkstenī. Viņas solabiedrene Baiba Baltiņa aizklājusi uzrakstīto ar roku, lai Sanita neredz. Kautrējas. Visus šos gadus Baiba piederējusi pie parastās viduvējības, kas neizceļas ar spilgtām dotībām, bet nesagādā arī skolotājiem liekas raizes. Skolotājs neatceras, ka Baiba ar kādu būtu draudzējusies. Ar Sanitu viņa sēd kopā tikai gadījuma pēc — abas meitenes dzīvo vienā mājā. Tas arī ir vienīgais, kas abām kopējs. Baiba pa vasaru izmainījusies. Stūrainais augums kļuvis apaļīgāks, smalko sejiņu apņem iesārtu matu vilnis, kas uz muguras sapīts garā, resnā bizē. Neglītais pīlēns pamazām pārvēršas par baltu gulbi, domāja skolotājs.
Zvans kā ass zobena cirtiens pāršķēla klusumu.
Skolotājs apstaigāja solu rindas un savāca lapas. Daži vēl steidza uzrakstīt pēdējos teikumus, bet lielākā daja aulekšiem metās ārā no klases prom uz pagalmu.
Marga un Rita apsēdās uz sava iemīļotā soliņa, kuru no pārējo acīm noslēpa kupli ceriņu krūmi.
— Nu, stāsti, nevelc garumā!
— Mūsu mājā ap Jauno gadu būs mazs bērniņš, — Marga izgrūda vienā elpas vilcienā. — Mēs ilgi spriedām, kas būtu labāks — zēns vai meitene. Māmiņa domā, ka meitene, lai man būtu draudzene uz visu mūžu. Bet man jau esi tu, vai ne? Mēs ar tēti labāk gribētu zēnu. Un tad mēs salūkojām kalendāru, lai izvēlētos vārdu. Tēvs kā sadedzis par Klāvu, bet man, kad iedomājos mūsējo Klaunu, kļūst nelabi. Kādi tagad vārdi! Sarmji, Ritvari un Anriji, Drosmji un Druvji, Aigari un Arvili. Bet tētim labāk patīk tie veclaicīgie — Kaspars, Mārtiņš, Kristaps, Jānis. Man tagad būs mazāk brīva laika. Mēs ar tēti nolēmām māmiņu pasaudzēt. Es katru dienu mazgāšu traukus un gatavošu ēdienu, tētis rūpēsies par produktiem un piekops māju. Taisni šausmas, kas tik nu būs! Es protu vienīgi uzcept kartupeļus un olas, bet nevar jau katru dienu ēst kartupeļus ar olām, apriebsies.