Marga un Rita, tērpušās vecos džinsos, stiepa uz kaimiņu dzīvokli krēslus, kad pie durvīm pieklauvēja notraipītā kombinezonā tērpusies persona. Uz acīm viņam bija milzīgas motociklista aizsargbrilles, vienā rokā spainis, otrā — vieglas kāpnītes.
— Namu pārvaldē man teica, ka te notikšot remonts un vajagot pieredzes bagāta māldermeistara. Un tā nu es esmu klāt.
— Jā, bet… — Marga sastomījās. Viņa nekā nenojauta.
— Lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā! — Rita aicināja. — Mums ļoti vajadzīgs labs meistars.
— Griesti netīri. — Meistars apstaigāja istabas. — Arī tapetes nav pirmā svaiguma. Ja labi papūlas, divās dienās to darbiņu var veikt. Vai tapetes saimniece jau nopirkusi?
— Jā, lūdzu, apskatiet! Mēs rūpīgi nomērījām, cerams, ka pietiks.
— Un galdnieku līmi?
— Te tā ir.
— Un rudzu miltus klīsterim?
— Tos tētis šovakar atnesīs. Ko tu spurdz? — Marga dusmīgi paskatījās uz draudzeni.
— Vai tu patiešām nepazīsti? Tas taču mūsu Klāvs. — Rita skaļi smējās. — Pamatīgi nomaskējies, vai ne?
— Darbam atbilstošā formas tērpā. — Klāvs apmierināts grozījās pa istabu. — Modelis «Krāsu pods un pindzele». Var pasūtīt pirmšķirīgajā modes ateljē «Suj pats».
Vēl vienpadsmit reizes piezvanīja pie durvīm, un Marga piedzīvoja vienpadsmit pārsteigumu.
Par darba vadītāju vienbalsīgi ievēlēja Klāvu.
— Nu tad tā, — Klāvs, uz kāpnītēm pakāpies, izrīkoja brigādi. — Vispirms jāatbrīvo telpas.
Visus sīkos priekšmetus — galdus, krēslus, televizoru, stāvlampu — ienesa pie kaimiņiem. Grūtāk gāja ar plato trīsdurvju skapi, tas turējās pretī kā zemē ieaudzis.
— Vajag izkustināt un palikt zem kājām zaļus kartupeļus, — Daumants pamācīja. — Mēs vienmēr mājās tā darām.
Kad pārradās Margas tēvs, simfoniskā orķestra vijolnieks, darbs jau kūsāt kūsāja. Puiši bīdīja mēbeles uz istabas vidu, meitenes tās rūpīgi nosedza ar papīriem un vecām drēbēm. Parketa grīdu nokaisīja ar biezu zāģu skaidu kārtu. Klāvs, uz kāpnītēm pakāpies, mazgāja griestus. Meitenes spiegdamas vairījās no netīrajām šļakatām.
— Pa nakti griesti apžūs. Rīt no rīta mēs ar tēti atnāksim tā agrāk un nopūtīsim baltus, — Klāvs, darbu pabeidzis, apsolīja.
— Es nemaz nezināju, ka manai meitai ir tik lieliski klasesbiedri, — Margas tēvs priecājās.
— Mēs paši arī to nezinājām, — astotie smējās.
Nākamajā rītā Marga ar tēvu, sakrāvuši uz grīdas krīta pakas un galdnieku līmes plāksnītes, pētīja grāmatu «Dzīvokļa remonts».
— Receptē paredzēto līmes daudzumu šķīdina vienā litrā ūdens, — Marga lasīja.
— Vai nebūs par maz? — tēvs prātoja. — Labāk uzlikšu divus litrus, redz, cik te daudz līmes.
Par laimi, īstajā brīdī ieradās Klāvs ar savu tēvu. Vijolnieka šaurā plauksta pavisam pazuda krāsotāja platajā ķetnā.
— Sajā orķestrī atļaujiet mums ar Klāvu spēlēt pirmās vijoles. — Kļaviņa smiekli dārdināja tukšās istabas.
Drīz vien līme bija uzvārīta, krāsa iejaukta, un sākās pats atbildīgākais darbs — griestu balsināšana.
— Atļauj man, tēt! — Klāvs palūdza.
— Nu, skaties, meistar, neapkauno firmu.
Klāvs iedarbināja smidzinātāju. Smalka strūkla vienmērīgi noklāja traipainos griestus.
— Cik tev veikli padodas! — klasesbiedri, kuri pa to laiku arī bija ieradušies, brīnījās.
— Iestrādājies, pagājušajā vasarā mūsu brigādē bija lielu lielais palīgs, — Klāva tēvs palepojās.
— Dod mums arī papūst! — zēni lūdzās.
— Nekas nesanāks, — Klāvs atgaiņājās. — Salaidīsiet dēlī, bet viss negods tiks mums.
Istabu stūrus un tumšākās vietas ņobalsināja pats krāsotāju meistars.
Darbs ritēja pilnā sparā, kad, visiem par lielu izbrīnu, ieradās Zaiga. Mugurā viņai bija elegants, koši sarkans bikšu kostīms.
— Kā rietoša saule virs jūras, — Pēteris skandēja.
— Uzcirtusies kā modes skatē. — Klāvs kopš pērnā gada Zaigu ciest nevarēja. — Redzēsim, kāda šī izskatīsies pievakarē.
Būdama klases vecākā, Zaiga uzskatīja par savu pienākumu piedalīties visos kolektīvajos pasākumos. Arī šo pasākumu viņa gatavojās gari un plaši aprakstīt klases dienasgrāmatā ar virsrakstu «Tā rīkojas īsti padomju skolēni».
— Iestāstīju vecākiem, ka visai klasei obligāti jāiet uz operu «Svētā Maurīcija brīnumdarbi», — Zaiga paziņoja, lepodamās ar savu varoņdarbu.
— Slikti darīji, — Klāvs nerimās.
— Kādēļ?
— Pirmkārt, jau tādēļ, ka labi bērni nemāna savus vecākus, un, otrkārt, tādēļ, ka no meliem nosirmo.
— Tu, dēliņ, esi atpalicis no dzīves. Sirmas meitenes pašreiz ir modē.
Vai, cik te pie jums ir šaušalīgi netīrs! — Zaiga čaloja. — Es gan nekā jēdzīga neprotu, bet jūs mani pamāciet, jā?
— Ko tad tu nāci? Būtu tupējusi mājās un zubrījusies. Saķersi trijnieku, mēs vēl būsim vainīgi, — Klāvs purpināja, nevērīgi vicinādams ar balto, krāsas pilno sareni tā, ka šļakatas šķīda uz visām pusēm.
— Pasaki, lūdzu, Marga, lai viņš aizveras, — Zaiga gandrīz vai raudāja. i
— Ejam virtuvē, — Marga vedināja. — Tur ir tīrāks. Kartupeļus nomizot, cerams, tu pratīsi?
— Tā, ne visai, — Zaiga atzinās.
Marga iedeva Zaigai mātes priekšautu, salūkoja aso virtuves dūcīti un piesēdināja pie darba.
Istabā valdīja smiekli un jautrība. Zaiga viena pati apskaitusies biezām mizām apgraizīja kartupeļus un rija aizvainojuma asaras. Viņa nožēloja, ka vispār atnākusi, bet tagad projām iet bija neērti.
Tā sieva, kas vēlas, Lai nedusmo vīrs, — Tā gādā, ka istabas Kuls allaž tīrs, —