Klāvs iedziedājās, kad griesti bija nokrāsoti. Meitenes novāca no mēbelēm apsegus, saslaucīja ar krītu piemirkušās zāģu skaidas.
— Klau, Klāv, vai par krāsotāju grūti iemācīties? — Juris interesējās.
— Ko tad tu, gribi mainīt profesiju?
— Neizlocies, atbildi pēc būtības.
— Kāds laiciņš paiet. Sākumā liek pie palīgdarbiem — visādu veco krāsu mazgāšanas; tur gan jaukuma maz, bet vēlāk, kad tiek pie krāsošanas, ir pat interesanti. Mūsu brigādē vairumā jaunieši. Mēs paši izdomājām katram dzīvoklim savus iemītniekus. Teiksim, tajā divistabu dzīvoklī apmetīsies jauns pāris, priecīgi, laimīgi, viņiem guļamistabu nokrāsojām rožainu, dzīvojamo — gaiši zaļos toņos. Vienistabas dzīvoklī dzīvos zinātnieks, briesmīgi nopietns, līdz ausīm iegrimis grāmatās. Tādam arī sienas krāsojam solīdi pelēkā vai brūnā krāsā.
— Un cik tu nopelnīji? — Juris taujāja tālāk.
— Simtnieku pa mēnesi, dažreiz arī vairāk.
— Kas ir, veči, saraujam nākamvasar? Darbs kaulus nelauž, kā saka mans sencis, un naudiņa nevienam nav par nāvi, — Ģirts Leja sajūsminājās.
— Līdz vasarai vēl tālu, padomājiet. Bet, ja kāds cieši nolēmis, lai piesakās pie manis, — Klāvs teica. — Es parunāšu ar savējiem.
Klāva tēvs nopētīja vecās tapetes.
— Tās līmējis krietns meistars, — viņš slavēja. — Jaunās varēs likt tieši virsū.
Savārīja divus spaiņus klīstera, un darbs ritēja uz diviem gaņģiem. Meitenes rūpīgi apzieda tapetes ar klīsteri, zēni pa diviem lika pie sienas, bet pats Kļaviņš un Margas tēvs ar birstēm stingri piespieda loksnes, rūpīgi izlīdzinot visus gaisa pūslīšus un krociņas.
— Labu veiksmi! — Durvīs stāvēja skolotājs Reinis Kadiķis ar lielu somu rokās.
— Ai, skolotāj, jūs bezmaz nokavējāt, — astotie smējās. — Parau- gieties, darbs gandrīz jau galā.
— Bet uz pašu galveno — uz mielastu taču ierados laikā?
— Nezinu, kā citiem, bet man gan velnišķīgi gribas ēst, — Marga atzinās.
— Man arī. Man arī.
— Pusdienas pārtraukums! — Margas tēvs paziņoja.
— Vienu mirklīti, cik nu vairs te darba. Tīrais nieks palicis, — meistars Kļaviņš protestēja. — Meitenes lai gādā par ēšanu, mēs, vīrieši, pabeigsim līmēt tapetes.
Marga un Rita brīvprātīgi pieteicās vārīt kartupeļus un tēju, Dace un Anna apņēmās krāsnī izcept desiņas.
Zaiga pašreiz cīnījās ar pēdējiem kartupeļiem. Lielais katls bija pilns ar kaudzi.
— Vai, cik tu čakla! Visi izsalkuši kā vilki. Mēs ar Margu tagad te pasaimniekosim, bet tu ej palīgā Baibai izmazgāt grīdas, — Rita izrīkoja. — Bikses uzloci augstāk, lai nenotraipās.
— Man visu laiku jādomā par māmiņu, — Marga atzinās, kad abas ar Ritu palika virtuvē vienas. — Kā viņai klājas? Tētis arī uz telefona pusi vien raugās. Mums slimnīcā pazīstama dakterīte, apsolījās nekavējoties piezvanīt, tiklīdz būs kāds jaunums.
Drīz pēdējā tapetes loksne bija pielīmēta. Krāsnī uz iesmiem kārdinoši smaržoja desiņas.
Baiba un Zaiga mazgāja grīdas'. Baibai darbs veiktin veicās. Zaiga ar pirkstu galiem turēja slapjo grīdas lupatu un nezināja, kā ar to rīkoties.
— Vai tu mājās mātei nekad nepalīdzi? — Baiba brīnījās.
— Kāpēc? Tur jau ir mamma un — tante.
— Un ko tu pati dari?
— Kā — ko daru? — Zaiga sacēla uzacis līdz puspierei. — Mācos, 'protams. Un lasu. Spēlēju klavieres.
— Laimīgā! Man visa māja jāpiekopj un bieži vien vēl pusdienas jāizvāra.
— Pa kuru laiku tad tu mācies? — Zaiga brīnījās.
— Vakaros vēlu. — Baiba paraustīja plecus.
— Tev šķiet, ka es esmu laimīga? Reizēm man liekas, es sajukšu prātā. Tēvs izplānojis no manis un brāļa izaudzināt «supermeņus». Katru vakaru mums ar brāli jāatbild sagatavotās stundas kā pirmklasniekiem. Par ikvienu četrinieku vai trijnieku mums stundām ilgi lasa morāli. Mamma un tante kontrolē visas manas telefona sarunas, visas grāmatas, ko es lasu. Klase mani apsaukā par Zubrītāju, bet ko es lai daru? Toreiz, 'kad nobastojām un dabūjām divniekus angļu valodā, mammu gandrīz trieka ķēra.
— Desas izcepušās, — Dace paziņoja.
— Bet kur mēs ēdīsim? Ne te galdu, ne krēslu. — Zaiga raustīja 'plecus.
— Iztēlosimies, ka esam Austrumos vai Japānā. Tur visa sadzīve notiek tupus vai rāpus uz grīdas, — Baiba ierosināja.
Drīz vien uz baltā galdauta kūpēja bļoda ar miltainiem kartupeļiem un šķīvis ar kraukšķošām desiņām. Talcinieki, kājas sakrustojuši, satupās uz tīri izmazgātās grīdas.
Skolotājs Kadiķis atvēra savu milzīgo somu un, gaviļu sveikts, izkrāva veselu smalkmaizīšu kalnu.
— Iztīrīju kafejnīcu «Zelta rudens» tukšu. Es prasu sešdesmit maizītes, pārdevēja dod man sešas, domā, ka pārklausījusies. Rinda aiz manis •sāk uztraukties, apsaukā mani par spekulantu …
Skaļš telefona zvans pieklusināja jautro čalu.
— Dēls! Man ir dēls! — No prieka apstulbis, Margas tēvs paķēra vijoli un pacēla lociņu. Klusa, maiga melodija — tā varētu skanēt mīlestība …
— Kas viņam lēcies, īssavienojums galvā no prieka? — Daumants skaļi brīnījās.
— Tssst! — Alegro viņu apsauca.
Kalsnais, garais vijolnieks, tērpies ar krītu notraipītā pidžamā, spēlēja. Astotie, pārstājuši ēst, sēdēja kā sastinguši.
Pēdējās skaņas izgaisa. Pa logu ieplūda ielas trokšņi. Skaļi taurēdama, aizdrāzās ugunsdzēsēju mašīna.
— Kas tas bija, ko jūs spēlējāt? — Juris vēl viegli trīsēja no pārdzīvojuma.
— Nezinu. — Vijolnieks paraustīja plecus. — Domāju par savu dzīvi, par mīlestību, par sievu un Margu, un to mazo dzīvību, kas tikko ieradusies pasaulē.
— Jums tūlīt jāpieraksta notis, tas ir kaut kas vienreizējs, — Alegro neatlaidās.
— Nezinu, vai to vairs varēšu, esmu tikai vijolnieks. Atļaujiet, es aizskriešu uz slimnīcu, tūlīt būšu atpakaļ, jūs palīksmojiet bez manis.