Cik bēdīgi tie vecāki, Kas dēlus audzina… —
Baiba uzsāka.
Pārējie kori atkārtoja, rokās saķērušies un šūpojoties ap improvizēto galdu:
Jau māte mazu šūpulī Man' sauc par mūziķi.
— Pa kuru laiku Baiba, kas pat korī nedziedāja, tikusi pie tik skaistas balss? — astotie brīnījās.
— Nopirku Sauļu utenī tāpat kā Sanita importa zābaciņus. Vai tad jūs nezināt, ka tur visu pērk un pārdod? Bet nu man jāiet.
— Vai tev kāda skrūve vaļā, vai? Tagad, kad sāksies īstā jautrība. — Marga ar varu novilka klasesbiedreni atpakaļ uz grīdas. — Rītu skolā nav jāiet, Konstitūcijas diena. Lūdzu, skolotāj, kāda ir jūsu mīļākā dziesma?
Reinis Kadiķis apjucis pakasīja pakausi. Stingrais skolotājs atgādināja omulīgu vectētiņu.
— Mums ir tik daudz jauku tautasdziesmu, ka nevaru vien izvēlēties.. Varbūt «Jūriņ' prasa smalku tīklu»?
— Godājamie klausītāji, sākas pašdarbības koncerts par godu jaundzimušajam pilsonim, kura vārds vēl nav zināms. — Klāvs, pastāvīgais- skolas konferansjē, eleganti paklanījās.
Jānis atnesa no virtuves koka karoti un mazgājamo bļodu.
— Kādreiz jaunībā, ja jūs vēl atceraties tos laikus, es biju pionieru bundzinieks, — viņš atgādināja.
— Marga, kur tava ģitāra?
— Nevajag, Ritiņ!
— Vajag gan.
Rita iegāja guļamistabā un atnesa ģitāru.
— Un tu proti spēlēt? — Juris brīnījās.
— Es ne, Marga.
— Vienreizējā, ko tad tu klusē! Bet tad jau… veči, tas ir kolosāli. Mūsu pašu klasē varam noorganizēt nelielu bigbīta ansambli. Solists ir, bundzinieks arī ir, pianists un ģitārists, ko vēl vairāk vajag? 2ēl tikai, ka tā ģitāra nav elektriskā.
— Sīkums, mēs pārtaisīsim ātri vien, — Jānis apsolīja.
— Samēģināsim tūlīt, jā?.
— Netrako, Alegro!
— Kāpēc gan ne?
Un drīz vien atskanēja audzinātāja iemīļotā dziesma, tiesa, mazliet neparastā ritmā un ar neparastu pavadījumu.
— Neskan nemaz tik slikti, — krāsotāju meistars un skolotājs neskopojās ar atzinību. — Protams, konkursā «Kurš labāks?» vēl par agru piedalīties, bet, kad saspēlēsieties, kas zina?
Margas tēvs atnesa pilnu tīkliņu ar saldējumiem. Viņu saņēma ar gavilēm.
— Aiznesu rozes, — viņš pavēstīja. — Viss kārtībā. Pieci tūkstoši sešdesmit gramu. īsts milzenis,— Klāva tēvs priecājās. — Būs atsities tēvā.
Ārā jau bija dziļa tumsa, kad pie darba ķērās muzikanti. Meitenes palika ar vaļējām mutēm, kad Arnis Līcis uzlūdza Margu un sāka nevainojami šeikot. Viņš manīja meiteņu izbrīnu, un viņam krūtīs kaut kas kņudēja no prieka. Neies jau stāstīt, ka pērnvasar deju skolotājs divas dienas lēja sviedrus, lai iemācītu viņam šos dejas soļus tikai tādēļ, ka to prasīja filmas scenārijs. Beidzot sadūšojās arī pārējie zēni.
— Taisni brīnums, pa kuru laiku jūs, zēni, samācījāties, — Anna brīnījās. — Pērngad zāles sienas vien stutējāt.
— Dzīve, meitenīt, nestāv uz vietas, bet virzās pa spirāli uz augšu. To sauc par dialektiku! Lūdzu! — Arnis galanti paklanījās Annai.
— Šī diena ieies astotās «b» vēsturē kā dzimšanas diena kvadrātā, — Juris šķiroties svinīgi paziņoja.
— Tev, Alegro, laikam pat no tējas dubultojas, — Sanita smējās. — Kur tu ķēri kvadrātu?
— Un mūsu ansamblis? Vai tas arī nedzima šodien?
7. nodaļa karnevĀls ar pĀrsteigumiem
Tradicionālais Jaungada sarīkojums gripas dēļ nenotika. Tā vietā februāra sākumā nolēma rīkot karnevālu ar pašdarinātām maskām.
— Labi vien ir, — Juris nopriecājās. — Būs vairāk laika noslīpēt mūsu klases priekšnesumus.
Skolā par tērpiem vien sprieda. Astotā «b» klasē notika vērtību pārvērtēšana. Cieņā un godā nāca meitenes, kuras prata šūt. Daces Ērgles māja pa svētdienām pārvērtās īstā šūšanas darbnīcā. Te grieza un mērīja, šuva un ārdīja. Daces mamma strādāja Rīgas Modeļu namā par modelētāju. Viņai mājās bija vesela kaudze pašu jaunāko modes žurnālu.
— Tu nu gan, Dace, esi baigā čūsku vecene, — meitenes, šķirstīdamas «Siluetus», «Burdas» un vācu «Praktisko Modi», piktojās. — Mājās tādi dārgumi, bet klasei ne pušplēsta vārda.
— Neviens jau man neprasīja. — Dace paraustīja plecus. — Kā es varēju zināt?
Modes žurnāli piederēja pie viņu ģimenes ikdienas. Dace gatavojās iet mātes pēdās un nākamgad iestāties vieglās rūpniecības tehnikumā.
— Mēs, vīrieši, šajā dāmu paradīzē laikam būsim lieki, — vecais Ērglis nosmējās un, savācis visus Daces brāļus, aizbrauca uz mežu slēpot.
— Jums nu gan ir kupla saime, — Zaiga brīnījās. — Ka tava mate tiek ar visu galā?
— Kādēļ tad māte? Mums ir darba dalīšana. Darbdienās pusdienas nesam no tēva rūpnīcas ēdnīcas, mums tur ir abonements. Par brokastīm un vakariņām gādājam mēs abi ar Ilmāru. Dvīņi, kas mācās piektajā klasē, piekopj dzīvokli. Trešklasnieks Juris un otrklasnieks Māris mazgā traukus un klāj galdu. Kad tētis un māmiņa pārnāk no darba, viss ir kārtībā. Sestdienās un svētdienās gan mēs ar mammu pagatavojam kaut ko gardāku, palutinām mūsu vīriešus.
Anna iedomājās savu dzīvokli. Māte, pārliekusies pār zīmējamo dēli, parasti kaut ko rasē. Lai vairāk nopelnītu, viņa ņem darbu uz mājām. Klusums. Garlaicība. Pat televizora viņām nav. Ciemiņi, abas vecās tantes, nāk tikai pa svētkiem un katru reizi stāsta vienu un to pašu — par savām kaitēm un par savu jaunību, kad cilvēki bijuši labāki, puķes ziedējušas košāk un saule sildījusi siltāk.