— Tev, Dacīt, gan nekad nav garlaicīgi?
— Šitādā barā? Pie mums cieņā joki, vakari paiet vienos smieklos. Bet visvairāk mēs gaidām svētdienas, kad visi esam kopā. — Rokas Dacei kustējās tikpat veikli kā mēle. — Vasarā dodamies pārgājienos, filmējam, fotografējam. Par katru ceļojumu mums ir albums un krāsainie diapozitīvi. Atnāciet kādreiz, parādīsim!
Pievakarē, kad izsalkuši un sasārtuši no meža pārradās Ērgļu ģimenes vīrieši, viņus sagaidīja garās, kuplās katūna kleitās tērptas dāmas.
«Iemācīties šūt, tā ir varena lieta,» Anna, mājās iedama, prātoja. «Daces mātei taisnība. Un nav jau nemaz tik grūti, ja tā labi padomā. 2ēl, ka mums abām ar mammu nav mājās šujmašīnas. Kā būtu, ja es pati nopelnītu un nopirktu? Daces mamma teica, ka pa vasaru pie viņiem strādājot mācekles. Veiklākās un apķērīgākās meitenes saņemot krietnu algu. Ja tā labi padomā, Daces ideja kļūt par modelētāju nav zemē metama.»
Sniga lielām, mīkstām pārslām. Savāda bija šī ziema. Decembrī piesala, bet janvārī lija lietus un siltais laiks izdiedzēja zaļu zālīti. Tulpju un narcišu asni, asi kā šķēpi, lauzās no zemes, saplauka pūpoli. Bet nu, kā sācis snigt, birdina bez apstājas. Gar trotuāra malām sakrājušās sniega kaudzes, ļaudis spraucas kā pa tuneļiem.
«Virtuvē pārģērbšos jaunajā tērpā un tad parādīšos mammai. Redzēs, ko viņa teiks? Droši vien neticēs, ka es pati.»
Anna pielika soli. Dzīvokļa logi bija tumši. Savādi. Varbūt mamma atlaidusies atpūsties?
Tukšajā dzīvoklī uz galda Anna atrada zīmīti: «Būšu mājās pavēlu, negaidi. Ēdiens iesegts gultā.»
«Citureiz, kad atnāk draudzenes un gribas vaļsirdīgi papļāpāt par sirdslietām, mamma sēd istabā kā pielīmēta, bet tieši šodien, kad esmu nodomājusi viņu pārsteigt, viņas nav mājās,» Anna sapīka.
Atdzisušās kotletes šķita negaršīgas, putra pārāk šķidra un bez sāls.
Uzģērbusi jauno karnevāla tērpu, Anna krietnu brīdi grozījās pie spoguļa, uzmanīgi sevi aplūkodama. Viduklis bija tievs, nevis tāds kā res- nulei Sanitai, kurai mamma bāž iekšā ēdienu bez jēgas. Vēl pērngad viņa bija plakana kā dēlis, bet tagad jau iezīmējas mazas, apaļas krūtis. Anna apmierināta sev uzsmaidīja, vaigos iegūla mīlīgas bedrītes. Ērti iekārtojusies dīvāna stūrī, viņa iededza sienas lampu un paņēma Leonharda Franka «Matildi». Tā bija mātes mīļākā grāmata. Dažas vietas viņa bija pasvītrojusi.
«Kvēlo izjūtu, ko cilvēkam un dzīvniekam izraisa dzīvības dziņa un kam neviena cita nevar līdzināties, Matilde līdz šim nebija pazinusi. Vēl visa trīsēdama, it kā pārcietusi dedzinošas sāpes, viņa samulsusi jautājošām acīm cieši vērās Vestonā. «… Pateicos tev, mans mīļais, tikai tev! . . . Man būs bērns. Tā būs meitene.»»
No šāda laimes brīža ir radusies arī viņa. Annai ļoti gribējās pašai izjust šos laimes brīžus, par kuriem rakstīts grāmatās, ātrāk kļūt pieaugušai.
Annu pamodināja skaļi smiekli koridorā. Kas tur tik sirsnīgi smejas? Nevar būt, ka mamma.
— Vai tu mani par nesumu neaplaimosi ar tasīti melnas kafijas? — vīrieša balss dārdināja.
— Tsss, nekliedz tik skaļi, uzmodināsi meiteni.
— Tavai meitai nemaz nebūtu bijis par ļaunu paskatīties, kā par labu un ilggadīgu darbu godina viņas māti.
— Viņai citas intereses — skola, draudzenes.
Anna pavēra durvis. Šaurajā koridorā ar milzīgu puķu klēpi rokās stāvēja māte, bet viņai blakus sirms, slaids vīrietis.
Pierastās, krāsu zaudējušās mājas kleitas vietā mātei bija jauns, skaists tērps, gludie mati glīti sakārtoti.
«Māte vēl nav nemaz tik veca,» Annai pirmo reizi ienāca prātā. «Uņ kas tas viņai par pavadoni?»
— Ak dievs, cik jūs esat līdzīgas, kā vecākā un jaunākā māsa! — vīrietis brīnījās.
— Nāciet, lūdzu, iekšā! — Anna sarosījās. — Es tūlīt uzvārīšu kafiju.
— Šodien es biju patiešām laimīga, — meitene dzirdēja mātes balsi.
— Žēl, ka viss labais tik ātri beidzas.
— Tas lielā mērā ir atkarīgs no mums pašiem, — svešais atbildēja.
— Novēlu tev palikt vienmēr tādai, kāda tu esi pašreiz.
Kad Anna pēc brīža iznāca no virtuves ar kūpošajām kafijas tasītēm un cepumiem, svešais jau bija aizgājis.
Brīdi abas klusēdamas malkoja kafiju.
— Māt, — Anna jautāja. — Kas bija mans tēvs?
Priecīgais mirdzums, kas tik pārsteidzoši pārvērta mātes seju un padarīja to jaunāku, pēkšņi apdzisa.
— Šovakar tev nevajadzēja man to jautāt, šovakar ne.
— Piedod, lūdzu!
— Es negribu tev melot, bet nezinu, vai esi jau pietiekami pieaugusi, lai mani pareizi saprastu, — māte kā vērtēdama pavērās meitā. — Man bija jau trīsdesmit, un es biju vientu]a kā koks klajā laukā. Tad es nejauši institūtā satiku tavu tēvu. Viņš bija atsūtīts komandējumā. Man uzdeva par viņu parūpēties. Toreiz bija grūtības ar viesnīcām, un es viņu izmitināju pie sevis. Mēs sadraudzējāmies.
— Un kur viņš ir pašreiz? — Anna nenocietās.
— Drīz pēc mūsu iepazīšanās viņu aizsūtīja uz Āfriku projektēt lielu hidroelektrostaciju, un tur viņš gāja bojā.
Māte piecēlās un izņēma no galda atvilktnes kādu mapi.
— Dažas vēstules un šī kartiņa, tas ir viss, kas man palicis no tava tēva. — Viņa pasniedza meitai nelielu fotouzņēmumu. Anna raudzījās smaidošajā vīrieša sejā ar saulē piemiegtajām acīm un meklēja tur savus vaibstus, taču veltīgi.
— Es biju laimīga, kad tu nāci pasaulē, — māte klusi teica un domīgi lūkojās kafijas tasē, it kā redzētu tur aizgājušās dienas. — Tu aizpildīji visu manu dzīvi. Tavi mazie bērna prieki bija arī mani prieki, tavas bēdas — manas bēdas. Cerēju, ka kādreiz, kad tu paaugsies, kļūsim draudzenes, — māte nopūtās.