Anna neatbildēja.
— Ir jau vēls un jādodas pie miera.
Māte lēnām novilka jauno, nesen pirkto kleitu un iekāra to skapī.
Anna stīvēja nost savu karnevāla kostīmu. Rāvējslēdzējs aizmugurē saķērās.
— Lūdzu, palīdzi! — Viņa piegāja pie mātes.
— No kurienes tev šis dīvainais tērps?
— Citām meitenēm arī tādi ir, mēs pašas pašuvām, — Anna strupi atteica, aši ielīda gultā un pagrieza muguru.
Gaismas reklāma no pretējā nama jumta klāja uz grīdas krāsainu celiņu.
«Un tā sirsniņ, ko viņš mīļo, lai dzīvo sveiks!» skanēja cauri plānajai sienai no kaimiņu dzīvokļa. Pulkstenis noskandināja divpadsmit.
«Beigušies mani svētki. Tik daudz labu vārdu, draudzīgu tostu, bet meita pat nepajautāja, kas man par godībām. Vai starp mums pavērusies plaisa?» māte, nevarēdama aizmigt, prātoja.
Arī Anna gulēja vaļējām acīm.
«Man ar tevi garlaicīgi, māt,» viņai gribējās izsaukties. «Tu apgalvo, ka es esot jau liela, bet izturies pret mani kā pret mazu bērnu. Tiklīdz pārnāku vēlāk mājās, tūlīt sākas sprediķošana un asaras. Par ko tu baidies? Man patīk, ka zēni man raksta vēstulītes, aicina uz satikšanos, uz kino. Vai tas kas ļauns? Es taču neesmu vainīga, ka patīku zēniem labāk nekā tā svētule Baiba. Daces vecāki kopā ar saviem bērniem dodas ceļojumos, bet mēs tik vien kā vasarā svētdienās uz Jūrmalu. Jau divpadsmit, jāguļ, bet miegs ne prātā. Droši vien no kafijas. Nevajadzēja man mammai prasīt par tēti. Labāk bija iztēloties, ka es viņu kādreiz satikšu… Bet varbūt viņš nemaz nav miris, mamma gluži vienkārši nezina vai negrib man teikt patiesību?»
Rožu smarža jaucās ar maigo, delikāto frēziju aromātu.
«Kādēļ mammai sadāvināts tik daudz ziedu? Dzimšanas diena viņai ir vasarā. Un kas ir tas staltais, sirmais vīrietis? Pēc izskata viņš atgādina aktieri Kārli Sebri. Tāds pats labsirdīgs smaids pār visu seju. Varbūt mamma iemīlējusies un gatavojas precēties otrreiz? Bet viņa taču arī pirmo reizi nesareģistrējās. Iznāk, ka es esmu ārlaulības bērns. Lai, vai tādēļ esmu sliktāka par citiem? Māte saka — mīlestības bērns… Šausmas, aizmirsu izmācīties ģeogrāfiju! Lielajā starpbrīdī jāpalūdz Dacei, lai pastāsta, — tas viņas mīļākais priekšmets.»
Māte klusām piecēlās un uzsedza meitai noslīdējušo segu.
* * *
Par karnevāla tērpiem domāja arī abas nešķiramās draudzenes — Marga un Rita. Rita savas raizes uzticēja vecmāmiņai.
— Būs jāpārskata bēniņi. Varbūt vecajā pūralādē atrodas kaut kas piemērots jums abām, — vecmāmiņa prātoja.
Tajā pašā svētdienā, kad citas meitenes sviedriem vaigā šuva Daces mājā, Rita un Marga pārrevidēja bēniņus. Abām meitenēm šķita, ka viņas nokļuvušas apburtā valstībā, kur dzīve sen apstājusies. Pie spāres piekārts, vējā lēni kustējās kokgriezumiem rotāts šūpulis.
— Vai tajā tu gulēji, kad biji pavisam maziņa? — Marga nezin kāpēc pusčukstus jautāja.
— Jā, — Rita tāpat atbildēja. — Un mans tētis, un viņa brāļi un māsas, laikam arī vecaistēvs.
Aijā, žūžū, lāča bērni Pekaināmi kājiņāmi.
Marga pašūpoja šūpuli. — Šausmas, tur guļ mazs bērniņš! — Viņa metās uz trepju pusi.
— Diegabikse! Tā ir princese Gundega, manu bērnu dienu mīļākā lelle, — Rita skaļi smējās.
Baloži, trokšņa iztraucēti, laidelējās gar meiteņu galvām un dusmīgi dūdoja.
— Vai, kā es izbijos! — Marga ar abām rokām spieda neprātīgi pukstošo sirdi.
— Nospļaujies trīs reizes pār kreiso plecu!
Vecā šūpuļkrēslā gulēja rotaļu lācēns. Viena kāja norauta, no caurā vēdera izbirušas zāģu skaidas. Rita atlaidās šūpuļkrēslā. Atskanēja žēla, čīkstoša skaņa.
— Mana māmiņa vakaros mīlēja te atlaisties. Kad es biju maza, ierāpos viņai klēpī un mēs abas lēnām šūpojāmies šurpu turpu, un mums bija tik labi. Nevar būt, ka cilvēks izgaist bez miņas. Un ja nu mans mirušais vectēvs un māmiņa dažreiz, mums neredzot, sanāk te bēniņos un apsēstas uz plīša dīvāna kā kādreiz, kad viņi bija dzīvi?
— Nefantazē! — Marga viņu pārtrauca. — Bioloģijas skolotājs teica, kas miris — miris.
— Bet indieši, piemēram, tic, ka cilvēks pēc nāves dzīvo tālāk un iemiesojas dažādos dzīvniekos, — Rita neatlaidās.
Šauras, vecmodīgas etažeres ar virpotiem augšgaliem bija piekrautas ar vecām grāmatām un žurnāliem.
— Rita, nāc ātrāk šurp! Pārākais numurs! — Marga turēja rokās peļu apgrauztu grāmatu bez vākiem. — «Visjaunākā un vispilnīgākā pastmarku valoda dzeja un proza. Sastadījis Jautrais Amors.» Vienreizeji! Vai zini, ko nozīmē, ja pastmarku uzlīmē šķībi uz leju?
«Pirms dāmai gribat tuvoties, Jūs pieklājību mācāties, Es nedomāju, ka Jūs ļauns, Bet Jūsu tuvumā man kauns.
Jūs izturaties tik uzkrītoši, ka visi sāk ņirgāties. Caur Jūsu rīcību man ceļas nopietnas nepatikšanas.»
— Skaties, kas tālāk: «Māksla patikt jauniešiem.» Taisni tas mums pašreiz vajadzīgs. «Māksla patikt jaunietēm» — tas noderēs zēniem. Paņemsim līdzi uz skolu, tā būs īsta sensācija.
Vecmāmiņas pūralādi meitenes atrada, iebāztu starp divdurvju skapi ar izdauzītu spoguli un apaļu, kokgriezumiem izrotātu galdiņu.
Rita ar lupatu notrausa biezo putekļu kārtu no lādes vāka. Uz meitenēm raudzījās divi gaiļi ar kuplām, krāsainām astēm un sarkanām sekstēm. Virs gaiļu galvām, apvīts ar rožu viju, lepojās skaitlis «1863».
Smagais vāks cēlās čīkstēdams, kā negribot. Gaisā uzvirmoja vaivariņu smarža. Pašā virsū apaļā kārbā meitenes atrada Ritas vecmāmiņas kāzu tērpu — līgavas vainagu ar sakaltušu miršu zariņu, baltu, garu kleitu, zīda zeķes un baltas atlasa kurpītes. Kārbas dibenā bija ar sārtu lenti pārsiets vēstuļu sainītis.