— Rita mīļā, uzvelc šo tērpu!
— Labi, tikai nesaki neko manai vecmāmiņai.
Pēc brīža džinsos tērptās pusaugu meitenes vietā stāvēja jauniņa līgava garā, baltā tērpā ar mežģīņu plīvuru galvā.
— Ritiņ, cik tu skaista!
— Vecmāmiņai bija septiņpadsmit, kad viņa apprecējās ar manu vectēvu.
— Mums arī pavisam drīz būs septiņpadsmit, — Marga domīgi teica. — Un mēs arī varēsim precēties. Zini, man karsts sāk skriet pār kauliem, iedomājoties, ka pēc kāzām kāds vīrietis varēs darīt ar mani visu… Rita, nesmejies, lūdzu, vai tevi kāds zēns ir noskūpstījis?
Rita papurināja gaišmatainās cirtas un spēji nosarka.
— Mani arī ne, — Marga nopūtās. — Anna reiz stāstīja, ka tas neesot nekas sevišķs, drīzāk gan nepatīkams.
— Anna ir skaistule, vecāko klašu zēni viņai bariem vien skrien pakaļ, — Rita ar mazu skaudības pieskaņu balsī teica. — Ja mani kāds noskūpstītu, es laikam no kauna zemē iegrimtu.
— Bet man zēni bijuši nebijuši, ķerstās ar rokām, kur nevajag, bet, ja dod pretī, tad apsaukā par neaizskaramo un svētuli. Daumants, kad es viņam reiz pamatīgi ievilku pa ausi, kliedza, ka tāda zoss kā es palikšot vecmeitās. Zini, Rita, mamma man pastāstīja par zēniem tādas lietas… Mūsējie, nu mūsu klases puikas, jau esot tajā vecumā, kad viņus uzbudinot mūsu tuvums, viņiem griboties mūs aizskart, apkampt, noskūpstīt.
— Ne jau visiem, — Rita viņu pārtrauca, — Imants, piemēram, redz tikai savus akmeņus.
— Klausies, ko vēl mamma teica: glāsti un skūpsti agri vai vēlu novedot pie… — Marga brīdi paviļāja mutē vārdu kā karstu kartupeli un tad ātri izgrūda, — … pie dzimumsakariem.
— Pieaugušie reizēm ir neizprotami, — Rita smagi nopūtās. — Bet ja nu tik ļoti gribas pamēģināt? Palīdzi man atpogāt uz muguras podziņas.
Rūpīgi salocījusi vecmāmiņas kāzu tērpu, viņa novietoja to atkal kārbā.
— Vēstules nonesīšu lejā, varbūt vecmāmiņa grib palasīties.
Lāde izrādījās īsta dārgumu krātuve. Meitenes te atrada garu audekla kleitu ar mežģīņu rotājumiem un simt podziņām uz muguras, modīgus šņorzābaciņus, svārkus ar volāniem, atlasa blūzi, pat rūtainas vīriešu bikses un vesti, salmenīcu un elegantu niedru spieķīti.
— Pārģērbsimies un pārsteigsim tavējos, — Marga izdomāja. — Tu būsi dāma, bet es tavs pielūdzējs.
Visu vakaru abas meitenes tēloja gadsimteņa sākuma mīlētājus, citēja «Mīlestības vēstulnieka» dzejoļus un labi domātos padomus. Ritas tēvs un vecmāmiņa smējās no visas sirds.
Lai žagatas žadzina, lai vistas kladzina, Lai vārnas ķērc un zvirbuļi brēc, Par viņiem domāt mums nav vērts, Pār mums spīd mīlas saule, —
Marga, Ritas priekšā uz viena ceļa nometusies, skandēja un virpināja pirkstos spieķīti. Salmenīca noslēpa matus, un iztālēm meitene atgādināja slaveno franču estrādes dziedoni Morisu Sevaljē, kuru vecmāmiņa teicās redzējusi Parīzē.
Rita, garos brunčus uz augšu pavilkuši, lai kļūtu redzami viņas šņorzābaki, skaļi ostīja papīra rozi un dziedāja:
Kā asmens vaļā vāzts Pār mani kristu senču lāsts, Ja, upurēdama sevi. Es mīlētu tevi.
— Vai tiešām mīlētāji kādreiz izskaidrojās ar tik glupiem vārdiem? — vecmāmiņa, smieklu asaras slaucīdama, brīnījās.
Vakarā, kad Rita iegāja pie vecmāmiņas novēlēt labu nakti, viņa to atrada lasām vecās vēstules.
— Vai tās no vectēva?
— Jā, meit.
— Vai par mīlestību viņš raksta tādus pašus pantiņus kā vecajā grāmatā?
— Nē, bērns. Patiesa mīlestība atrod pati savus vārdus — īstos, vienīgos.
— Cik tev, vecmāmiņ, bija gadu, kad tu pirmo reizi iemīlējies?
— Sešpadsmit. Bija kara laiks. Mūsu ģimene devās bēgļu gaitās. Maskavā ļaužu drūzmā es noklīdu no vecākiem un paliku viena bez naudas, bez ēdiena. Stāvu stacijā, raudu un nezinu, ko iesākt. Un tad pie manis pienāk jauns puisis. «Liela meita, precību gados un šņaukājas kā tāds mazs bērns,» viņš pazobojās. «Es arī esmu viens, bet vai tādēļ raudu?» Pa abiem atradām bēgļu komiteju, sameklējām manus vecākus, bet pēc gada svinējām kāzas. Tavs vectēvs bija latviešu strēlnieks. Otrā dienā pēc kāzām devāmies sturmēt Kremli. Bija Oktobra revolūcijas dienas.
— Tu ari?
— Es ari, šauteni rokās, plecu pie pleca ar viru.
— Tad gan tā bijusi liela mīlestība. Bet kā var zināt, vai mīl pa īstam vai tāpat, pa jokam? — Rita ieritinājās vecmāmiņai blakus zem siltās segas.
— Tas ir grūts jautājums, meit. Daudzi neprot atšķirt īstu mīlestību no acumirkļa aizraušanās un dārgi par to samaksā — ar nelaimīgu dzīvi, ar sabojātu veselību, ar bērniem, kuri aug bez tēva. Patiesa mīlestība nav savtīga, tā domā par otru, lai būtu labi, lai būtu prieks, lai viņš būtu laimīgs. Tāds bija mans vīrs, tavs vectēvs.
Rita smagi nopūtās.
— Kas nospiež tavu sirdi, ja tu tik smagi pūt?
— Zini, vecomāt, es laikam arī būšu iemīlējusies. Tikai tu nevienam, nevienam nesaki, pat Margai ne. Man patīk viens mūsu klases zēns — Pēteris. Viņš vienmēr ir tāds pieklājīgs, kautrīgs, raksta labus sacerējumus un dzejoļus. Bet viņam patīk Dace. Tādas kā es jau nevienam zēnam nepatīk.
— Kas tad tev vainas? — vecāmāte brīnījās.
— Kādēļ man nav tik skaista balss kā Baibai? Vai tāda sejiņa kā Annai? Pat klavierspēle man lāgā nepadodas, tāda klimperēšana vien iznāk. Ja tu būtu dzirdējusi, kā Alegro spēlē! Es esmu tik nelaimīga! — Rita iespieda seju spilvenā un sāka rūgti raudāt.