— Mēs ar vecmāmuļu tevi apmācīsim. Viņa mums ir lieliska saimniece.
Zvans sauca uz nākamo stundu.
— Kā es tevi, Marga, apskaužu! Man patīk pavisam maziņi bērniņi, — Rita klusu teica. — Ja mana māmiņa nebūtu dzemdībās nomirusi, brālītim tagad būtu septiņi gadi.
Marga paspieda draudzenes roku, un abas, tāpat saķērušās, metās skriešus uz klasi.
* * *
Pāri pilsētai brāzās negaiss. Ielu spuldzes kā mazas, gaišas planētas šūpojās vējā. Nelielais debesu kvadrāts virs satumsušo namu korpusiem dega baltām ugunīm. Logu stiklos cirtās smagas ūdens lāses. Pie katra pērkona dārdiena rūtis žēli iedžinkstējās. Ļaudis pamodās no miega un iededza gaismu. Iela paloja kā upe. Šļakatas šķiezdami, uz depo devās pēdējie trolejbusi. Aprakstīto lapu kaudzītes uz Reiņa Kadiķa galda vējā kustējās un čabēja.
Kur tas bija? Latgalē, nē, pie Lubānas, kad debesis tāpat plaiksnīja un lietus gāza straumēm. Viņi ar Mārtiņu devās spridzināt fašistu noliktavu. Mārtiņš toreiz pazaudēja kreiso roku. Trīsdesmit gadu jau pagājis, puse cilvēka mūža. Bet šie četri gadi kā ēna nāk visur līdzi. Ik dienas to atgādina lode blakus sirdij, nejauši satikts cīņubiedrs, sēru vēsts avīzē: «Pēc ilgas un grūtas slimības miris Lielā Tēvijas kara dalībnieks, partizānu nodaļas komandieris …»
Reinis Kadiķis pārbrauca ar abām plaukstām pār seju, kā atmiņas aizdzīdams, un atgriezās tagadnē.
«Ja man būtu burvju vara …»
Skolotājs ieskatījās savu astotklasnieku dvēselēs, uzzināja pašu dārgāko.
Lielākā daļa sapņoja par kosmosu, par lidojumiem uz Mēnesi, uz citām planētām un vēl tālāk — uz citām galaktikām, no kurām nav atgriešanās. Viņu fantāziju rosinājuši Mihailova un Lema romāni, redzētās kinofilmas.
Anna, iecirtīgā skaistule, rakstīja: «Es ļoti gribētu satikt savu tēvu. Māte par viņu nekā nestāsta, es pat nezinu, vai viņš ir dzīvs vai miris. Agrāk, kad es vēl biju maziņa un mamma mani vienu atstāja mājās, es iedomājos — tūlīt, tūlīt atvērsies durvis un ienāks mans tētis tāds liels, stiprs, un pacels mani līdz debesīm, bet atnāca mamma, darbā nogurusi, ar smagu pārtikas somu rokās.
Es zinu, ka tas ir slikti, bet es apskaužu tos bērnus, kuriem ir abi vecāki. Ja man būtu tētis, mēs kopā ar viņu slēpotu, klausītos mūziku, viņš man būtu pats labākais draugs.» Un beigās: «Lūdzu, skolotāj, nerādiet nevienam manu sacerējumu!»
Sanitas darbā kā burvju spogulī redzama viņas un vecāku šaurā lietu pasaulīte: «Ja man būtu burvju vara, es mūsu triju istabu vietā uzburtu lielu, greznu dzīvokli, vislabāk savrupmāju dārza vidū. Skapji lai būtu pilni ar modernām drēbēm un kurpēm, istabā mīksti paklāji un lakotas mēbeles, bet dārzā lai ziedētu rozes. Tie, kuri staigā ar nošķiebtām kurpēm, vienu vienīgu drēbju kārtu un apgalvo, ka viņiem tas vienalga, tūkstoškārt melo. Visiem patīk labi ģērbties un ērti dzīvot, un liekulis ir tas, kas to noliedz.»
Ar šādiem uzskatiem bērns nepiedzimst, tie pārņemti no vecākiem, no- sliktiem draugiem un paziņām. Sanitas māte — pārdevēja puķu veikalā, tēvs — komisijas veikala direktors. Meitai — importa kurpes, importa drānas un importa domas. Ko darīt? Vai audzinātāja uzdevums ir pāraudzināt vecākus? Pēc gada Sanita pošas uz tirdzniecības tehnikumu, ja vien izturēs konkursu.
Skolotājs ierakstīja bloknotā — «Sanita» un pielika lielu jautājuma zīmi.
«Ja man būtu burvju vara, es panāktu, lai visi mani biedri iemīlētu mūziku tikpat stipri kā es. Mūzika ir brīnumvalsts, kurā drīkst ieiet tikai labi, jūtīgi, godīgi cilvēki. Visādiem karjeristiem, mēlnešiem, kauš]iem un citādiem draņķiem tur ieejai jābūt slēgtai. Man žēl, ka šo zemi atrod tik maz manu skolasbiedru. Bet varbūt viņi maldās, īsto ceļu meklēdami? Ja man būtu burvju vara, es sagādātu mūsu skolai daudz mūzikas instrumentu — elektriskās ģitāras, sitamos, trompetes, saksofonus, kontrabasus, lai visi, kas vēlētos, varētu iemācīties spēlēt. Un tad mēs izveidotu savu klases ansambli. Es tam rakstītu mūziku, bet Pēteris dziesmu tekstus …»
Tas, protams, ir Juris, mūzikas piesātinātais zēns ar absolūto dzirdi. Jura tēvs ir slavens kora diriģents, māte — operas soliste. Zēns pa vakariem mācās mūzikas skolā klavieru spēli.
Skolotāja bloknotā parādījās otrs ieraksts: «Mūzikas instrumenti. Orķestris. Ieva Līce.»
Zaiga Zīle iztēlojusies divdesmit pirmā gadsimteņa skolu, kad visā pasaulē uzvarējis komunisms. Kā jau viņš paredzējis, te viss savā vietā — gan Marksa un Ļeņina citāti, gan Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa dzejoļi. 2ēl tikai, ka aiz šīm pareizajām rindām nejūt pašas rakstītājas domu. Vienīgi nobeigumā Zaiga ir atklāta. «Sajā nākotnes valstī vecāki un bērni dzīvos draudzīgi, uzticēsies cits citam. Vecāki neuzspiedīs savu gribu, ar varu nepavēlēs bērniem kļūt par teicamniekiem, nesodīs par katru zemāku atzīmi, nerakņāsies pa bērnu lietām un neraus no rokām grāmatas, kurās rakstīts par mīlestību. Mātes slepeni nenoklausīsies telefona sarunas, meitenes un zēni drīkstēs brīvi draudzēties, un neviens viņus tādēļ neapsaukās par brūti un brūtgānu.
Ja man būtu burvju vara, es vēlētos, lai šī nākotnes valsts sāktos jau rīt…»
Reinim Kadiķim nekad nebija iznācis laika aiziet pie Zaigas vecākiem uz māju. Tēvs, liela uzņēmuma galvenais grāmatvedis un skolas vecāku komitejas loceklis, kārtīgi ieradās uz visām sapulcēm. Jaunākais brālis Jānis, kluss, tāds kā iebaidīts zēns, mācījās ceturtajā klasē. Kādēļ Zaiga tā raksta? Vai par sevi? Skolotājs atcerējās, cik izmisusi bija meitene, kad viņai pagājušajā gadā latviešu valodā draudēja četrinieks, kā viņa lūdzās, lai atļauj atzīmi izlabot. Saņēmusi trijnieku angļu valodā, Zaiga reiz noģība.