Jā, te kaut kas nebija kārtībā.
Vislielāko pārsteigumu skolotājam sagādāja Baibas Baltiņas sacerējums — pasaka par mūsdienu Pelnrušķīti.
«Kādā ģimenē dzīvoja meitene. Viņa bija ļoti neglīta, vāja, tieva, ar sarkaniem matiem un raupjām, sastrādātām rokām, tādēļ mājās viņu sauca par Pelnrušķīti. No rītiem meitene cēlās agri jo agri, lai paspētu pagatavot brokastis mātei, ļaunajam patēvam un viņu īstajam dēlēnam — rupjam, izlutinātam zeņķim. Skolā meitenei bieži nāca miegs, jo mājās viņai bija tik daudz darāmā, ka nācās strādāt arī pa naktīm. Reiz skolā nolēma rīkot balli. Visas meitenes darināja jaunus tērpus, iegādājās vieglas deju kurpītes. Bet Pelnrušķītei bija tikai viena salāpīta kleitiņa un vecas, nošķiebušās kurpes. Māte un patēvs ar savu īsto dēlu aizgāja uz viesībām, bet Pelnrušķītei bija jāsēd mājās un jāada patēvam kamzolis. Viņa ada un raud, ada un raud. Pēkšņi skatās — viņas priekšā vecenīte. Tā saka: «Ņem šo gredzenu, pagrozi, un visas tavas vēlēšanās piepildīsies.» — «Man ļoti gribētos aiziet uz sarīkojumu skolā.» — «Tikai atgriezies pirms pusnakts mājā,» vecenīte, kas patiesībā ir mīlā Laima, piekodina.
Pelnrušķīte nepagūst ne paldies pateikt, kad vecenītes vairs nav, pazudusi, kā zemē iegrimusi. Meitene pagroza gredzenu un saka: «Es vēlētos sev skaistu tērpu!» Un tavu brīnumu! — viņai mugurā pasakains tērps. Meitene pagroza gredzenu vēlreiz — nomīdīto kurpju vietā kājās vieglas balles kurpītes augstiem papēžiem. Skolā visi brīnās — no kurienes uzradusies šī skaistā meitene? Zēni ar viņu vien grib dejot. Meitenes nepazīst savu klasesbiedreni un aiz skaudības griež muguras.
Izdejojusies, izlīksmojusies Pelnrušķīte pa sētas durvīm izlavās no skolas un teciņus vien uz mājām. Pagriež gredzenu — lepnās kleitas vietā atkal vecā, salāpītā, pagriež vēlreiz — kājās nomīdītās kurpes. Pārnāk mājās māte, pārnāk patēvs, Pelnrušķīte cītīgi sēd un ada kamzoli. Un notiek brīnums — patēvs uzslavē pameitu.
No tās dienas meitenes dzīvē viss vērsās uz labu. Darbi ritēt ritēja viņai no rokas. Meitene strādā un dzied. Ļaudis iet garām, apstājas, paklausās, un viņiem kļūst priecīgs prāts. Māte klusībā lepojas ar savu meitu, pat ļaunais patēvs …»
Sacerējumam nebija nobeiguma.
«Tas laiks, kad ticēju burvjiem un visādiem citādiem mošķiem, ir sen pagājis. Ja spētu izgudrot neredzamu ieroci, es, tāpat kā kapteinis Nemo, cīnītos pret visādiem neliešiem un liekuļiem, birokrātiem un citādiem bezgožiem. Daumants Pētersons.»
Skolotājs piegāja pie grāmatplaukta, kurā stāvēja trīsdesmit divas mapes, katram audzēknim sava. Kopš ceturtās klases viņš te atzīmēja bērnu rakstura ievirzes, sekmes, intereses, talanta iezīmes. Jaunākajās klasēs bērni dzīvoja ar sirdi uz delnas, bet šie astotie ieslēgušies kā seifā. Nav viegli uzminēt katra šifru un paraudzīties, ko kurš vērts.
Kaut vai tas pats Daumants. Cik viņam gadu? Sešpadsmit. Mārtiņam, viņa tēvam, kad tas kaujā ar fašistiem pazaudēja roku, bija septiņpadsmit. Viņi zināja, par ko cīnās, riskēja ar dzīvību, nešaubījās ne mirkli. Daumantam ar pazeminātu atzīmi uzvedībā un trijniekiem nācās atstāt iepriekšējo skolu. Kas viņam liedz mācīties? Bet varbūt ir kādi īpaši apstākļi?
Ko viņš, klases audzinātājs, zina par Baibas garīgo pasauli, par viņas mājas apstākļiem? Un ja nu aiz pasakas atrodas rūgtā dzīves īstenība? Un kas slēpjas aiz Zaigas sacerējuma?
Reinis Kadiķis piegāja pie atvērtā loga. Negaiss kā rūpīgs sētnieks bija aizslaucījis visus pilsētas netīrumus un putekļus. Smaržoja pēc skuju meža un sēnēm. Pilsēta dusēja. Tikai retumis pa ielu aizšvīkstēja kāda automašīna vai raitiem soļiem aizsteidzās vēlīns gājējs. Debesīs spīdēja tīras, nomazgātas zvaigznes. Pretējā nama logi bija tumši. Vienīgi divos trešajā stāvā blāzmoja mājīga, zaļgana gaisma. Angļu valodas skolotāja Mādžorija Sīpa ari piederēja pie naktsputniem.
Baiba Baltiņa aizvēra latviešu gramatikas grāmatu un saldi nožāvājās — lai skolotājs saka, ko grib, bet teikuma mācība tik vēlai stundai nav pati saistošākā lasāmviela.
Dažas meitenes jūsmo par mūsu jauno klasesbiedru Daumantu Pētersonu, viņa ierakstīja savā dienasgrāmatā. Man viņš šķiet tāds ākstigs, grib, lai visi viņu ievēro. Bet to pasaku par Pelnrušķīti man nevajadzēja rakstīt. Klases audzinātājs iedomāsies diezin ko, atnāks vēl pie mums uz mājām.
— Es esmu apmierināts ar jūsu sacerējumiem, — skolotājs Kadiķis otrā dienā pavēstīja. — Daži uzrakstījuši pat spīdoši.
Astotie izbrīnījušies saskatījās — latviešu valodā ar uzslavām viņi parasti netika lutināti.,
— žēl, ka mēs norunājām nelikt atzīmes, — skolotājs turpināja. — Divnieku pelnījis nebūtu neviens. Zaigai, Jurim, Pēterim, Annai un vēl dažiem būtu piecnieki. Arī Baibai. Baibas sacerējumu es gribētu nolasīt jums priekšā.
— Nē, lūdzu, skolotāj, nevajag! — Baiba izmisusi iesaucās un aizklāja rokām seju.
— Ko tu psiho! — Sanita viņai iegrūda dunku sānos. — Būtu ļāvusi, lai lasa. Lūdzu, skolotāj, palasiet kādu citu sacerējumu! — viņa mēģināja glābt stāvokli. — Zaigas vai Pētera.
Šoreiz nelīdzēja nekādi triki, no ienīstās latviešu valodas gramatikas astotā «b» tomēr neizspruka.