— Bet es tās jau sen ienīdu! — Marga šņukstēja. — Zēni skolā mani apsaukāja par govi ar garo asti. Katru rītu bija jāceļas agrāk un jānoņemas ar pīšanu. Pēc kā es izskatījos — kā no pagājušā gadsimteņa iziļiem laukiem.
— Kas darīts — padarīts, — Margas māte samierinoši noteica, — Pabāz galvu zem ūdens un izskalo tās šausmīgās čirkas.
— Kādēļ? — Marga šņukstēja.
— Tādēļ, ka šī frizūra tev nepiestāv. Tēvam taisnība. Tu izskaties pēc safrizētas aitas.
Māte un meita guļamistabā pie spoguļa ilgi pētīja dažādus matu sakārtojumus, līdz izšķīrās par gludu, ar sprādzi aizmugurē saņemtu frizūru.
— Dvīņi kaut ko aizmirsuši, — Klāvs otrā rītā skaļi pavēstīja.
— Ko tad? — Zaiga brīnījās.
— Sinjonus.
Pārējām meitenēm tas jau bija noiets etaps, bet zēniem atkal puslīdz vienalga, vai Marga un Rita staigā ar bizēm vai bez tām. Bižu raustīšanas laikmets bija sen aiz muguras.
— Māra Cīrule skolotāju istabā raksta lapas ar uzdevumiem, — Imants, klasē iemeties, pavēstīja. Astotā «b» satraucās. Ķīmija bija pirmā stunda, saglābt vairs neko nevarēja.
Kad jaunā ķīmiķe Māra Cīrule pirms diviem gadiem ieņēma vietu pie garā skolotāju galda, Reinis Kadiķis viņai laipni aizrādīja:
— Meitenīt, šī ir skolotāju istaba.
Vēlāk, atceroties šo gadījumu, abi sirsnīgi smējās.
Direktora vietnieka saimniecības lietās Valentīna Ruško pareģojums, ka tāds sievišķīgi trausls radījums smagajā skolotājas darbā salūzīšot kā skaliņš, nepiepildījās. Māra Cīrule izrādījās sieviete ar stingru raksturu. Pēc pusgada ķīmija, tāpat kā ģeogrāfija, kļuva par vienu no audzēkņu iemīļotākajiem priekšmetiem. Skolēni svēra un mērīja, jauca un karsēja, ar lielu ziņkārību vērodami, kas no tā visa iznāks. Māras Cīru- les dēļ dažs labs bija gatavs iet caur uguni un ūdeni. Vecāko klašu meitenes, kuras jau pievērsa lielāku vērību savai ārienei, ar interesi aplūkoja skolotājas gaumīgos, elegantos džemperus un svārkus. Māra to ievēroja un labprāt parādīja kādu sarežģītāku adījuma rakstu vai piegrieztni. Par kādu citu savas skolotājas aizraušanos astotā «b» uzzināja pavisam nejauši, skatoties televizoru. Moderno deju konkursā Māra Cīrule kopā ar savu partneri izcīnīja otro vietu.
Drīz pēc tam skolā izveidojās moderno sarīkojuma deju pulciņš. Meiteņu pieteicās milzums, bet zēnus nācās stumt un vilkt ar varu. Māra
atveda uz skolu paveco, bet vēl itin veiklo dejošanas skolotāju Kauliņu, kas sviedriem vaigā pūlējās no neveiklajiem, stīvajiem zēniem izveidot graciozus dejotājus un galantus kavalierus. Ar meitenēm gāja vieglāk, tām dejošanas māksla šķita jau šūpulī ielikta.
Mārai Cīrulei bija savas īpatnējas mācību metodes. Lai pārbaudītu, kā skolēni apguvuši izņemto vielu, viņa reizi mēnesī negaidot lika rakstīt kontroldarbu. Uz nošpikošanu nebija ko cerēt, skolotāja katram izsniedza savu uzdevumu, uzrakstītu uz īpašas papīra lapas.
Astotai «b» šī nereize iekrita tieši pirmdienā. Lai nu kas, bet ķīmija •nebija šīs klases aicinājums. Vienīgi Jānis Krūmiņš tajā bija iemīlējies bez mēra.
— Viņš, nabadziņš, tur nav vainīgs, tas viņam negribot jau ieprogrammēts gēnos. — Pārējie visžēlīgi piedeva Jānim viņa aizraušanos.
Jāņa māte bija ķīmijas profesore, tēvs strādāja Organiskās sintēzes institūtā. Klasē smējās, ka vecāki vakaros Jānim pasaku vietā skaitījuši ķīmijas formulas. Sestajā klasē Jānis reiz gandrīz sadega. Slepus paņēmis no ķīmijas kabineta Bertolē sāli, viņš to iebāza kabatā un aizmirsa. Viela sasila un negaidot uzliesmoja, izdedzinādama uzvalkā lielu robu un apsvilinādama roku un sānus. Pēc tam kad dēla neveiksmīga eksperimenta rezultātā sagruva personīgās garāžas siena un bezmaz aizgāja bojā pats mantinieks, vecāki Jāni aizveda uz Pionieru pils jauno ķīmiķu pulciņu ciešā pārliecībā, ka māja tagad būs drošībā.
— Klau, Profesor, esi cilvēks, glāb klasi! Imants izmisis čukstēja. — Pusei būs divnieki. Kurš normāls cilvēks tādā laikā kā vakar sēdēs mājās un zubrīsies ķīmiju?
— Ko es varu darīt? — Jānis raustīja plecus. Viņu personīgi šis kontroldarbs neuztrauca ne mazdrusciņ.
— Izgudro kaut ko, kādu sprādzienu, vai.
— Ko tu lūdzies to pūsli? — Daumants, kas sēdēja Imantam blakus, nicinoši nošņāca.
Kavēties nedrīkstēja. Zaiga jau apstaigāja galdus un izdalīja kontroldarbu lapas. Māra Cīrule šķirstīja kādu papīriem piebāztu mapi.
— Atļaujiet, skolotāj, man nomazgāt rokas, — Daumants palūdza.
— Lūdzu, Pēterson, mazgājiet, ja jums tas nepieciešams.
Māra Cīrule visus savus audzēkņus uzrunāja tikai uzvārdos un ar «jūs». Izņēmumu nebija.
Izlietne atradās ķīmijas kabineta stūrī blakus skapim, kur stikla burkās un pudelēs glabājās dažādas ķimikālijas, katra ar savu uzrakstu.
Tikko Daumants paguva ieņemt savu vietu, telpā sāka izplatīties neciešama smakā. Izcēlās tracis.
— Kāds palaidis personīgo gāzi!
— Ož pēc vecām olām!
— Nē, pēc bojātas gaļas!
— Lūdzu, skolotāj, atļaujiet iziet, man nelabi!
— Man arī! Man arī!
— Zīle, lūdzu, atveriet logus un ieslēdziet ventilatoru! Savāciet veikli savas lietas, kontroldarbs turpināsies klasē.
— Čūsku vecene! — Imants nospļāvās.
Daumants noplātīja rokas.
— Nav mana vaina. Es darīju, ko varēju.
Pa atvērtajiem logiem un durvīm nelāgā smaka, it kā tai būtu pieaudzis tūkstoš kāju, ātri vien ielīda pārējās skolas telpās.