Direktoram kabinetā pašreiz notika nepatīkama saruna ar izglītības nodaļas skolu inspektori — īgnu, padzīvojušu biedreni. Neuzkrītoši ievilkusi degunā gaisu, viņa aizdomīgi paskatījās uz direktora pusi. Tas jau krietnu brīdi sajuta pretīgo smirdoņu.
— Atvainojiet, — viņš teica un aizvēra logu. — Mums kaimiņos ir neliela mehāniskā darbnīca. Tā reizēm ar karbīdu piesmirdina visu apkārtni. Droši vien atkal saplīsis metināmais aparāts.
— Man gan šķiet, ka smaka nāk no šīs puses. — Inspektore pavēra durvis, nekavējoties atsprāga atpakaļ un aizspieda degunu ar kabatas drāniņu. — Šausmas! Kas te notiek?
Sajā brīdī astotās «b» skolēni, degunus saķēruši, metās ārā no ķīmijas kabineta.
— Skolotāja Cīrule, ko tas nozīmē? — direktors saērcināts noprasīja.
— Neveiksmīgs ķīmijas eksperiments. Pēc dažām minūtēm sekas būs likvidētas.
— Pēterson, kas notiek ar nātrija sulfīdu, ja to iemet kādā skābē? — skolotāja jautāja, kad visi bija sagājuši klasē.
— Tas izkūst, — Daumants nevainīgi atbildēja.
— Un vēl?
— Izdalās gāze — sērūdeņradis, kura smaka atgādina sapuvušas -olas.
— Uzdodu jums ārpusklases darbu — uzrakstīt vismaz desmit lappušu garu referātu par sulfīdiem. Nākamajā pirmdienā visi to noklausīsimies. Literatūru varat saņemt pie manis.
Klasē nogranda smiekli.
— Esam nokavējuši piecpadsmit minūtes. Jūsu rīcībā paliek trīsdesmit. Kontroldarbs netiek atcelts.
Smiekli mirklī apklusa.
* * *
— Kas tev lika palaist gāzi? — Zaiga pēc zvana pārmeta Daumantam. — Tevis dēļ daudzi nepaguva pabeigt kontroldarbu un tādēļ saņems sliktu atzīmi.
— Ak tādi jūs esat? — Daumants aizsvilās. — Pirms kontroldarba visi bija ar mieru kaut vai atombumbu uzspridzināt, bet tagad pārmet.
— Ko tu klausies to zubrītāju? — Imants vilka draugu prom. — Vai' nezini, ka viņai klab zobi par katru atzīmi, kura zemāka par piecnieku? Tu rīkojies kā īsts varonis.
— Ja kontroldarbs būtu pajucis, visi kliegtu «urrā!» un apsveiktu Daumantu, bet tagad… — Baiba, kārtodama portfelī grāmatas, prātoja. — Skolotājai Cīrulei no uztraukuma drebēja rokas…
Daumants neizturēja Baibas pārmetošo skatienu.
— Ko tā rudmatainā blenž uz mani ar saviem prožektoriem! — viņš kliedza. — Droši vien domā — atnācis mūsu godīgajā klasē tāds bezkauņa, traucē labajiem bērniņiem mācīties. Sevis dēļ es to nedarītu. Man personīgi par jūsu ķīmiju nospļauties!
Nedēļa aizskrēja kā vēja spārniem.
— Klau, ķīmijas ģēnij! — Daumants sestdienas rītā piesēdās blakus Profesoram. — Tev būtu viens pūtiens uzrakstīt to sacerējumu, kuru man Cīrule uzbāza. Es parādā nepalikšu.
— Cik tad tu man piesoli? — Profesors zobojās.
— Es ne par naudu. Ja tev uz kādu zobs, uzspiedīšu tam tādu zīmogu uz fizionomijas …
— Tie laiki, vecīt, kad visu izšķīra dūre, sen pagājuši. Tu esi nokavējis vismaz par trīssimt gadiem.
— Ceļos jau es tavā priekšā nekritīšu, — Daumants noskaitās.
* * *
— Mūsējie rīko pārgājienu «Atvadas vasarai». Negribi nākt līdzi? — vecākais brālis Kristaps svētdienas rītā aicināja. — Būs ugunskurs, desiņas, dziesmas.
—Ej ratā! — Daumants, grāmatās ieracies, atrūca.
— Zili brīnumi! Sīkais ķēries pie mācībām! — Brālis paraustīja plecus, paņēma mugursomu un aizgāja.
Pēc brokastīm vecāki un māsa ar mazuli posās uz ģimenes dārziņu.
— Daumants varētu palīdzēt uzrakt zemi, kamēr vēl pieturas jauks laiks, — tēvs ieminējās.
— Gan jau mēs paši kaut kā, pats redzi, ka bērns mācās, — māte viņu apsauca. — Mēs nu ejam, dēls, kotletes un kartupeļi ledusskapi, ja sagribas ēst, pats uzsildi.
Šķirstīdams biezos sējumus, Daumants kā detektīvs dzenāja pēdas nelaimīgajiem sēra savienojumiem un rūpīgi izrakstīja visu, kas par tiem bija sacīts. Atklājās interesantas lietas.
Pirmdien Māra Cīrule uz sava galda atrada glīti iesietu mapi ar uzrakstu «Sulfīdi»". Tajā bija desmit lappušu, ne rindiņu mazāk.
3. nodaļa ROMEO UN DŽULJETA
Ģeogrāfam Antonam Caunem, ar iesauku Kolumbs, bija stingra, bet taisnīga skolotāja slava. Piecnieku viņa priekšmetā saņēma tikai tie, kuri prata pastāstīt plašāk nekā mācību grāmatā. Astotajā «b» pirmais piecnieku izpelnījās Imants par vairākus gadus rūpīgi vākto un sakārtoto Latvijas derīgo izrakteņu kolekciju. Imants ar to lepojās vairāk nekā sīkstulis ar naudu, ilgi svārstījās, līdz atnesa uz skolu.
— Pasaulē jālūkojas ar zinošu prātu un redzīgām acīm, — skolotājs Caune mēdza teikt. — Ja sēdi uz liela akmens, tev jāzina, kas tas ir un kā te nokļuvis; ejot pāri upītei, ir jābūt skaidrībā, no kurieņes tā tek un kurp tek.
Būdams sporta meistars kalnu tūrismā, viņš katru gadu piedalījās interesantās ekspedīcijās. Skolas ģeogrāfijas kabinets bija slavens visā pilsētā ar savām unikālajām minerālu kolekcijām, ar teicamiem maršrutu aprakstiem, plašo kartotēku, kurā glabājās ziņas par visiem kontinentiem un valstīm un kuru skolēni pastāvīgi papildināja. Ceļojumu apraksti skolas bibliotēkā bija deficīts — uz tiem pierakstījās rindā. Skolēni aizrāvās ar fotografēšanu, ar krāsainiem diapozitīviem.
Vislielākais skolotāja Caunes nopelns bija tas, ka viņa audzēkņi pēc kartes un kompasa lieliski orientējās svešā apvidū, zināja noteikt debess puses pēc apsūnojušiem kokiem un akmeņiem, pēc mežā izcirstajām stigām. Skolas komandas regulāri piedalījās orientēšanās sacensībās un parasti ieņēma kādu no pirmajām vietām.
Nomaļajā piestātnē, kur vairums elektrisko vilcienu pat neapstājās, kādā oktobra rītā izbira liels bars smejošu un čalojošu skolēnu. Roku virs galvas izslējis un knipjus sizdams, Antons Caune ātri savāca savējos. Parasto treniņtērpu vidū tie atšķīrās ar vienādām salātu zaļām vel- veta vestēm un skolas emblēmu.