— Soļos, marš! — Caune nokomandēja un pirmais sāka iet pa labi iemītu taciņu pāri pļavai. Locīdamās kā milzīga čūska, viņam sekoja visa orientieristu saime.
Naktī bija uzkritusi salna. Pļavu klāja sidrabaina, pūkaina sarmas kārta, pārvērzdama smilgas, zirgskābenes, āboliņa pogaļas trauslos, kā no stikla darinātos mākslas darbos.
— Saderam, ka būs lietus, — Imants pukojās. — Tādēļ vien, ka es aizmirsu mājās plēvi.
— No skaidrām debesīm? — Ģirts zobojās. — Būs dieniņa uz goda.
Pēteris un Dace klusēdami soļoja aiz viņiem.
Dace bija pieredzes bagāta orientieriste, republikas skolēnu izlases komandas dalībniece. Pastaigas pa mežu viņai vienmēr sagādāja prieku. Bet šorīt meitene tikai ar mokām piecēlās no gultas. Galva bija smaga, deniņos sāpīgi pukstēja, pēc katra elpas vilciena krūtis iečerkstējās kā neeļļots pulkstenis. Tagad svaigā gaisā galva vairs nesāpēja, un Dacei kļuva priecīgāks prāts.
Mežmalā sākās parastā pirmssacensību rosība. Sanitārās kopas meitenes uzslēja telti un piestiprināja virs tās sarkanu krustu. Skolotājs Caune nostādīja visus ierindā un palūdza rajona izglītības nodaļas pārstāvi, kādreiz slaveno alpīnisti Regīnu Salu, atklāt sacensības. Par laimi, viņa nebija no ilgrunātajām — pateica dažus vārdus par orientēšanās sporta nozīmību un novēlēja visiem sekmīgi veikt distanci.
Katram dalībniekam izsniedza numuru un maršruta karti. Sešu kilometru garo distanci, atzīmējot kartē kontrolpunktus, vajadzēja veikt, ilgākais, divās stundās.
— Kas ir, veči, saraujam vienā stundā! — Imants ierosināja. — Man ir līdzi desiņas, uzvārīsim tēju, pasēdēsim pie ugunskura.
— To var, — pārējie bija ar mieru.
Ik pēc piecpadsmit sakundēm kāds no dalībniekiem pazuda mežā. Drīz vien starta vietā palika vienīgi sanitāres un Regīna Sala, kurai pēc sacensībām bija jāpasniedz uzvarētājiem balvas.
— Meitenes, ja es pec pusotram stundām neesmu atpakaļ, pakliedziet, lūdzu, — viņa noteica un devās mežā sēnēs.
Daces kedas ātri vien samirka, un pār muguru sāka skriet nepatīkami drebuļi. Pie kontroles punkta ar atzīmi «91» viņu gaidīja Pēteris.
— Vai tev nav kas dzerams? Rīkle galīgi sausa.
Pēteris piedāvāja skābās konfektes.
— Kas tev, slima esi, vai? — Viņš norūpējies pataustīja Daces pieri. — Acis tādas nogurušas un piere gluži karsta.
— Tas no skriešanas, — Dace izmelojās. — Iesim kopā, būs īsāks ceļš. !
Pārrāpušies pāri smilšainam, pusauga priedltēm biezi noaugušam pauguram, viņi nonāca slīkšņainā ielejā, pa kuru tecēja upīte. Pēdējās zeltainās bērzu lapas virpuļoja zemē kā mazi planieri, apšu kailajos zaros salīgi drebinājās rasas pilieni. Varens ozols, rūsganajās lapās kā siltā kažokā ietinies, spoguļojās upes līcī.
— Tas ir ziemas ozols, — Dace teica. — Viņš lapas saglabā arī ziemā. Bargajā salā tās pasargā trauslos pumpurus. Pavasarī pēc pirmā siltā lietus lapas vienā naktī nobirst un koks ietinas plaukstošo pumpuru maigajā zaļumā gluži kā gaisīgā lakatā.
Ozola zarā, prasmīgi nomaskēts, atradās nākamais kontroles punkts.
Dace pirmā pamanīja krastmalā sagāztos apšu stumbrus. Šķita — kāds ar kaltu bija tos rūpīgi nosmailinājis kā lielus zīmuļus. Mazliet lejāk dzirdēja ūdens čalošanu. Bebri bija prasmīgi aizsprostojuši upīti ar apšu baļķiem un koku saknēm, starpas aizvijot ar sīkiem žagariem un noblīvējot ar zemi un dūņām. Ūdens putodams gāzās pāri divus metrus augstajam aizsprostam.
Upītes līkumā, kur uz kartes bija parādīta pļava, tagad pletās bebru dīķis ar nelielu, apsēm apaugušu saliņu vidū.
Pēc dotā maršruta sacensību dalībniekiem vajadzēja šķērsot upi. Taciņa, kas līkumoja gar piekrasti, noveda pie laipas. Pēc vairāku dienu lietavām upe bija izgājusi no krastiem. Iepriekšējā naktī piesala. Virs ūdens kā plānas stikla lauskas peldēja vižņi, atvarā griezdamies gredzenos.
Pēteris nepaguva ne attapties, kad Dace jau atradās uz laipas. Tālākais norisinājās kā paātrinātā kinofilmā. Upes vidū laipa sagriezās šķērsām, un Dace pazuda ūdenī. Pēteris metās viņu glābt. Krietnu gabalu lejāk abi izķepurojās pretējā krastā.
— Jāapžāvējas. Tev sērkociņu nav? — Dace spaidīja samirkušos matus, kas atgādināja ūdenszāles.
Izvilcis no planšetes slapjo maršruta karti, Pēteris sāka to pētīt.
— Līdz finišam vēl krietns gabals ko iet, bet tev ir temperatūra, tas skaidrāks par skaidru. Te tuvumā jābūt mājām «Ievulīči». Galu galā tas mums ir pa ceļam. Skrējām!
Pēteris pirmais metās pāri noraktam kartupeļu laukam. Dace klupdama krizdama viņam sekoja.
— Pagaidi brītiņu, — viņa elsa, — man trūkst elpas.
— Saņemies! Nav vairs tālu. Tepat aiz ābeļdārza ir mājas.
Pēteris satvēra meitenes roku un sāka vilkt viņu uz priekšu. Salīkušajās, apsūnojušajās ābelēs kā zeltaini un sārti ziedi karājās nenovāktie sīpoliņi un pepiņi. Ap tiem čiepstēdamas ņēmās zīlītes un dzilnīši.
Pašas mājas slēpās ceriņu krūmos. Tās šķita pamestas. Dzīvojamās mājas ielīkušais jumts noaudzis ar zaļu, samtainu sūnu, caur kuru vietām spraucās ārā pa pelēkam salmu kušķim. Kūtij viens gals pajucis. Kā salauztas ribas pret debesīm slējās spāru gali. Rūsgans kaķis, asti izslējis, paskrējās ienācējiem pretī un tūlīt sāka tīties Dacei ap kājām. Virs mājas durvīm kā izplestas rokas stāvēja vareni žuburoti brieža ragi.
Pēteris pieklauvēja. Atskanēja suņa riešana.
— Kas tur dauzās? Nāk iekšā! — nelaipna balss aiz durvīm sauca.