Abus slapjos skolēnus apņēma tīkams siltums un lauku mājas aromāts — smaržoja pēc dūmiem, sīpoliem, āboliem un žāvētas gaļas.
Garās, baltās apakšbiksēs tērptās kājas pāri gultas malai pārlicis, uz ienācējiem nelaipni raudzījās pinkains vecis. Plušķains suns stīvām kājām piečāpoja pie svešajiem, skaļi vilkdams elpu caur nāsīm, krietni tos apošņāja, tad, laiski pavicinājis astes riteni, palīda pagultē.
Dacei šķita, ka viņi nokļuvuši kāda burvja miteklī. Pie sienām karājās izbāztas meža zvēru galvas ar visiem ragiem un ilkņiem, spokaini koka zaru un sakņu veidojumi. Melns krauklis ieķērkdamies uzlidoja uz sava saimnieka pleca un spožām acīm vēroja nelūgtos viesus.
— Vai jūs neatļautu mums virtuvē mazliet apžāvēties? — Pēteris palūdza. — Mēs iekritām ūdenī.
— Traki paliek traki, — večuks burkšķēja. — Vai jums acu pierē nav, vai? Skaidrā dienas laikā mesties upē!
Drīz vien plītskrāsnī sprakšķēja uguns, mīlīgi sīca tējkanna.
— Pārģērbieties un slapjās drēbes izžaujiet uz aukliņas virs plīts! — saimnieks pavēlēja. Dacei viņš iedeva garu linu kreklu, no ilgas mazgāšanas krāsu zaudējušus svārkus un lielu lakatu.
— Mini bruncīšu šajā mājā nav. Mana nelaiķe atzina tikai māksi, — večuks, bārdā smīnēdams, piebilda.
Pēteris saņēma pašaustas vadmalas bikses un siltu vilnas kamzoli.
— Tu, Dace, izskaties uz mata pēc Kristīnes, — Pēteris smējās.
— Bet tu pēc Edgara.
Dacei ienāca prātā Blaumaņa varoņu mīlestība, un viņa spēji nosarka.
— Es labprāt gribētu būt… — Pēteris lēnām teica un tad spēji aprāvās.
— Kas tu gribētu būt?
— Neko.
Piespiedusies pie siltā mūrīša, Dace drebinājās.
— Iedzeriet katrs pa krūzei karstas liepziedu tējas ar medu! — saimnieks izrīkoja. — Tūlīt paliks labāk.
— Tu atlaidies uz brīdi, kamēr drēbes apžūs, — Pēteris pavēlēja. — Bet es pasēdēšu tepat plīts priekšā.
Dace tūlīt iegrima murgu pilnā miegā.
— Tā es te dzīvoju viens pats. Mans darbs — uzraudzīt kolhoza mežus,— večuks stāstīja. — Reizēm cilvēkus dienām ilgi neredzu. Bet meža zvēri no manis nebaidās, nāk un ēd no rokas. Meža cūkām veselu tupeņu lauku atstāju nenoraktu, labāk, lai rokas te nekā pa kolhoza tīrumu. Pagājušo nakti spīdēja mēness, varēja labi redzēt. Varena cūku mamma atveda veselu baru strīpainu pusauga sivēnu. Tad nu visi ņēmās pa tupeņiem rukšķēdami un kviekdami.
Vecā mežsarga balss atnāca līdz Pēterim kā no tālienes. Uguns liesmas apspīdēja mežsarga seju un vērta to līdzīgu pasakainam meža vecim. Un tad vairs nebija nekas.
* * *
Ģirtam mežā nekad nebija garlaicīgi. Vasarā viņš risināja garu garās sarunas ar putniem. Putnu balsis atdarināt viņam iemācīja kāds zooloģiskā dārza putnu sektora strādnieks. Putni bija Ģirta lielā mīlestība. Salasījies Lorenča grāmatu «Viņš runāja ar zvēriem, putniem, zivīm», Ģirts zooveikalā iegādājās pelēko vārnu un katru dienu ņēmās to apmācīt runāšanas mākslā.
— Jūs tikai padomājiet — vienkārša austriešu vārna, neviena nemācīta, prot teikt: «Ei, tu, panāc šur, re, kur tā sēž, dzi, Fredi, nāc šur, re, kur tā sēž!» Un pēc tam, kad tā izsprukusi no zēnu rokām, pavēsta sa~ vam saimniekam: «Mēs to dabūjām ciet ar lamatām.» Bet manējā tikai blenž ar vienu aci un vairāk par parasto «krā-krā» nespēj izķērkt.
— Nu gan tu lej, nav dzirdēts, ka vārnas runātu, — klasesbiedri apšaubīja, Papagaiļi, tie gan.
— Jūs neticat? — Ģirts uztraucās. — Lūdzu, te tas rakstīts, astoņdesmitajā lappusē. — Ģirts atvēra savu iemīļoto grāmatu. — Profesors Konrāds Lorencs gan nemānīsies. Viņš prata sarunāties ar kovārņiem kovārniski, ar zosīm — zosu valodā, ar meža pīlēm un citiem putniem. Es piespiedīšu savu Ansi runāt, — viņš zvērēja, — un tad jums visiem mutes no brīnumiem paliks vaļā.
Ģirta vārna lieliski prata atdarināt garāmbraucošo trolejbusu švīkstoņu, automašīnu rūkoņu, atvērtu durvju virināšanos. Kādu dienu putns ar knābi bija atvēris būra durvis un pa atvērto logu aizlidojis brīvībā. Velti Ģirts skraidīja pa tuvējo parku, klaigādams: — Ansi, nāc šurp! Ansi, nāc šurp!
Kopš šī rudens Ģirtam bija jauna aizraušanās — kovārņi. Viņš bija ieņēmis galvā izaudzēt savā rajonā veselu kovārņu dinastiju tāpat kā profesors Lorencs Altenbergā. Vajadzēja tikai kādam apjautāties par kovārņiem, kad Ģirts atplauka un tūlīt ņēmās gari un plaši stāstīt par šo- apbrīnojamo putnu dzīves veidu un paražām.
— Tu padomā tikai, — viņš, sarunu biedru aiz piedurknes turēdams, stāstīja, — mans Ciks un Čika ir samīlējušies viens otrā līdz ausīm. Viņš, kaklu taisni izstiepis un piepūties, dižojas viņas priekšā un spalgi sauc — «cik, cik, cik», tas kovārņu valodā nozīmē — «tu man patīc». Viņa pacietīgi sukā ar knābi Čika mīkstās skausta spalvas. Pavasari abi izperēs vidēji sešus mazuļus, katrs pārītis pēc gada atkal sešus, tas ir 24 kovārņi, vēl pēc gada …
— Pēc desmit gadiem — 262 144. — Jānis ātri aprēķināja. — Visa Rīga būs kovārņu apsēsta. Tu esi sapņotājs, Ģirt!
Ģirts, domādams par saviem putniem, soļoja pa mežu. Viņa asais skatiens pamanīja sūnās gan vēlīnu baraviku vai apšu kundziņu, gan īpatnēju piepi uz nokaltuša koka stumbra. Žagata, ievērojusi gājēju, skaļi iežadzinājās. Zēns atbildēja. Garo asti iepletis, ziņkārīgais putns pielidoja tuvāk. Gandrīz kilometru zēns to kaitināja, žadzinādams žagatiski.
Kad Ģirts nonāca pie mērķa, Imants, dūmus gaiņādams, kurināja ugunskuru. Katliņā burbuļoja brūkleņu mētru tēja.