Ulfs Eriksons
Stikla cilvēki
I
... pats tur esi cits, cits gaismas grauds tavas aizmirstības lielajā rītā... Šis savādais piedziedājums ir pēdējais, ko atceros no mūsu kopā pavadītā laika. Bet sāksim ar to, kas attiecas uz sākumu, - ar apgalvojumu: mūsu tikšanās bija nejauša. Un ar jautājumu: vai mūsu tikšanas tiešām bija nejauša? Tikpat nejauša, cik sniega pika, kas trāpa pa pakausi? To mēs nekad neuzzināsim.
Tomēr tagad, kad jau ir par vēlu, viss šķiet tik skaidrs un saprotams. Es redzu attēlu mozaīku, kas (aujas sakārtoties. Bet es zinu, ka man šajās ainas vairs nav savas ēnas. Es vienīgi varu pastāstīt, ko redzu, un tas attiecas arī uz to, kas stāstījuma laika notiek manā galvā.
Pirmo reizi mēs cits citu ieraudzījām vestibilā pie garderobes, mūs visus četrus bija sagūstījis liels spogulis ar zeltītu rāmi. Iemesls, kādēļ to atceros, nav tas, ka man tagad vairs nav spoguļattēla, un ari ne tas, ka mēs toreiz ar spožās virsmas starpniecību būtu cits citam kaut ko slepeni paziņojuši. Es to atceros tikai tādēļ, ka mēs pēc dažām minūtēm - tad, kad bijām nodevuši meteļus, apmeklējuši tualeti un uzsmēķējuši pie ieejas, atkal tikāmies zālē. Jo izrādījās, ka mēs sēžam blakus - vienā un tajā pašā rindā, un tā bija doma, kas izskatījās pēc rīcības, vai rīcība, kas līdzinājās domai, bet kurš gan to būtu izdomājis?
Man šķiet, ka tur, astotajā rinda, mūsu starpā jau bija izveidojusies zināma afinitāte, tonis, kurā skanējām tikai mēs četri. To pārņēma mūzika, patīkams un nedaudz satraucošs mūzikas vēstures ceļojums, kura tema bija portugāļu follia. Mes droši vien būtu aizmirsuši šo triviālo sagadīšanos -vispirms tikšanos spoguli un pēc tam sēdēšanu blakus tajā pašā rindā - ja ļoti drīz nebūtu notikusi trešā satikšanās.
Es, starp citu, koncertu atceros tikai tādēļ, ka atceros šīs savas domas. No mūzikas vispār neko vairs neatceros.
Dažas dienas pēc koncerta lauzām kāju - visi četri un vienā un tajā pašā vietā. Ne jau ģeogrāfiski - visi salauzām augšstilba kaulu. Ortopēdam nebija ko teikt, tikai “savādi, savādi” pedagoģiskā paraugstundā ar rentgena bildēm un dažiem studentiem turpat pie mūsu slimnīcas gultām. Tad parādījās kāds svešs speciālists, kurš nepacietīgi gribēja redzēt bildes. Pārējie naidīgi nostājās apli, un viņš bija spiests pacelties uz pirkstgaliem, lai kaut ko saskatītu pāri viņu pleciem. “Labi, pieļauju, ka saņemšu kopijas,” viņš noteica un pazuda. Ortopēds skaļi čukstēja studentiem, ka tas esot kaut kāds dīvainis nez no kurienes: gan Karolinska institūta pētnieks, gan fraktūrsta-tistikas speciālā arhīva vadītājs, kā viņš pats mēdzot apgalvot. “Dīvainis” uzpeldēja arī nākamajā dienā, tiklīdz bijām pamodušies. Viņš stādījās priekšā kā dakteris Kristāls un nosauca mūs par porcelāna figūriņām, jo visi bijām lauzuši kāju, darot ko ikdienišķu. Bērbele bija labojusi mašīnu un lauzusi augšstilba kaulu, lienot lauka no mašinas apakšas. Hektors bija paslīdējis uz sintētiskā paklāja savas mammas dzīvoklī, kurp viņš tajā laikā devās vairākas reizes nedēļā - apraudzīt māti un ngpirkt viņai nepieciešamo. Ar Hariju tas notika fitnesa klubā, tomēr viņa kāja nesalūza, veicot sarežģītu vingrojumu, bet strauji pieceļoties pēc pusstundas sēdēšanas pirtī. Es pats lauzu kāju, sperot greizu soli uz kāpnēm, kad pār plecu sveicināju kaimiņieni. Tagad mēs tur gulējām, un mums neatlika nekas cits, kā trīt mēli.
Fakts, ka tik drīz atkal tikāmies šajā slimnīcas istabā, mūs, protams, sabaidīja. Katram no mums bija sajūta, ka esam kāda nezināma spēka plānu priekšmeti, un, gulēdami savās gultās, pat neuzdrīkstējāmies cits citā paraudzīties. Bet balsis bez sejas (tāpat kā spogulim nav tēlu, tas var tikai atspoguļot) vēlējās tikties virs mūsu galvām.
“Ar stāstu stāstīšanu ir tā,” teica sievietes balss - es domāju, ka nekad to neaizmirsīšu, - no blakus gultas, “ka tai vienmēr ir introspekcijas, pašspoguļošanās, līmenis, kur viss sacītais tiek mazgāts un gludināts, līdz bezpersoniska tumsa sāk spīdēt cauri personiskajām krāsām. Katrai TV intervijai, katrai tuvai mīlas tikšanās reizei zem vasaras pusnakts vēsās lapotnes ar sarunām par bērnības atmiņām, katrai zēniskai pasaciņai, iedzerot piektdienas aliņu, kad fonā ekrāns ar futbolistiem dabīgā lielumā, - viņu dvēselē tam visam ir sava īpaša vērtība. Bet viss sacītais arī vēsta kaut ko par pašas stāstīšanas tumšo matēriju, tās neitralitāti un (jo valodai nav bals-saišu) tās beztoņu ritmu ķēdes izlaidi mūžībā. Kā?”
“Viela,” turpināja Bērbele (kas izrādījās tulkotāja ar īpašu specializāciju), "bieži vien ir tikai skelets. Šis karkass pārklāts ar rituālā dzīvo miesu un ādu.” Es pagriezos, cik nu ģipsis to vispār ļāva, un domāju tā, ka man viss zem piereskaula sakrunkojās. “Vai stāstu nevar vienkārši ņemt un izstāstīt?” “Nē,” atbildēja Hektors (viņš bija arhitekts, taču pēc profesijas drīzāk melanholiķis), “ja papēta tuvāk, izrādās, ka arī vistīrākie nodomi atdarina visai stingrus pasūtinājumus, par kuriem izpildītājam ir tikai aptuvena nojausma. Varētu teikt, ka šī stingrības un duļķainības kombinācija ir stāstījuma iedzimtais grēks.”
Harijs nīgri piebilda (viņš bija gulējis slikti, jo viņam kāja sāpēja, kā viņš apgalvoja, vairak nekā mums), ka noteikti ellē esot apļi, ka tas pat esot īsti zemiskai ellei raksturīgi (un ar citām, kā izrādīsies, viņš nemaz nerēķinājās), ka esot terases Pandemoniumā, pretenziju līmeņi un īstu ciešanu gradācijas, kas tiekot sajauktas ikdienas stāstījuma virpulī. Kāda veca mežstrādnieka atmiņās par paražām sen jau pamestā Ziemeļdālarnas ciematā, Norvēģijas robežas tuvumā, kādā ar saviem varenajiem ledus šļūdoņiem slavenā apvidū, pierakstītās vecā, nobružātā grāmatā (burtnīcā?) ar zilām līnijām.un sarkanām marginālijām, paliek guļot blakus gultai, kurā viņš izdveš savu pēdējo nopūtu, kamēr pāris sniegpārslu ievirpuļo pa loga spraugu un nogulas uz viņa aizvien vēsākā vaiga, protams, ir daudz mazāk pašspoguļošanās nekā filosofiski skolotas jaunas sievietes daudzslā-ņaina teksta kolāžās romānā par dzimuma valodu, kas rakstīts no rītiem ateljē - dzīvoklī, kuru viņa aizņēmusies no sava bijušā drauga, kamēr tas studē ārzemēs, un ko ik dienas revidē, ietekmēdamās no visai ezotēriskas popmūzikas tajā pavasarī, kad atklājas, ka viņa tomēr ir alerģiska pret ziedputekšņiem. Jeb?
Harijs bija bezdarbnieks un, kā izrādījās, aiz sevis atstājis vairākas interesantas sakāves: teoloģijas students, defektējis izpletņa lēcējs, atraidīts dzejnieks, izraidīts ceļojumu vadītājs. Dzejoļi, kurus tam nācās atstāt mantojumā, nemaz nebija tik slikti, es tos vēlāk dabuju redzēt manuskriptā - ar nosaukumu “Mirušie mūziku neatceras” -, kuru Hektors un es atradām viņa mājās. Bet nu es aizsteidzos notikumiem pa priekšu. Tomēr te viens no Harija dzejoļiem, kuru viņš pēc tās tirādes skaitīja no galvas, it kā nopietnība būtu vajadzīga, lai apturētu savu vārdu pludus:
Vientuļi
Dažreiz neesmu spējīgs iztulkot citu ilgas.
Daudzi gribēja kaut ko no manis, bet zuda aiz redzesloka nesadzirdēti.
Nedzirdēti! Vieni!
Starp visām manām sejām ir neitrāla seja, beznolūka, caurspīdīga plēve bez vaibstiem.
Kad mēs mirstam vientuļi mokās un zaņķi, tā uzliesmo un pelnos pārtop.
Vai sniegā, nodomāju un no savas gultasvietas paraudzījos pa logu. Pirmā saruna apklusa. Ziemas pēcpusdienas zilā grūtsirdība nogūlās pār mūsu baltajiem ģipša apsējiem, Dienvidu slimnīcas ortopēdiskās nodaļas septītajā palātā. Kad aizvēru acis, varēju sadzirdēt lielās pilsētas satiksmes dunoņu kā skumja milža dungošanu.