“Un kad noslepkavo Palmi, tev ir divdesmit trīs gadi,” turpināja tēvs no sava stūra - istabā, kur gaiss bija sabiezējis, smacējošs ap mani, - “un kad viņi sāk postīt labklājību, tu jau zini šo to par dzīves īstenību.” Tagad redzēju, ka mana meitene mani nikni vēro: viņa bija pamanījusi, ka neklausos. No kurienes tādas dusmas, es domāju, tādas pretenzijas, ko viņa iedomājas, kas viņa vispār ir! Jau tagad viņa visu uzskata par pašsaprotamu, jau tagad sākusi mazliet iekšēji mirt un par šo nāvi atriebjas, šo septiņu mēnešu laikā arvien vairāk sākot savu vīru kontrolēt.
Tagad tēvs bija beidzis un visi aplaudēja, arī es. Mazuļi sita plaukstas vienā ritmā, kaimiņu meitenei bija nelaimīgs ģīmis, lietus rimās, mans tēvocis pasniedzās un atvēra stiklojumā mazliet lielāku spraugu. Nāca vēsma, kaut kas atvieglinājumam līdzīgs. Mans brālis bija uzlicis plati, viņš zināja, ka man tā patīk, es skatījos uz vecajiem un domāju: es nevaru jums palīdzēt un jūs nevarat palīdzēt man, kāpēc mēs te sēžam, kā tas vispār ir, te nonākt?
“Cik ilgi vien atceros, esmu cietis no tā, ka izskatos tik jauns,” turpināja Harijs, “bet tagad tas ir garām, tagad man tas nesāp. Ja četrdesmit gadu vecumā mani uzskata par trīsdesmitgadīgu, tas ir tikai patīkami, tas dod slepenu pieredzes pārākumu pār koķetējošām sievietēm. Savā ziņā esmu labākajos gados - ja nu tikai šis dīvainais kaulu lūzums neizrādīsies kaut kāds auļojošs skeleta sabrukums - kaut gan šie “labākie gadi” sejā ir tikai ārišķīga iedoma par to, kā ir izskatīties jaunam, un ciest no tā veidā, kuru dzīve būtībā atlīdzināt nemaz nevar. Varbūt es nekad neesmu izskatījies pārāk jauns? Vai gluži pretēji - es iekšēji biju pārāk vecs?...”
Es atkal pārtraucu Harija stāstījumu, ne tādēļ, ka tas man šķistu gluži nejēdzīgs, bet tādē], ka jutos spiests to salauzt mazos gabaliņos, lai izturētu tā sāpīgo saturu, kas pauda tādu pašnoniecinājumu, mizantropiju, mizandriju un mizoginiju savādā sajaukumā, kas, tā šķita, varēja izaugt par kādu moku stila monstru un izsviest jebkādu tuvibu kaut kādā stāstījuma renstelē. Man tikai nāca prātā, ka varējām uzsākt sarunas par vecumu. Kaut tagad saprotu, ka tur, nakts krēslā Dienvidu slimnīcā, mans dzinulis bija puslidz apzināta vēlme īstenībā runāt par bērnību.
“Kā es to redzu,” čukstēju, “cilvēka cieņu un nodzīvoto laiku nevar saprast atrauti vienu no otra.” Ko es domāju ar nodzīvoto laiku, tu vaicā. Vienkārši laiku, kuru tu piedzīvo no unikālas, galējas dzīves maņu iespaidu, atmiņu nospiedumu, maņu nospiedumu un atmiņu iespaidu plūduma iekšpuses. Bet paklausies! Kāds nodzīvotam laikam sakars ar cilvēka cieņu, to tu sapratīsi, ja padomāsi par cieņas abiem balstiem. Ja vispār ir kaut kas tāds kā cilvēka cieņa, tai ir sakars ar konfliktu starp mūsu saprāta spējām un nosacījumiem. Šo konfliktu varētu šķetināt niansēti bezgalīgā meditācijā, bet to var arī vienā vārdā dēvēt par šķēlumu: starp mūsu kapacitāti jēdzienu pārskatam no vienas puses un no otras puses mūsu perspektīvu ierobežojumam un galīgumam jeb vēl vispārīgāk - starp mūsu spējām un mūsu nepilnīgumu.
Mēs dzīvojam laikā, kas dievina spējas, bagātību un vīzdegunību. Ir jau vai cik iemeslu apbrīnot prasmi, uzņēmību un pašpaļāvību. Bet ja tu, Harij, mazliet padomāsi, tu sapratīsi, ka mazāk laba, nekā varētu domāt, nācis no spējīgo, mundro, jauno cilvēku darbošanās degsmes.
Viņi ir paātrinājuši kapitālisma iznīcinošo ekspansiju, palielinājuši atkritumu kalnus, pastiprinājuši nepiederlbas izjūtu, palielinājuši ieroču arsenālus un tā tālāk. Kamēr vājie un nogurušie, un vecie nav sekmējuši iepriekšminēto ļauno: viņi turpretim bieži vien sēdējuši aizmirstībā un intensīvi pārdomājuši, ko nozīmē būt cilvēkam, un viņu atradumi ir kļuvuši mums neiedomājami vērtīgi. Ar to es negribu teikt, ka labāk būt apātiskam nekā apņēmīgam! Insulīns, antibiotikas un kortizons prasija milzīgu gribasspēku. Bet kompetento kļūdas bieži vien noved pie briesmīgākām konsekvencēm kā nekompetento.
Tu stāsti par kļūšanu četrdesmitgadīgam. Piedod, bet tā ir banāla pieredze, saistīta ar triviālu domāšanu desmitgadu kategorijās. Vecums tev var uzbrukt jebkurā brīdī kā mežonīgs zvērs, kas, tapat kā tavas dusmas, tev uzbrūk no iekšienes, vai kā atvieglinājums, dzestrs atkusnis, kas liek kristalizētajiem maldiem izkust - prom no tavas iekšienes. Pirms kāda laika lasīju eseju par novecošanu: mēs kļūstam vecāki, līdz ar to laika svars samazinās. Es pamāju piekrītoši. Bet es nebiju izlasījis pareizi: esejists rakstīja, ka laiks uz vecumu sāk svērt vairāk. Viņa spriedumi bija interesanti, bet spriedumi bija attīstāmi arī no mana kļūmīgā lasījuma. (Tāpat kā fakts, ka apgalvojums par laiku man šķita vienlīdz interesants kā tā paša apgalvojuma negācija - un bez tam neviens no apgalvojumiem nezaudēja savu uzmudinošo specifiku.)
Tas esejists - ideju vēsturnieks, kuru biju sastapis sakarā ar saviem stikla cilvēku pētījumiem, - domāja, jo mazāk laika mums palicis, jo lielāks tā svars: uz nāvi notiesātam ceļā uz soda izpildīšanu atlikušais dzīves laiks ir svina smagumā. Bet mana kļūmīgā lasīšana nozīmēja pretējo: jo vecāki kļūstam, jo vieglāks laiks, mēs negaidām vairs tik daudz. Atmiņām nav svara: ja tās ir jautras, tās palīdz dzīvot, ja bēdīgas, mēs varam priecāties par to, ka tās pieder pagātnei.
Pēdējā doma Harijam šķita virspusēja. Tuva radinieka zaudēšana nekļūst vieglāk panesama tikai tādēļ, ka laika attālums pieaug, tu pats kļūsti vecs un slims, un drīz vien mirsi arī tu. Jautrās atmiņas var sūrstēt kā brūce no uguns caur izjustā trūkuma lēcu. Pāridarījuma sajūta var padziļināties no domas, ka tagad par vēlu atriebties.
Es biju spiests piekrist, un palūdzu viņa teleskopisko rakstāmo, lai varētu sasniegt niezošo vietu zem ģipša. Kamēr es uzmanīgi taustījos ar savādo, antenai līdzīgo rakstāmo, viņš turpināja runāt par laiku. Cilvēka cieņai droši vien bija, viņš uzskatīja, tas “divkāršais balsts”, par kuru es runāju, bet zīmīgā punktā manu domu vajadzēja modificēt. Jo nevar taču būt tā, ka nodzīvotā laika nozīme ir uz mūžu fiksēta tikai tādēļ, ka mirklis aizgājis? ,
Un nodzīvotā laika raksturs, turpināja Harijs, nevar but iepriekš noteikts tikai tādēļ, ka pagājības lietusaizkars iztraucies caur smadzenēm un uz visiem laikiem mūs šķīris no notikušā sausās aktualitātes. īsi sakot: pagātne var būt uzmācīgāka par tagadni, jā, pat nākotnes cerībām, atraktīvāka kā nākotne, kas savukārt var ieaicināt uz bezcerību ar lielāku spēku kā pagātne (kas tik mierinoši guļ izbijušās gaismas neoptiskajā, tīri mentālajā skaistumā) un tagadne, kas dažreiz ir aizslīdošu atmiņu muarē, lai atkal nākamā mirklī mūs iekļautu tenterējošās vīzijās par visu, ko domājam par to, kas mūs sagaida.
Izšķirošais tādā gadījumā būs tas, kādu valodu tu attīstīsi no konflikta starp izmisumu un cerībām vai starp trūkumiem un spējām. Par to mēs vienojāmies, un es grasījos turpināt runāt par to, kā vecie cilvēki galvenokārt cieš no sociālas izolētības laikmetā, kas dievina jaunību, kad Harijs bez jebkādas stostīšanās komentēja manu teļu - uz nāvi notiesāto, kura laiks ir svina mētelis uz pleciem - ar anekdoti no neticamā nule mirušā čīlieša Ro-berto Bolanjo romāna “Mežonīgie detektīvi”. Anekdote ir šāda: