“Meksikas ziemeļos divdesmitā gadsimta sākumā uz nāvi notiesātu vīru kādā agrā rītā uzmodina šerifs ar palīgu. Ir pienācis laiks iet pēdējo, garo promenādi uz soda izpildīšanas vietu diezgan dziļi mežā, kādas akmeņlauztuves tuvumā. (Bolanjo romāna filmas versijā šīs epizodes muzikālajā pavadījumā smieklīgā kārtā ir dažas taktis no zviedra Dana Andersona “Spēlmaņa apglabāšanas”.) Cietuma, vienkāršas ķieģeļu celtnes ar divām kamerām, no kurām viena ir pilna ar vistām, iekšējās sienas naktī bijušas klātas ar sarmu.
Tātad ir drēgns, un no trīs klusējošu vīru mutēm nāk redzama dvaša, ar sāpošām rokām viņi rindā iet zem augstiem kokiem, kur bezjēdzīgi šalc skops vējš. Pie akmeņlauztuves malas, pār kuru kritīs virs, kad šauteņu lodes būs viņam trāpījušas, šerifs piedāvā pēdējo cigareti. Viņš to paņem un, kaut gan dreb no aukstuma, smēķē smaidīdams. “Par ko tu, mērkaķi, smejies,” prasa palīgs. “Es,” atbild uz nāvi notiesātais, zobus klabinādams, “smejos par to, ka man drīz vairs nebūs jāsalst, bet jums abiem pimpji būs nosaluši, pirms tiksit pusceļā no šejienes!””
Pēc tam Harijs atsāka savu stāstījumu vietā, kur ticis pārtraukts, attēlojot situāciju ap dzimšanas dienas galdu tieši pēc vecuma salauztā tēva runas:
“Es vēroju cilvēkus pie galda. Sarunas šķirās gausi, šķita, ka vairāki viesi mani tikko vērojuši, viņu vaibstos bija redzama nomāktība. Vai es tikai iedomājos, vai viņiem īstenībā bija manis žēl? Es biju dabūjis avansā kompakto stereo, kam visi bija sametuši, un mans brālis bija to ātri vien izsaiņojis, pievienojis un iedarbinājis. Nākamajā dienā es veco nonesu atkritumu telpā. Reiz kopā ar tēvu nopirku šīs vecās ierīces milzīgos skaļruņus no Cerwin-Vega, tie piepildīja visu bagāžnieku, lietus arī lija visu dienu, joprojām atceros slapja kartona smaržu, kad nesām skaļruņus no garāžas. Saproti?
Pirms divdesmit gadiem, toreiz man bija tieši divdesmit, 1983. Ko tad mans tēvs teica tajā lietainajā dienā? Proti: “Man tagad ir sešdesmit, bet sevī joprojām jūtos kā divdesmitgadnieks.” Kas ir divas desmitgades, kas var notikt ar cilvēku, sabiedrību? Starp abiem pasaules kariem bija nedaudz vairāk kā divdesmit gadu. Milzīgie skaļruņi tika samontēti, tie bija piemēroti četru izeju pastiprinātājam, es joprojām dzīvoju mājās, lai pirmajos universitātes gados ietaupītu naudu. Tajā pašā vakarā ziņoja par krievu zemūdeni, nākamajā vakarā gāju uz ballīti, kur vairākiem bija melni uzvalki un īsi mati un es jutos galīgi muļķīgi savā izrakstītajā vestē un ar garajiem matiem. Jauns laiks, tagad jau vēsture.
Mani pārņēma aukaina vajadzība pēc vientulības. Es tur - pie galda sajutu, ka gribu pārspriest šīs domas: kas ir aizvainojums, kā tas tiek iekap-sulēts dienu lapotnē, kas ir īsta atzīšana, kas draudzība, tēva mīlestība, kā panest tuvāko pārvērtības, viņu pazušanu apžilbinošā gaismā? Vai es varēju runāt ar desmitgadīgo kaimiņa meitu, nē, viņai, tā man šķita, vajadzētu pēc iespējas drīz tikt mājās, kas ir mājas, tam, kas ilgojas pēc mājām, vēl daudz jāmācās, tas, kas uztver visu pasauli kā mājas, jau ir gudrs, bet vieds ir tikai tas, kas sapratis, ka tādu māju vispār nav. Meitenes tēvs bija apkalpotājs kāda gangstera restorānā pilsētas centrā, māte naktīs tīrīja lielas, klusas kantortelpas - nodzēstas rakstāmgalda lampu gaismas, bērnu zīmējumi, kas lēnām plīvo gaisa kondicioniera saceltajā vējā, aizmirsts elektronisks aparāts, kura lampa mirkšķina vēstuļu grozā, smagais putekļu sūcējs, pulēšanas mašīna, tīrīšanas līdzekļi, parfimēti plastmasas cimdi, melni datoru ekrāni, atvērti pret nakti bez fona, bez beigām, bez vārda - tie tērpās, tie abi, nobružāti eleganti, spodrām kurpēm, zīmoggredzenu, hūti, zīda kaklautu, viņam elvisfrizūra un nešaubīgi apgalvojumi, tas viss vēstija par iesaiņotu izmisumu. Vai man kāds vispār patika tajā vakarā?” turpināja Harijs. “Jā, mans brālis, viņa pārdabiskās spējas ap sevi radīt omulību, klusēt par paša ciešanām, spēja saredzēt to, kas pie citiem cilvēkiem ir stiprs un skaists.
Kādreiz mīlēju atvērtus klajumus, vientuļas vējainas pastaigas, gaidas tukšā dzīvoklī, ilgus braucienus ar divriteni, smaiļot ar kajaku, kas man kādu laiku bija, bet ko es pārdevu, kad pārvācos uz studentu kopmītni. Kajaks, divritenis, dvēseles miera darbarīki un ģitāra, ar kuru nekad tā pa īstam ne-sadraudzējos, bet tomēr spēlēju katru dienu, vēlu vakaros, pārāk grūtus gabalus: Villa-Lobos, Tarrega, Sor, Ponce, Bach, lēnām, ar daudzām kļūdām, kā taustoties, dzīvojam, bet brīvi, cik nu brīvs vari būt, kad esi sevi iebūvējis atkarībās, nesaprotot kā dēļ.
Kas atvērtībā, vientulībā, retumā bija bijis tik biedējošs? Citu griba? Rinda iemīlēšanos, seksuālas atklāsmes, laikmeta nosacītas, ārpus laika, tukšums, bet tajā pašā laikā tas bija melnums ar garšu, iekšēja spēka pieaugumu, pārsteidzošais ieskats, ka tu faktiski vari kādam citam iziet cauri un turpināt otrā pusē, pats kļūt caurejams kā satrunējušas durvis ar odu tīklu, mazliet nočaukst no lapām, plēvēm, zirnekļu tīklu šalkas, veca āda, nesataustāma, dūmaka un migla, kur krāsas kādu mirkli paspīd un pēc tam nobāl vai iztek zemē. Daudzus gadus dzīve bija pagarināta jaunība gandrīz bez jebkāda kontakta ar paša bērnību, tikai šad tad sapņos: zālaina taka caur vieglu lietu, magoņu lauku, putnu bars, dažas rudens lapas pār melnu ezera virsmu un piloši airi. Tagad es dažreiz sapņoju, ka izraudos par tēva nāvi viņa klēpī.
Vīra ķermenī palicis zēna ķermenis, attālums līdz sievišķībai ir tikpat liels, kā lēmums izdzīvot. Kas ir zēns? Nomads, vientuļa liesma līdzenumā, saulrieta atspīdums nojaucamas mājas logos, divas lakotas kurpes un vijoles apvalks, Reflex spinings un Abu makšķerkāts ar rokturi no korķa, rūpīgi izkrāsotas kartes, lielais nopietnais kara kuģa Bismarck modelis... Klusuma dievs Sygalion bija grieķu zēnu dievs, mirkļa dievs noteikti ir puisis īsiem matiem, ātrām kājām, viņa matus tik viegli nesatversi. Bet zēna nevainība tiek lietota ļaunuma dienestā, bandās un hierarhiskos audzināšanas iestādījumos, un tā rodas baru vīrišķīgums, mērkaķveidīgā riešana, sabiedriskās varas robotveidīgā pašcildināšana noteiktā taktī, darba idiotisms, trakošana pēc aparātiem. Tādai stāstīšanai, iedzerot piektdienas aliņu, par kuru Bērbele nupat murmināja ar lielu siltumu, es nedodu ne pieci, kūtspuišu būdiņas, kliegšanas halles, tēviņu bari, kur tiek nodotas zēna tiesības uz vienatni. Kā cilvēks kļūst par cilvēku, dzīvu, klātesošu, tādu, kas ir spējīgs mīlēt cita brīvību? Bet tie jau tikai vārdi, es nodomāju, es esmu pillā. Zvanīja pie durvīm.
(Andaluzija 1565. gads)
... Saule tiek strauji pacelta pret zenītu, neskatoties uz to, ka pulkstenis nav vairāk par septiņiem, kad viņš sasniedz mazo, irbulenēm un timiānu pilno plato, tur arī akmeņozols un kaut kādi rubīnsārti ziedi joprojām bez nosaukuma; tie veido ciešas kolonijas, kas nav augstākas par sūnu un kuru formās dažreiz parādās zīmes. Tur mums ir jūra, un kaut kur gar spīdošo lenti jābūt Cādiz, pilsētai, kas līdzīga sudraba bļodai uz bezdibeņa malas. Viņš varētu ņemt brāli līdzi uz turieni, viņi varētu sadabūt drēbes un garšvielas, nopelnīt mazliet, pirms reģions atkal kļūs nemierīgs un tirdzniecība apgrūtināta.
Lejupceļā uzrodas vēl lielāks nogurums: šonedēļ jāizmeklē ne tikai pilsētas prostitūtas, arī tiesnesis un tas hombre de vidrio, tas stikla cilvēks, kas viņdien ieradās uz salmiem noklātas ķerras un nu bija skatāms vecās sinagogas drupās. Viņš nolemj, ka vispirms tiks galā ar meitenēm, tad stikla ūgūru un pēdīgi tiesnesi. Tādējādi pienākumi nostājas pirmajā vietā, un likuma kalps varēs izbaudīt interesantu stāstu: par dīvaino fenomenu, kas tagad izplatās kā mēris, ka cilvēki iedomājas esam no stikla un ļauj sevi vadāt apkārt uz salmu paklājiem, aptītus lupatām, kas viņus pasargā pret saules gaismu, viņi ar putām uz lupām apgalvo, ka ilgojas, bet acīm redzami vairās. Jo stikla slimība sadzīvo, to dakteris ievērojis, allaž ar mokošām, divdomīgām ilgām pēc gaismas...