Man priekšā stāvēja laipnā kaimiņiene ar ļoti daudzveidigu (gan sirsnīgi līdzjūtīgu, gan vainīgi izsalkušu) sejas izteiksmi: "Biju pagrabā, un man gadījās ievērot, ka jūsu noliktavā notikusi ielaušanās, viņi visu to štelli izvandījuši laukā, saproti, es mēģināju iegrūst atpakaļ, bet nevarēju aizvērt durvis un tad dzirdēju kaut kādas dīvainas skaņas, jā, piedod, bet it kā citā noliktavā būtu ieslēgts milzīgs krabis, tu zini, kā tie krabji izklausās savos Hētorga halles būros, bet tas varbūt ir tikai interneta kabeļu raidītājs, kas viņiem tur pagrabā novietots, vai vispār tāds raidītājs atmaksājas, es esmu dzirdējusi, ka starojums iet cauri betonam un mazi bērni no tā dabū vēzi, mums vajadzētu pavaicāt, bet tagad es vismaz to pateicu, piedod, piedod...”
Gadījās ievērot visu to štelli, krabis, kas tev darāms manā jezgā, nodomāju visai netaisnīgi, paņēmu atslēgas un jaku un nogāju lejā pa trepēm, pari pagalmam līdz smagajām pagraba durvīm. Es ievēroju, ka lietus pārstājis un melnais strazds dzied augsti un skaidri kokā virs manas galvas. Zem ēkas šauras kāpnes lokās lejup starp raupjām sienām, pret kurām es reiz diezgan stipri nobrāzu vaigu, pārvietojot ellīgi smagu skapi, mēs dažreiz ielaižamies uz stulbiem pasākumiem, vai ne, bet toreiz ķermenis vismaz nebija no stikla, to jutu, bet tas bija pirms pāris gadiem. Tagad dienasgaismas spuldze iezibas: nodziest, iedegas, sāk mirkšķināt. No šādām lietām var dabūt epilepsiju, es domāju, kāds autobusa šoferis saulainā vasaras dienā brauca caur lapkoku gatvi Anglijas dienvidos, un viņam uznāca lēkme pie stūres, daudzi bērni nomira, viņš raudādams par to stāstīja televīzijā.
Manas pagraba noliktavas durvis tiešām bija līdz galam vaļā. Papīra maisi un kartona kastes saplēstas, to saturs sabērts čupā uz betona. Es pazinu kartes no kalnu pārgājieniem, kursu grāmatas, to sarežģīto statistikas grāmatu, vēstuļu kaudzi no meitenes, ar kuru biju kopā dažus mēnešus, mēs apmeklējām Grona Lunda Lunaparku, tas bija maijā, uzbraucām skatu tornī (tajā, kas tagad piedāvā brīvo kritienu krēslos ar magnētiskām bremzēm) un tur stāvējām sašvīkātā loga iekšpusē simts metru virs zemes, redzējām cilvēkus tur apakšā, pilsētu savā gaiši zaļajā lapu migla, laivas, baznīcu torņus un mākoņu krāvumus. Tai skuķei patika celšanās augšup, viņa dzimšanas dienā man uzdāvāja izbraucienu ar balonu, bet pati negribēja pievienoties, tagad redzu viņu stāvam zālājā, samiegtām acīm, vicinot: atā! Atāāā! Nu, bet saprotiet - patiešām! - jo balona kurvis pēc laba laika piezemējās Lūvē salā, un es atgriezos mājās tikai pēc pusnakts, mēs vairs negribējām satikties, viņa un es, viņa piezvanīja pāris reižu, un tad bija cauri, tas atāāā, ko bļāvām, izrādījās pilna nopietnība, un likās, ka viņa to kaut kā bija aranžējusi, varbūt viņa pazina to džeku, kas darbināja ugunsmetēju, ko es zinu, viņam visu laiku bija saulesbrilles, arī naktī (kas gan bija gaiša), tas pret uguni, vecīt, viņš teica.
Kaut kas gaitenī tālu aiz manas muguras čīkstēja. Es pagriezos, bet redzēju tikai dažas aizvērtas neēvelētu dēļu durvis, ventilācijas caurules, kabeļu viju tieši zem griestiem kā kāda monstra muskuļu šķiedras un tad tumsu, kur joprojām skanēja vāja, bet bieža čīkstēšana, liela skaņa - iedomājieties, ka koridors nebūtu pilns tumsas, bet pilns ar beržamā sariņiem, kas tiek lēnām saspiesti.
Papīra maisa ieplīsumā bija redzama aploksne ar fotoattēliem. Es noliecos salīgodamies un sāku šķirstīt: tur biju es pats, Harijiņš, mazulītis, tikai pāris mēnešu vecumā tādā jaukā veclaicīgā izvelkamā bērnu gultiņā: mazā sejiņa sašķobīta kliedzienā, māte un tēvs stāv blakus, mans tēvs ir jauns, tievs, bet rokas viņam milzīgas un spēcīgas. Galvas augstumā pacēlies piepūsts balons truša formā. Un tad es uzreiz atceros, pagrabā stāvēdams, ka truša balons ir sabiedējis bēbi, un vēlreiz ar gandrīz vai četrdesmit gadu nobīdi es jūtu, kā tas ir, bīties tieši no tā balona, un man jāpieceļas un jāatspiežas pret sienu.
Bet vai tādas lietas var atcerēties, vai atmiņas nerodas no fotoattēla, vai tam kāda nozīme, mēs taču nepārtraukti visu pārveidojam, to viņi aizmirst, tie, kas gvelž, ka viss ir konstrukcija, paražas, dzimums, viss ir “tikai konstrukcijas”, un savā ziņā viņiem ir taisnība, bet konstrukcijas īpašība nav tā svarīgākā, bet gan tas, ka katra konstrukcija ir pārkonstrukcija no kaut kā, kas līdz ar konstruēšanu mainījies, citādi nebūtu konstrukcijas, mēs konstruējam un konstruējam atkal un atkal visu laiku, vai mēs to neteicām nupat sakarā ar laiku? Mamma un tētis nesaprata, ka balons bija mani nobaidījis, es biju sniedzies no ratiņiem tā virzienā, un viņi nekad nenoņēma balonu, tas palika manā bērnistabā zem griestiem vakaru pēc vakara, un gāze lēnām no tā izplūda, un tas mani biedēja, un sarāvās, un biedēja, un sarāvās, lidz tas sarāvās pavisam un iekrita manā gultā - es ceru, kamēr biju aizmidzis - un tika aizvākts.
Sāku saraust grabažas atpakaļ noliktavā, atbīdīju uz āru izvirzīto jumta režģi, lietoju to kā iekšējos vārtus, aizspiedu durvis un piekāru atdauzīto piekaramo slēdzeni. Ja grib uzlauzt piekaramo slēdzeni, jādauza ar āmuru pret to slēdzenes daļu, kam pievienota savienotājskava, tas savienojums ir vājāks par slēdzi, un tā arī vandāļi bija darījuši.
Es uzgāju atpakaļ pagalmā, stāvēju uz vietas, aizelsies, bet savādi mierīgs. Ap sevi nojautu asfaltā daļēji iegrimušos smukuma zvirgzdus, krūmu lapotnes, lielā koka mizu, saplaisājušās vai nesen apmestās mājas sienas no visiem redzes leņķiem un visu pilsētu (to pārstāvēja tās troksnis) ar ielām, parkiem un ūdensceļiem kā kāda milzīgu seju, kuras rievās es nepamanīts kavējos, mierīgs, bet savādi aizelsies, it kā kāds radījums no liela attāluma un vienlaikus no iekšienes man tuvotos gar kāpnēm un izvirzījumiem, pāri šaurām šahtām un brūkošām mūru drupām, mani izsekoja, kustēdamies tik viegli kā viscaurspīdīgākais gars vai dēmons bez taustāma ķermeņa. Varbūt lielais klāt neesošais, kas tuvojās no milzīgā attālā lauka - it kā Mazā zirga miglājam būtu jātnieks - bija tikai dzīves plašuma sajūta un neizprotamība, pārtulkota bērnišķīgā astronomijā, kamēr iekšējais sekotājs bija sirds un asins taustīšanās pār manu ilgu fizisko pusi - pēc klātbūtnes un turpinājuma uz mūsu zemeslodes virsmas.
“Tieši tā tam jābūt,” es sev atkal sacīju, “nav nekāda no ārpuses nākoša glābiņa, jāturpina acumirkļiem cauri. Tas, kas vairās, ir zaudējis, dabū pa galvu ar krītošu mūra akmeni vai paliek stāvot visu atlikušo mūžu pie loga bez ārskata.”
Tajā absurdajā vakarā es jutu, ka būtu gribējis savam tēvam pavaicāt: kurš, ellē, noknipsēja to bildi, kurā es kliedzu? Gadu no gada man likās pašsaprotami, ka tētis to darīja, bet viņš taču redzams pilnā augumā, ir tikpat nejēdzīgi viņam piešķirt autortiesības, kā viņa azotē meklēt mierinājumu pēc viņa aiziešanas, tā gadijās manā sapnī, kas allaž atkartojas. Kas fotografēja? Mans onkulis, vecāmāte, kāds draugs, kas pēc tam pazuda, tāpat kā es un mani draugi tagad pazūdam ģimenes dzīvē jeb laukā slapjdraņķa pilnās vai nospodrinātās ieliņās un koridoros, vientuļās pažobelēs, lejup pa līkumotām kāpnēm, kur atbalsojas soļi un nekad nedarītā ēnas maldina, gar sienām bērnu smieklu čalu pavadījumā, kas ilgst sekundi, kamēr klusums ap viņiem izplešoties sniedzas dzīvei garām, matērijā iekšā un prom.